Latvijas AA sievietes dalās pieredzē, vai jutušās diskriminētas dzimuma dēļ.
Pirmajām sievietēm, kuras mēģināja pievienoties Anonīmajiem alkoholiķiem, nācās pārvarēt šo pamatīgi iesakņojušos aizspriedumu, ka kārtīgas, labas sievietes nedzer pāri mēram. Vispirms jau pašām savā priekšā, atzīstot ka ir alkoholiķes. Un tad vēl, lai tiktu pieņemtas AA.
Un tomēr, cik paradoksāli, ka pirmās, kuras tika pieņemtas AA, pēc sabiedrības standartiem drīzāk bija paraugsievietes, nevis kritušie eņģeļi. Grāmatā “Dr. Bobs un krietnie vecbiedri” (rakstā izmantots materiāls no nodaļas “AA tiek pieņemtas minoritātes”) vēstīts, ka sievietēm, kurām pašos pirmsākumos izdevās pievienoties Akronas grupai, bija iespaidīga sociālā reputācija. Džeina bija precējusies ar liela tērauda ražošanas uzņēmuma viceprezidentu. Silvija bija pievilcīga bagātības mantiniece. Rūta T. bija turīga sieviete, kas atnāca uz AA, jo viņas tēvs, jurists, sazinājās ar Akronas grupu. Savukārt Anna S. nāca no labas ģimenes, un AA atbalstītāja māsa Ignācija, kura pazina Annas S. vecākus, nevarēja vien beigt brīnīties, kā varēja nodzerties meitene, kurai bija tik brīnišķīga ģimene. Turpretī pirmo sievieti, kura atbildēja uz avīžrakstu par AA, proti, kura “nāca no ielas”, nevis tika ievesta AA lokā ar radu un draugu rekomendācijām, no AA izmeta biedru sievas. Kā atceras kāds AA biedrs, “viņa bija tika slikta, ka sievas negribēja to laist savās mājās”.
Bils V. šo laiku atcerējās kā sprādzienbīstamu saistībā ar “nepieļaujamu romantiku”, kas pavadīja sieviešu alkoholiķu ierašanos sapulcēs. “Grupās izcēlās ķildas, un vairāki cilvēki piedzērās,” viņš stāstīja. “Mēs uztraucāmies par AA reputāciju un izdzīvošanu.”
Pastāv viedoklis, ka liels nopelns attieksmes maiņā pret sievietēm alkoholiķēm bija Dr. Boba sievai Annai. Dr. Bobu satrauca tas, ka vairākums sieviešu ieradās ar vieglas uzvedības zīmogu. Lielākā daļa biedru sievu turējās no tām pa gabalu, bet vīri kļuva uzmanīgi, jo baidījās iekulties kutelīgās situācijās. Neviens negribēja ar šīm sievietēm nodarboties. Taču Anna teica: “Pamēģināsim un paskatīsimies.” Viņa uzskatīja, ka bez mēģināšanas nevar zināt rezultātu.
Tātad vēsture rāda, ka sievietēm bija jāpārvar vairāk šķēršļu nekā vīriešiem, lai pievienotos AA. Pateicoties Annai un citiem, kuru prāts bija atvērts un kuri bija gatavi pamēģināt, mūsdienu Rietumu pasaulē ir neiedomājami, ka sieviete varētu tikt atstāta aiz sapulces durvīm sava dzimuma dēļ.
Veicot aptauju Latvijas AA sieviešu WhatsApp čatā ar jautājumu “Vai esmu jutusies diskriminēta Latvijas AA sava dzimuma (sieviete) dēļ?”, noskaidrojās, ka lielākā daļa respondentu nav saskārušās ar tiešu diskrimināciju. Taču, vairākām anonīmajām alkoholiķēm atbildot uz izvērstāku jautājumu, iezīmējās vienas un tās pašas situācijas, kad sievietes mūsdienās tomēr jūtas aizskartas, ierobežotas vai līdz galam nepieņemtas AA sava dzimuma dēļ. Tālāk rakstā vienkārši apkopotas sieviešu sniegtās atbildes, ļaujot katram lasītājam pašam izdarīt secinājumus. No savas puses gribu vienīgi piebilst, ka es biju ļoti laba meitene, kura stipri nodzērās un kurai dzīvot skaidrā palīdz tieši tie paši Divpadsmit soļi, kas palīdzēja Bilam, Bobam, Džeinai, Silvijai un miljoniem cilvēku visā pasaulē.
