Kā būt laimīgai

Autore stāsta, kā AA progamma palīdzējusi atbrīvoties no kauna par savām izjūtām, un ieraudzīt dzīves esībā patiesu laimi.

“Laimei spārni ir īsi un tikai pa gabalu viz,” neatceros vairs autoru šai rindai, bet šos vārdus esmu nēsājusi sevī jau ilgi. Agrāk man likās, ka būt laimīgai nozīmē iegūt to, ko gribu, un uzreiz. Visbiežāk tas nozīmēja izbēgt no atbildības, nepatikšanām, nejust kaunu, apmānīt sirdsapziņu un apmuļķot citus. Kā vairākums cilvēku domāju, ka būšu laimīga, kad man būs daudz naudas, statuss, apbrīna un varēšu apmierināt savas iegribas, un vienkārši nopirkt to laimi. Saskatīju laimi kā ārēju ietekmi – to var iegūt, to dod, to var laimēt. 

Cerēju, ka laime ir citu atzinībā. Lai justos labi, man vajag, lai citi domā, ka esmu vērtīga. Patiesībā to man vajadzēja vairāk par pašu laimi – jo no tā, kā mani redz citi, bija atkarīga mana izdzīvošana. Man bija priekšstati no filmām, ko nozīmē dzīvot laimīgu dzīvi. Kad es stāvēju pasakaini gleznainā ainavā un man nebija raižu pie dvēseles, nezināju, kā man vajag justies – svētīgi vai skumīgi. Reibumā radās ilūzija par laimi, bet tas vienkārši bija kauna trūkums, nevis miers. Bija jāiemācās nejust kaunu arī skaidrā prātā, kur man ļoti palīdzēja Ceturtais un Piektais solis. Jo vairāk atbrīvojos no kauna, jo vairāk šīs sajūtas no manis atdalījās kā kreveles, atsedzot svaigu, sārtu ādu – mani pašu. Mani tādu, kāda reiz biju pārstājusi būt, jo biju atteikusies dzīvot. 

Tuvāk iepazīstoties ar savu ego un tā mehānismiem, pietuvojos patiesībai par sevi. Man vairs nebija kauna par savām sajūtām un es ļāvu tām būt. Es negribēju tās izpušķot vai padarīt par kaut ko vērtīgu, nejutu vajadzību ar tām censties kaut ko iegūt, atpelnīt; vienkārši devu sev laiku just visas cilvēciskās sajūtas, kādas es biju sevī saturējusi neizjustas daudzu gadu garumā. Jutos traka, bet arī arvien tuvāka sev. Tas, iespējams, bija intīmākais laiks manā līdzšinējā dzīvē – matracis uz grīdas, remonts, ziema aiz loga, klusums, silta tēja un mana būtība, kas runā par to, kas bija iepriekš apklusināts. Es beidzot biju divatā ar sevi, bez liekā – alkohola. Es spēju atrast laimi arī ciešanās, jo beidzot nejutos vainīga, ka man ir jūtas. Es sajutu savu cilvēcību un nevēlējos to aizmiglot, to es tagad saucu par laimīgu esību. 

Neirozinātne stāsta, ka cilvēka smadzenes nemaz nav radītas, lai piedzīvotu pastāvīgu laimi, nedz arī tās uz to tiecas. Tās tiecas uz homeostāzi – līdzsvara stāvokli, atpūtu, enerģijas taupīšanu. Kaifs nav ilgtspējīgs, jo tas nav dabisks stāvoklis. Lai atgrieztu līdzsvaru, kaifu vienmēr nomainīs nomāktība. 

Vai laimi var atrast pazemībā? Kas par sviestu!? Es tādu vārdu agrāk pat mutē nebūtu ņēmusi! Tagad zinu, ka laime ir pateicībā par to, kas man ir, pat ja tā ir tikai šodiena un iespēja darīt labu citiem, negūt neko sev, kā tikai esību. Visnelaimīgākais ir tas, kurš ir apsēsts ar sevi. Es piedzīvoju laimes mirkļus, kuri ir manī un nenāk no ārpuses. Ja es atceros pateikties, ja es atceros paļauties, ja es atceros, ka neesmu viena. Kad attopos no apsēstības domām un paskatos debesīs vai aplaistu savas puķes. Kad es satieku mīļus cilvēkus un uzdrošinos uzticēties. Es baudu mirkļus: kad patiesi smejos no sirds, klausos brīnišķīgu mūziku, noskatos kādu filmu, kas mani pacilā, redzu mākslu, kura aizkustina. Jūtos laimīga, ka varu iemācīties ko jaunu, pateicīga par grūtībām un izaicinājumiem, laimīga, ka spēju arī skumt bez anestēzijas, kad varu palīdzēt kādam, spēju darīt labu. Tagad laime man ir iekšēja saskaņa, spēja būt godīgai, drosme piedalīties dzīvē, kura nemaz nav tik drūma, kāda man tā agrāk būtu likusies.  

E.R. 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.