AA dalībnieki stāsta, kā viņi saprot to, ka AA programma ir garīga programma.
Es melotu, ja teiktu, ka labi saprotu, kas kopumā ir garīgums. Pat, pirms sāku rakstīt šo, es drošības pēc pameklēju gūglē, kā tas tiek definēts. Apvienojot visu caurskatīto informāciju ar manu minimālo izpratni, nonācu pie šāda secinājuma – garīgums ir manas attiecības ar spēku, kas ir stiprāks par mani. Faktiski jebkas šajā visumā ir stiprāks par mani, varbūt izņemot tikai vēl dažas sīkas, individuālas radības vai nelielus priekšmetus, kuri, pat uzkrītot man virsū vai viegli ieskrāpējot, nekādu būtisku kaitējumu nenodarītu. Nav viegli apzināties savus limitus un būt mierā ar tiem, varbūt tas kalpoja par vienu no dzinuļiem manai alkoholisma problēmai, bet par to es nevaru būt droša. Zinu tikai, ka mans alkoholisms nāk no milzīga iekšēja tukšuma, tas ir 100%, jo tā pateica mana sponsore, pārējais tikai manas spekulācijas. Dzerot ne limitu, ne tukšuma nebija, vai drīzāk – es par tiem neko nezināju un, piedzērusies vai salietojusies, jutos droši. Diemžēl tā bija tikai ilūzija, un pamatīgi ierobežojumi tomēr pastāvēja. Es biju ļoti neapmierināta ar visiem cilvēkiem bez izņēmuma.
Garīgajā programmā uzzināju, ka, izrādās, arī viņi, tāpat kā es, dara to, ko paši uzskata par pareizu, nevis to, ko par pareizu viņiem uzskatu es vai kāds cits. Man nav un nekad nebija tiesību mēģināt kādu kontrolēt, tāpat arī nebija patiesa pamata ļaut kontrolēt sevi. Vēl noskaidrojās, ka es neprotu mīlēt, bet ļoti gaidu, ka kāds mīlēs mani. Pat vairāk – neviens cilvēks nav spējīgs sniegt tādu mīlestību, kura remdētu manu tukšumu. Un vēl izrādījās, ka, lūdzot Dievu atklāt man savu klātbūtni, atbalstu un augstāko mīlestību, man parādās spēja un resursi to sajust, un dažreiz, ļoti reti, pat padalīties šajā sajūtā ar kādu citu. Es biju ļoti neapmierināta ar saviem dzīves apstākļiem. Garīgajā programmā uzzināju, ka to labā savu iespēju robežās ir jādarbojas man pašai. Un, vēl jo vairāk, man patiesībā pat ļoti paveicās un ir daudz iemeslu pateicībai. Un visbeidzot – es biju ļoti neapmierināta ar sevi un Dievu, likās, ka mēs abi varētu daudz labāk. Bet, esot programmā, sapratu, ka mēs abi darījām tiešām to labāko, ko varējām katrā brīdī. Es neesmu slikta, es esmu slima, garīgajā programmā man ir iespēja atjaunoties un uzturēt savu garīgo formu. Un Dievs nav slikts, Viņš vienkārši dod man iespēju meklēt un izvēlēties, dod to, kas man ir nepieciešams, nevis to, ko gribētos. Dievs tāpat kā skaidrība ir foršs!
Inese
If I am not for myself, who will be for me?
And if I am for myself only, what am I?
And if not now, when?
(Hillel)[1]
“…vēl citi [AA biedri] vispār nekam netic,” vēsta AA buklets “Jaunpienācējs jautā”. “Dažiem alkoholiķiem starp mums ir izdevies palikt skaidrā bez Augstākā Spēka koncepcijas,” reiz man gadījās izlasīt AA (reģistrēta preču zīme) oficiālajos materiālos organizācijas mājaslapā. Atceros, tas arī bija brīdis, kad nospriedu, ka man tomēr ir vieta sadraudzībā.
Skaidrības sākumā, nezinu, vai nu tieksmē piemēroties pārējiem vai savam izdomātajam priekšstatam par to, kā ir jābūt, daudz un izvērsti pārdomāju un pārspriedu dažādus garīguma variantus, viskautkādas reliģijas un garīgo uzskatu sistēmas, par kurām zināju krietni daudz (man uz mūžiem atmiņā paliks anekdotiskais gadījums, kad man, cilvēkam ar praktiski grādu reliģiju zinātnē, kāds AA biedrs vēlīgi ieteica apmeklēt ievadkursus kristietībā kādā galvaspilsētas baznīcā).
Taču Divpadsmit soļi nav vis domāšanas programma, bet gan rīcības programma, un nekas tik ļoti neraksturo uzpūsta ego grandiozitāti kā centieni pēc grandioza Garīguma ar lielo burtu un/vai centieni definēt “pareizo” garīgumu.