Debora
Vai esi saskārusies ar pazemojošu/diskriminējošu/aizskarošu/nosodošu/nesaprotošu attieksmi pret sevi kā sievieti alkoholiķi? AA vai ārpus AA. Bet varbūt tieši pretēji – lielāku iejūtību, pieņemšanu, atbalstu?
Diskriminācija man nesaistās ar AA kā organizāciju; pēc manas pieredzes, viss ir labā kārtībā. Drīzāk runa ir par sadzīviskām reakcijām un replikām, kas man liek justies nekomfortabli gan AA vidē, gan “pasaulē”. Piemērs – pirms sapulces pie ieejas durvīm pulcējas draudzīgi pīpētāji un pļāpātāji, Katrs pienākušais vīriešgabals svarīgi un cienīgi sarokojas ar citiem vīriešiem. Uz manu pusi – dīvains kniksis, apvienots ar šķību galvas mājienu. Kad es tomēr sniedzu roku sveicienam, tas izraisa nervozus smieklus, un roka tiek paspiesta tikai ar tādu neizrunātu pozicionēšanu, ka tas ir joks vai performance. Lūk, šajos brīžos izjūtu, ka pēc nerakstītiem likumiem ir cilvēki un ir sievietes. No otras puses, kad starptautiskā AA konferencē dzirdēju ziņojumu no Kubas AA dalībnieces par to, cik ļoti viņa cenšas, lai grupas biedri saprastu, ka sieviete AA var darīt vēl ko vairāk par kafijas vārīšanu, sapratu, cik tālu mēs esam attīstījušies kā sabiedrība (un līdz ar to – sadraudzība), tostarp, lai sieviete būtu ne “otrais dzimums” un pilnvērtīgs cilvēku dzimuma pārstāvis daudzās jomās, piemēram, AA kalpošanā. Un – iespējās atveseļoties!
Anonīms
***
Toreiz pārī ar vēl vienu sievieti no AA nesām vēsti Gaiļezera Toksikoloģijas nodaļas pacientiem. Nodaļas ārsts bija ļoti labvēlīgi noskaņots. Par lielu izbrīnu skeptiskajām medmāsām, viņš mums koleģiāli profesionālā stilā izstāstīja visu to pacientu medicīnas vēsturi, kuri bija saindējušies ar alkoholu. Viņi visi bija savākti no ielas pilnīga neprāta vai nesamaņas stāvoklī. Pēc improvizētā konsīlija ārsts mums novēlēja labu veiksmi, un mēs vienas pašas iegājām palātā, kur gulēja trīs vīrieši. Gaisā bija jūtama paģiru dvinga, kas sajaucās ar antiseptisko līdzekļu kodīgo aromātu. Visi kungi bija tērpti vien pamperos. Vienam no viņiem seju rotāja dažādu nokrāsu zilumi. Mēs paziņojām, ka esam alkoholiķes, kuras nedzer, un ka esam atnākušas pastāstīt, kā mums tas izdevās. Intuitīvi vispirms vērsāmies pie kunga ar sadauzīto seju, taču viņš atteicās no palīdzības. Otrs kungs bija apātisks un nekādi uz mums nereaģēja, turpinot gulēt, pagriezies ar galvu pret sienu. Taču trešais, gados jaunākais un vizuāli vismazāk cietušais, izrādīja interesi, un tā nu mēs turpmākās divdesmit minūtes runājāmies ar viņu, stāstot, kā mēs dzērām, kā nonācām AA un kā mums tas ir palīdzējis dzīvot skaidrā. Ar acs kaktiņu manīju, ka pacients ar zilo seju arī diezgan uzmanīgi klausās. Viņš pat sasmējās par kādu no dzeršanas stāstiņiem. Aha, notiek identificēšanās, es nodomāju, šis putniņš būs mums rokā. Grasījos vaicāt, vai viņš ir pārdomājis un varbūt tomēr vēlas AA kontaktinformāciju, kad vīrietis saldi nožāvājās, aizlika rokas aiz galvas un, izgūlies kunga pozā savā slimnīcas gultiņā, izdarīja kopsavilkumu: “Да, женский алкоголизм – это конечно жесть.” (“Jā, sieviešu alkoholisms – tas, protams, ir smags gadījums.” – krievu val.)
