Konfrontācija ar zemapziņu!

AA biedrs dalās, kā zemapziņa viņu brīdina par briesmām.



Tās bija manas māsas kāzas Valmierā. Svinības norisinājās pa visu pilsētu, un man bija dots kāds uzdevums, kura izpildei vajadzēja braukt ar auto. Es apmulsu un pie sevis sāku prātot – drīkstu vai nedrīkstu sēsties pie stūres? Lai kā centos, nevarēju saprast – esmu vai neesmu iedzēris. Pēkšņi paskatījos uz leju un ieraudzīju rokā atvērtu alus bundžu… tātad tomēr esmu dzēris. Bet pag, pag… es taču nedzeru jau pusotru gadu! Vai tad ne? Bet kāpēc tad manā rokā ir atvērta alus budža? Un, ja jau es nedzeru, tad kāpēc prātoju, drīkstu vai nedrīkstu vadīt auto? Pēkšņi atcerējos, ka pavisam nesen, iespējams vakar, esmu pamatīgi uzdzīvojis un dzēris uz nebēdu. Apjēdzu, ka tā nav bijusi vienīgā reize pēdējā laikā, kad esmu krietni ņēmis uz krūts, un vēl aizvien nevarēju saprast, vai esmu piedzēries tieši šajā brīdī. Viss kā pa miglu, bet vienu gan sapratu, ka dzīvoju dubultu dzīvi. Visiem, ieskaitot sevi pašu, es stāstu, ka nedzeru jau pusotru gadu, kamēr patiesībā esmu norāvies jau neskaitāmas reizes. Šajā brīdī mani pārņēma šausminoša doma: varbūt man tikai liekas, ka nedzeru, bet patiesībā es tāpat kā kādreiz regulāri piedzeros, tikai aizmirstu par to. Kā lai zinu, ka esmu skaidrā?

Un tad es pamodos. Šis bija tikai viens no daudzajiem dzeršanas sapņiem, kas man rādījies, kopš esmu skaidrā. To tēmas, scenāriji un motīvi laika gaitā ir mainījušies. Skaidrības sākumā noraušanās sapņi bija tikpat regulāri kā pirmā tramvaja kursēšanas grafiks darbadienās. Nostiprinoties skaidrībai, šādi sapņi mazinājās, tomēr pat pēc trīs gadu dzīves skaidrā tie vēl aizvien mani apciemo reizēs, kad dzīvē parādās kāda turbulence.

Pirmajos nedzeršanas mēnešos noraušanās sapņi bija ļoti tieši. Parasti to scenārijs grozījās ap vienu tēmu. Atrados kādā dzeršanai draudzīgā situācijā, kā bārs vai ballīte, un neviļus manās rokās nonāca dzēriens. Sāku dzert, līdz pēkšņi attapos, ka es taču eju uz AA un cenšos nedzert. Tam sekoja vilšanās un sevis nosodīšana par to, ka esmu lauzis savu trauslo skaidrību.

Protams, nepretendēju uz psihoanalīzes eksperta titulu, bet man ir aizdomas, ka ar šiem agrīnajiem noraušanās sapņiem zemapziņa nemēģināja pateikt neko vairāk, kā tikai norādīt uz manu tā brīža briesmu scenāriju. Tajā laikā man vēl bija fiziska tieksme uz dzeršanu, tomēr es biju jau apjēdzis, ka nedrīkstu to darīt, ja vēlos dzīvot normālu dzīvi. Sapņi parādīja iespējamo scenāriju, kas notiks, ja atsākšu lietot. Nevienā no šiem sapņiem es nepriecājos, ka esmu atsācis dzert. Gluži pretēji, dominējošās emocijas bija sevis nosodījums un vilšanās par to, ka esmu zaudējis ko skaistu – savu skaidrību.

Laikam ejot, noraušanās sapņu regularitāte mazinājās. Neesmu sistemātisks cilvēks, slikti atceros datumus, gadus un dažādus dzīves notikumus nefiksēju dienasgrāmatā vai sapņu žurnālā, tāpēc nevaru pateikt, kurā laikā dzeršanas sapņi pazuda no mana regulārā iknakts repertuāra, tomēr kādā brīdī tas notika. Līdz tie atkal parādījās.