Šobrīd, kad cenšos uzrakstīt šo tekstu, kas man nāk grūti, jo man garīgums un garīgas pieredzes (kuras man šajā skaidrībā ir bijušas) ir kaut kas ļoti intīms, privāts, verbāli grūti aprakstāms (jo tā ir nepastarpināta pieredze, nevis analīze), nelietoju alkoholu divarpus gadus. Un tāpat kā ārējās izmaiņas skaidrībā (ķermenis, veselība, u. tml.) norisa lēni un teju vai nepamanāmi, tāpat bija arī ar iekšējām izmaiņām. “Nolēmām uzticēt mūsu gribu un mūsu dzīvi…” vēsta Trešais solis, un tas bija tieši viss, tieši tik maziņš man nepieciešamais mazumiņš, lai, kā rakstīts Lielajā grāmatā, pavērtu durvis uz pārmaiņām. Pieņemt lēmumu mācīties uzticēties. Daždien – kosmosa simulācijas vispārējai labvēlībai, citās, grūtākās, dienās – tam, ka sadraudzība mani balsta, vienmēr man palīdzēs ar skaidrību saistītās lietās, un vienmēr ir man pamatā labvēlīga. Pieņemt lēmumu pamēģināt noticēt. Noticēt tam, ka ar mani kopā sapulcē sēdošie biedri ir skaidrā, ka tas, ko viņi stāsta – ka atgriešanās no alkohola kurinātās elles ir iespējama, ka pilnvērtīga, kvalitatīva dzīve skaidrā ir iespējama – ir patiesība. Tas principā arī ir viss manas garīgās programmas pamats, un man ar to pietiek. Pagaidām. Mazas lietas. Lietas pamazām. Tā ir mana pazemība.
Atkarības būtība ir izolācija, un tās pretstats ir savstarpējība – saikne, reiz man gadījās izlasīt kaut kur, gan jau kādā grāmatā par atkarību teoriju, kuru man grāmatplauktā tagad ir papilnam. Tas ir manas garīguma programmas otrs pamats, varētu teikt, vēl prastāks par pirmo. Sapulces, darbs ar soļiem un programmas instrumentiem, sarunas ar citiem alkoholiķiem – tie visi būtībā ir veidi, kādos es tiecos pēc un piedzīvoju caur darbību – mijiedarbību – saikni ar citiem un apkārtējo pasauli, kopības sajūtu, to kluso, mierpilno, labvēlīgo klātbūtni, kas mani piepilda un baro.
A.
Kā es saprotu, ka AA ir garīga programma? Īsā atbilde ir, jo AA programma dod rezultātu – palīdz man (iz)mainīt un attīstīt manu personību. Izsakoties mazliet garāk, AA Divpadsmit soļi palīdz man ieraudzīt, atzīt, pieņemt manu atbildību par savu dzīvi. Par visiem notikumiem tajā. Atbildību, par kuru māku skaļi un skaisti izteikties, un tomēr maksimāli cenšos no tās izvairīties. Esmu daudz meklējis atbildes un risinājumus savas dzīves izaicinājumiem. Daudz ko arī esmu atradis. Pamēģinājis. Bet pagaidām neko efektīvāku (man) par AA Divpadsmit soļiem neesmu uzgājis. Iespējams, tas ir tāpēc, ka AA programma māca uzņemties un praktizēt atbildību pa īstam. Nevis galvā, pareizās domās, bet pareizā rīcība un uzvedībā. Iespējams, ka nav nekā personību pārveidojošāka kā kāda sava pagātnes vai arī tagadnes nodarījuma atlīdzināšana, atrodoties aci pret aci ar otru cilvēku. Tas maina manu iekšējo perspektīvu, un man gribas ticēt, ka arī attīsta manu personību. Neskatoties uz iepriekš teikto, es joprojām ik pa laikam atrodu sevi meklējam vieglāku un maigāku metodi, bet tādas man nav. Un katrā šādā reizē aizvien priecīgāks atgriežos AA drošībā. Es ceru, ka reiz es pārstāšu maldīties un būšu šeit uz palikšanu.
Anonīmais autors
Vai AA es dalos savā pieredzē par dzīvokļa remontu, rīta vingrošanu vai kotlešu cepšanu? Vai AA var sadziedēt manu sāpošo zobu? Nē, nē un nē!!! Tātad – tā nav fiziskās pieredzes programma!
Vai AA es dalos pieredzē par savu garīgo stāvokli, savām dvēseles sāpēm, saviem sapņiem, savām bailēm un saviem putniem? Vai AA var sadziedēt manu vientuļo sirdi, manu juceklīgo prātu, manu salauzto dvēseli un manu trauksmaino garu? Jā, jā un jā!!! Tātad – tā ir garīga programma!
Tikai un vienīgi AA es sāku izprast jēgu vārdiem “mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”. Tikai un vienīgi AA es mācos paļauties visuma mīlestības spēkam un sākt ticēt brīnumiem.
Ilze
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
[1] Ja es neesmu par sevi, kas būs par mani?
Un, ja es esmu tikai sev, kas es esmu?
Un, ja ne tagad, tad kad?
(Hillels)