Anonīms
***
Ir nācies no AA biedriem dzirdēt, ka sieviešu alkoholisms atšķiras un vispār ir pretīgāk, kad sievietes dzer.
Anonīms
***
Mana pieredze ir, ka vīrieši ir nicīgi noteikuši: “Nu kāda tu dzērāja? Paskaties uz sevi.” Tā doma tāda, ka es nemaz neesmu tā dzērusi, ko es iztaisos par alkoholiķi. Tas ir bijis vairākkārtīgi. Arī sapulcēs mēdz izteikties, ka “tie, kas tā nav dzēruši kā es, tie jau nevar mani saprast”. Tāds iespaids, ka tas alkoholiķis, kurš tā saka, ir kaut kā īpašāks un pārāks. Sarūgtinoši.
Vēl esmu piedzīvojusi neadekvātus pieskārienus – roku palaišanu, kad atļaujas apgrābstīt.
Pēc rehabilitācijas vienā sapulcē kāds vecbiedrs nosauca mūs, jaunpienācējus, par zaļajiem gurķiem. Tur gan mēs bijām kā vīrieši, tā sievietes. Vienalga, tas bija nepatīkami.
Anonīms
***
Pēc rehabilitācijas es biju kā no jauna radīts cilvēks. Pieņēmu, ka vienīgais, kas var mani izglābt, ir tas, ko man saka terapijā, un apņēmos, ka darīšu visu, ko un kā man teiks. Rehabilitācijā uzsvēra, ka no vecajiem draugiem, ar kuriem kopā dzerts, ir jāatsakās un ka AA ir vieta, kur meklēt jaunus draugus un atbalstu, un ka vajag vākt kontaktus. Kad pēc rehabilitācijas sāku viena iet uz sapulcēm (bez rehabilitācijas grupas biedriem), gāja visādi. Vienā grupā bija jauns džeks, kurš sēdēja man blakus, bija draudzīgs, piedāvāja apmainīties telefona numuriem, un es bez jebkādiem slēptiem nodomiem piekritu. Tad viņš piedāvāja kaut kur aiziet, un es arī tam piekritu bez nevienas aizdomu ēnas. Tomēr izrādījās, ka viņš meklē attiecības. Man nācās pateikt, ka nopietnas attiecības nemeklēju. Sanāca gan attiecības viendienītes. To man nebija teikuši, ka nedrīkst. Taču turpinājuma no manas puses nebija, un viņš bija aizskarts, pārmeta man. Tagad esmu gudrāka. Saprotu, ka ir kopīga slimība, ka nākam uz sapulcēm atveseļoties, bet ir cilvēki, kas meklē ko vairāk. Iemācījos, ka ne vienmēr draudzīgums, palīdzības piedāvājumi un tamlīdzīgi ir tik nevainīgi, kā tas varētu izklausīties.
Vēlreiz es līdzīgu situāciju piedzīvoju no viena precēta AA biedra, kurš teica, ka esmu interesants cilvēks, būtu interesanti parunāties un piedāvāja aiziet tēju iedzert. Šoreiz jau man likās, ka tur ir kaut kas aizdomīgs, nodomāju, ka esmu muļķe, ka piekritu. Beigās tējas dzeršana mums nesanāca, un labi, ka tā.
Anonīms
***
Esmu izsmieta par to, ka negribu apskauties. Sāka mani mācīt, ka apskaušanās salauzīs kaut kādas manas bruņas. Man riebjas apskaut dažus vīriešus, kuru acīs redzu kvēlas uguntiņas un dzirdu flirtējošas piezīmes. Es viņos redzu alkoholismu uzdarbojamies. Un arī daža laba sieviete man nepatīk, un es nespiedīšu sevi ar viņu apskauties. Es no savas mātes apskāvieniem lecu prom bieži vien. Tad kāpēc man AA jāapskauj visi svešinieki?!