Kad pāris mēnešus biju dzīvojis brīvs no noraušanās sapņiem, tie kādā brīdī atkal parādījās ar diezgan izteiktu regularitāti. Tas mani ļoti satrauca, un es par to dalījos ar sponsoru. Viņš mani mierināja, ka nopietnam uztraukumam nav pamata. Tomēr ir vērts aizdomāties, kāpēc es tos redzu tieši tagad un ko šie sapņi mēģina pavēstīt.

Šajā “otrajā vilnī” arī paši sapņi bija kļuvuši daudz komplicētāki un strukturāli samežģītāki. Atceros kādu nakti, kad gluži kā “Inception” filmā, pamodos no dzeršanas sapņa, kurā kārtējo reizi biju vīlies sevī, ka esmu atsācis dzert. Tomēr izrādījās, ka šī pamošanās notika sapnī, un, kad pamodos pa īstam, sapratu, ka sapnī sapņoju par to, ka sapņoju par to, kā noraujos!

Tajā laikā nekādas atbildes uz jautājumu, kāpēc šie sapņi mani atkal moka, neatradu. Es nespēju savilkt paralēles ar savu dzīvi realitātē, vienkārši turpināju dzīvot un strādāt ar sevi savu spēju robežās. Tā nu šie periodi nāca un gāja. Ik pa brīdim mani atkal uz neilgu laiku apsēda dzeršanas sapņi, un tad tie atkal pazuda.

Aptuveni pirms pusgada mani atkal bija pārņēmuši šie sapņi vai, pareizāk sakot, murgi. Šoreiz dominējošās sajūtas bija citas nekā skaidrības sākumā. Primārā tēma sapņos bija neziņa un apjukums, vai es tiešām dzīvoju skaidrā, vai tikai izliekos un meloju visiem. Līdzīgi kā šī raksta ievadā aprakstītajā sapnī es gandrīz vienmēr nonācu neizpratnē par to, vai es dzīvoju skaidrā vai tikai izliekos. Bieži nonācu tādā kā pusmiega stāvoklī, kad nevarēju saprast, vai es tikko esošo dzeršanu esmu nosapņojis, vai tā ir notikusi pa īstam? Tādos brīžos mani pārņēma šausminoša doma – kā es zinu, kas ir pa īstam un kas ir tikai manas iedomas? Šie sapņi bija daudz dziļāki par tiem, kas ar mani notika skaidrības sākumā, un tiem piemita teju vai eksistenciāla daba.

Mani tas satrauca un fascinēja vienlaicīgi. Es dalījos par to sapulcē, un kāda AA māsa, kura zināja, ka manā dzīvē tajā brīdī notiek lielas pārmaiņas, norādīja, ka, visticamāk, šie sapņi nav par noraušanos vispār! Bet visdrīzāk tā ir manu baiļu, neziņas un pārliecības trūkuma manifestācija. Es par to aizdomājos un apjēdzu, ka tieši tajā laikā manā dzīvē bija stresa pilns periods, es devos sev nezināmā biznesa piedzīvojumā, pilnīgi ārpus savas komforta zonas. Pēc kāda laika šis pārmaiņu laiks beidzās, bizness neizdevās, un es attapos atpakaļ savā komforta zonā, un maģiski noraušanās sapņi pazuda. Es sāku pa īstam pievērst uzmanību tam, kad šādi sapņi parādās un kas tajā laikā notiek manā realitātē. Pamanīju, ka katru reizi, kad manā dzīvē iestājas kāds neziņas pilns periods, noraušanās sapņi apciemo manu miegu. Līdz ko to sapratu, vairs par šiem sapņiem tik daudz nepārdzīvoju. Tā vietā es tos uztveru kā sarunu ar savu zemapziņu, kas man mēģina ko pateikt. Ja iepriekš es to ignorēju, tad nu mēs sarunājamies.

Citus cilvēkus zemapziņa par briesmām brīdina ar sapņiem par čūskām, kritieniem no klintīm vai pēkšņu atrašanos kailam publiskā vietā. Mana zemapziņa par briesmām signalizē ar ko daudz biedējošāku – mani ar dzēriena pudeli rokā!

O. K.


Recent Posts

See All