Kas ir mūsu spēkos

AA biedrs dalās, kā AA grupa cietumā atdzima ar jaunu spēku pēc kovida ierobežojumiem.

Šo rakstu esmu iecerējis divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jūtos ļoti iedvesmots, jo pirms pāris dienām kopā ar vēl četriem AA domubiedriem apciemojām Cēsu audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem. Sapulcē piedalījās ap divdesmit ieslodzīto jauniešu, vairums no kuriem jau regulāri savā iestādē apmeklē AA sapulces, ko viņi paši organizē. Daudziem no viņiem ir sponsori, tātad – daudzi jau kādu laiku strādā pēc Divpadsmit soļu programmas. Sapulce bija ļoti laba, jo mēs runājām ne tikai par problēmu, bet pārsvarā par risinājumu.

Otrais iemesls – pirms dažiem gadiem, rakstot “Vīnogai”, es mēģināju pastāstīt par to, kāpēc kalpošana ieslodzījuma vietās palīdz man pašam atveseļoties. Es stāstīju par savu pieredzi Liepājas cietumā. Rakstu pabeidzu kovida laikā. Un tagad gribu padalīties, kā lietas risinājās pēc tam. Par to ir šis raksts.

Kovida laiks, protams, kļuva par pārbaudes laiku mūsu sadraudzībai, arī tās eksistēšanai cietumos. Jo ieslodzījuma vietas skāra ļoti stingri ierobežojumi. Klātienes sapulces vairs nevarēja notikt. Tas man raisīja lielu satraukumu, vai kovida laikā un pēc tam mēs varēsim palīdzēt tiem alkoholiķiem, kas atrodas cietumos, vai mūsu centieni nest vēsti tur nenomirs dabiskā nāvē. Bet Dieva plāns, kā izrādījās, bija daudz optimistiskāks.

Mēs turpinājām darīt to, kas bija mūsu spēkos. Proti, mēs turpinājām sponsorēt ieslodzītos attālināti. Mūsu biedri regulāri tikās ar saviem sponsorējamiem skaipā un turpināja palīdzēt cilvēkiem atveseļoties, strādājot ar Divpadsmit soļu programmu. Bija ļoti svarīgi uzturēt šo disciplīnu ar regularitāti un konkrētību. Brīžiem šķita – jā, pietrūkst sapulces, kur atkal kopā tiktos vairāki alkoholiķi un dalītos, kā kuram iet ar atveseļošanos, taču neatlaidība, nesavtīgums un Dieva palīdzība izdarīja savu darbu.

Kad kovids beidzās, vai, pareizāk sakot, pulcēšanas ierobežojumi tika mīkstināti, parādījās pirmās iespējas atkal rīkot klātienes sapulces. Cietumi bija pēdējie, kur šie ierobežojumi tika atcelti, bet es atceros lielo prieku, kad arī cietumos mēs atkal varējām tikties klātienē. Taču kopā ar prieku bija arī bažas – vai tas, kas izdevās pirms ierobežojumiem, izdosies atkal. Rezultāts bija pārsteidzošs. Pirmkārt, cilvēku skaits, kas vēlējās nākt uz sapulcēm, ne tikai nesamazinājās, bet pat palielinājās. Acīmredzot citi ieslodzītie redzēja, kā strādā programma, kā mainās cilvēki, kā miers un pazemība palīdz alkoholiķiem izdzīvot cietuma apstākļos. Pēc kāda laika mēs Liepājā pat varējām uzsākt vēl vienu atsevišķu grupu tiem, kuru krimināllietas atrodas vēl tikai izmeklēšanas stadijā.

Otrkārt, sapulču kvalitāte bija fantastiska. Tie ieslodzītie, kas visu šo laiku strādāja ar programmu, varēja dalīties ne tikai par savu slimību, bet par risinājumu un atveseļošanos. Sapulces bija interesantas, vajadzīgas un, galvenais, palīdzēja nest vēsti tiem, kam vēl nebija sponsora un kas vēl nebija uzsākuši soļot. Es un citi biedri piedzīvoja īstu brīnumu.

Ar to es gribu teikt, ka sponsorēšana un individuāls darbs ar ieslodzītajiem ir ļoti svarīgi, lai sapulce vai grupa varētu ne tikai pastāvēt, bet arī būtu spējīga darboties pēc AA principiem un tradīcijām, proti – nest īstu vēsti tiem, kas vēl joprojām cieš. Protams, tas viss nebūtu iespējams ne tikai bez mūsu nesavtīguma, bet arī bez cietuma administrācijas zināšanām par AA kustību. Pateicoties tam, ka Liepājas cietuma administrācija un resocializācijas nodaļas darbinieki bija labi informēti un iesaistīti mūsu kalpošanā, mēs varējām būt noderīgi Dievam un citiem alkoholiķiem.

Dmitrijs  

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.