Esmu dzīvē ļoti traumēta no vīriešiem, un tādi rituāli man vispār liekas nepieņemami, kur principā netiek respektētas otra cilvēka robežas. Ir grupas, kur pasaka, ka ir OK neapskauties, un tad ir citas, kur tev vienkārši gāžas virsū no visām pusēm. Sakarā ar pagātnes traumām man ir bijušas dienas, kad pat nejaušs pieskāriens autobusā jau izraisa panikas lēkmi. Lai gan tā jau ir cita veida diskriminācija, nevis dzimumu. Kaut arī, no otras puses, kad runa ir par pagātnē piedzīvotu vardarbību un tās sekām, baidoties no pieskārieniem, sievietes tomēr būs tas dzimums, uz ko tas attieksies vairāk.
Anonīms
***
Uzrunā par meiteni vai meitenīti. No vienas puses, tas pats par sevi nav nekas slikts, no otras puses, jūtos tāda kā samazināta. Paliek tāda nepatīkama sajūta, ka mani “neņem nopietni”. Bet es pieņemu, ka tas netiek darīts ar ļaunu nodomu, tas nav mēģinājums nodarīt man pāri.
Grupu sirdsapziņas sapulcēs gandrīz nekad nelūdz vīriešiem protokolēt, parasti uzrunā sievieti, turklāt – jaunāko sievieti telpā. Rodas iespaids, ka vīrieši neprot rakstīt.
Kad atnācu uz AA savos 25 gados, bija vīri, kuri gribēja taisīt ar mani dzeršanas olimpiādes, iesmejot: “Tu jau jauna meiča, cik tad tu vispār varēji izdzert?”, “Tu jau noteikti neesi normāli dzērusi, kas tad tas par alkoholismu?”
Vienā sapulcē biedrs ar lielu skaidrību mēģināja bučot mani – jaunatnācēju – uz lūpām. Bet to norakstu uz atsevišķu slimu cilvēku. Pati arī neesmu nekāda drostaliņa, esmu dzērumā visu ko sarunājusi AA biedriem.
Visam pamats vienmēr ir nodoms, ar ko kaut ko dara. Es zinu, ka lielākā daļa AA vīriešu nedomā, ka sievietes ir zemākas par viņiem, tāpēc negribu viņiem pārmest. Man visi mīļi!
Viena lieta, ko esmu iemācījusies par AA, piedaloties un kalpojot sapulcēs – mēs visi te esam tāpēc, ka esam alkoholiķi un visiem alkoholiķiem ir vismaz reizi dzīvē bijis stāvoklis, ko apraksta Lielās grāmatas nodaļā “Ārsta viedoklis”: “Viņi sajūt nemieru, satraukumu un neapmierinātību, ja nevar no jauna izjust to viegluma un komforta sajūtu, kas rodas pēc dažām glāzītēm, kuras citi nesodīti izdzer viņu acu priekšā.” (“Anonīmie alkoholiķi, XXV. lpp.) Tas nemiers, satraukums un neapmierinātība baigi “masē” smadzenes un tad aizmirstas, ka AA nav cīņu laukums, bet gan vieta, kur izdzīvojam kopā vai mirstam atsevišķi. Es saku, ka būt kopā vienmēr būs labāk!
Anonīms
***
Kopumā mana pieredze kā sievietei AA lielākoties ir bijusi pozitīva. Proti, neesmu bieži sajutusi, ka kādu lomu attieksmē pret mani no vīriešu puses spēlē tas, ka esmu sieviete – ne sapulcēs, ne ārpus tām. Nav man gadījies sastapties ar 13. soli tradicionālajā izpratnē, kad pretējā dzimuma pārstāvji ar lielāku skaidrību mēģina piesieties jaunatnācējiem. Tā ka es AA esmu jutusies droši. Tomēr ir trīs momenti, ar kuriem vēlos padalīties.
Pirmais – es pārstāvu tādu pasaules uzskatu, ka starp atšķirīgu dzimumu pārstāvjiem ir iespējama platoniska draudzība. Es primāri sevi neidentificēju kā sievieti un neskatos uz visiem vīriešiem kā seksuālas intereses objektiem. Ienākot AA, man uzstājīgi rekomendēja, ka sponsori vajag sievieti. Sākotnēji es domāju, ka tas ir fufelis. Domāju – kāpēc gan nevarētu vīrietis būt sponsors, ja man nav intereses bīdīt ar viņu seksuāla rakstura attiecības. Bet tad ar laiku es kaut kā tomēr nonācu pie tā, ka ir kaut kādas lietas, kaut vai tīri bioloģiskas, kas atšķiras. Es, piemēram, varu sapulcē dalīties par to, kā menstruālais cikls ietekmē manu emocionālo skaidrību, un vīrieši var māt ar galvu un teikt “cool story, bro” (labais, bračiņ – angļu val.), taču empatizēt viņi var tikai līdz zināmam līmenim, jo tādu pieredžu viņiem nav un nekad nebūs. Un arī saistībā ar sponsorēšanu es tagad saprotu to domu, tam ir pamats. Visatklātāk es varu dalīties slēgtajā sieviešu sapulcē. Man ir grūti racionāli izskaidrot, kāpēc tā. Viens iemesls ir atmosfēra, kas tur valda. Piemēram, sapulcē, kur pārsvarā ir dalībnieki vīrieši, var ilgstoši mētāties pa galdu divas apsūkātas konfektes, un nevienam neienāk prātā parūpēties, piemēram, par tējiņām, nav raksturīgas tādas bāzes rūpes par to, lai visi justos labi. Sievietēm tas savukārt ir ieaudzināts. Piemēram, Sieviešu grupā ziemā kāda atnesa lampiņas, ko piekarināt, lai omulīgāk, un tas rada citādu atmosfēru kā jauktajā sapulcē.
Otrs – kad man jau bija vairāk nekā divi gadi skaidrā, man nācās saskarties ar tādu lietu, ka ir personāži, kas izmanto AA kā tādu Anonīmo Tinderi. Manā ieskatā, tas cilvēks pārkāpa tradīcijas. Notika tā, ka es tiešsaistes sapulces čatā atstāja savu telefona numuru jaunatnācējai ar domu nest vēsti, parunāt ar viņu par skaidrību. Viņa ar mani tā arī nesazinājās, taču mans numurs nonāca cita, vairāk vai mazāk regulāra tās sapulces dalībnieka, vīrieša telefona grāmatiņā, un rezultātā viņš man zvanījās piektdienā vēlu naktī. Tas bija cilvēks, ar kuru man nebija bijis nekāds kontakts ārpus kopīgas dalības sapulcē. Viņš man piedāvāja, ārpus jebkāda konteksta, aizvest uz vienu AA pasākumu. Ja sākumā es nodomāju, ka tas ir vienkārši draudzīgums, jo mums ir ierasts, ka cilvēki dala transportu, tad vēlāk tomēr izrādījās, ka viņš zvanīja, lai mēģinātu man sist kanti un atklātā tekstā aicināja uz randiņu. Vīrietis, kurš varētu būt man tēva vietā pēc gadiem. Es pacēlu šo jautājumu tās grupas sirdsapziņas sapulcē. Un ne visi biedri atbalstīja, ka par to tiek runāts, ka šis jautājums tiek apspriests. Bet daži pat pauda viedokli, ka es pati esmu vainīga, ja jau atstāju savu telefona numuru čatā. Proti, aizstāvēja to vīrieti. Man vēlāk tika paskaidrots, ka tas balstoties Latvijas AA nostājā – nevienu nenosodīt. Savukārt mana pieredze ārzemju AA sapulcēs ir tāda, ka šis ir par dzeršanu, par lietošanu, par to, ka esam alkoholiķi – par to nenosoda. Bet par uzmākšanos tieši pretēji – tiek aicināts runāt. Man ļoti nepatika šī Latvijas AA apakšplūsma – paslaucīt šo gadījumu zem tepiķa un izlikties, ka nekas nenotika.
Trešais moments ir saistīts ar traumētiem cilvēkiem kā tādiem, nevis tieši ar alkoholiķiem. AA biedri, kas ir vīrieši, brīdī, kas es par viņiem izrādu kādu interesi – piemēram, uzprasu telefona numuru (es kolekcionēju biedru telefona numurus katram gadījumam), uzsmaidu, draudzīgi runāju – tas momentā tiek interpretēts kā seksuāla rakstura interese no manas puses. Es arī esmu tiešā tekstā pēc tam prasījusi – kāpēc tu manu draudzīgumu uztvēri kā aicinājumu nodarboties ar seksu? Un tad arī esmu piefiksējusi, ka pretējo dzimumu neskata kaut kādā citā kontekstā, izņemot šo. Proti, ja jau interesējos par kādu, tad tas tāpēc, ka man ir seksuāla rakstura interese. Ja seksuāli neinteresējos, tad – ej staigāt, nekā citādi tu man interesanta neesi. Man nav tāds pasaules uzskats, un mani tas saskumdināja, jo tas ierobežo manu saskarsmes pieredzi ar citiem cilvēkiem. Es labprāt vienkārši padzertu kopā tēju vai kafiju, parunātos par dzīvi, par skaidrību, un tas, ka viss tiek ielikts tādos rāmjos – seksuāli romantiski intīmu attiecību – tas man ir ļoti ierobežojoši. Taču man ir radusies sajūta, ka tas lielākā vai mazākā mērā saistīts ar traumētu cilvēka pasaules uztveri. Lai gan tās tikai manas spekulācijas.
Vēl pēdējais par Latvijas AA, salīdzinot ar manu pieredzi ārzemju AA, piemēram, Berlīnē, kur ir sapulces LGBT, dažādiem garīguma novirzieniem un kas tik vēl tur nav, proti, mikslis un lielāka daudzveidība, kas man patīk, jo es uzskatu, ka ir vairāk par diviem dzimumiem, kamēr Latvijā… Ja pasaules AA nesen ir nomainījis preambulas tekstu un tagad ir “cilvēku sadraudzība”, nevis “vīriešu un sieviešu sadraudzība”, tad Latvijas AA sapulcēs joprojām piedzīvoju daudz lielāku vēsturisku konservatīvismu – ir sievietes un vīrieši. Un tas man liek justies ieliktai rāmjos, kuri man nav vajadzīgi. Tas ierobežo savstarpējo attiecību pieredzi, jo AA man ir tāda brīnišķīga vieta, kur dalīties ar visādām sāpīgām, cilvēciskām pieredzēm, un skatījums par tradicionālām divu dzimumu lomām kaut kādā mērā man šo pieredzi skumīgi ierobežo.
Anonīms
***
Man ir ļoti svarīgi AA vienlīdzības, iecietības un pieņemšanas principi. AA ir pierādījusi, ka tas ir iespējams, un es vienmēr priecājos, kad redzu, ka līdzīgi principi izplatās arī ārpus AA sadraudzības. Jāatzīst, ka, atnākot uz AA, manā galvā šajos jautājumos bija daudz lielāks juceklis. Dzerošā laikā fragmentāri uzplaiksnīja tāda līmeņa vienlīdzības idejas kā “esmu emancipēta sieviete, tādēļ dzērienu bez problēmām varu ieliet sev pati” un “man ir tiesības un spējas dzert tāpat kā vīriešiem”. Principā šiem apgalvojumiem piekrītu joprojām – alkoholisms tiešām nešķiro ne pēc dzimuma, ne citiem parametriem. Šo “vienlīdzības cīņu” pavadīja bailes no vīriešiem, no vienas puses, un sajūta, ka manu vērtību nosaka pretējā dzimuma vērtējums, no otras puses. Man bija ļoti zems pašvērtējums, jaunības gados es sev riebos gan iekšēji gan, jo vairāk, ārēji.
Kad atnācu uz AA un sāku dzīvot skaidrā, es sev ātri vien tīri labi iepatikos (tā bija tāda jauka skaidrības sākuma eiforijas sastāvdaļa). AA biedri grupā (pārsvarā vīrieši) pret mani ļoti labi izturējās, man likās, ka es cilvēkiem patīku, bet, izrietot no manas tā brīža dzīves uztveres, es to lielā mērā skaidroju ar to, ka esmu jauna un glīta sieviete. Ka esmu viņiem simpātiska. Neteikšu, ka man tas bija nepatīkami. Gan jau atsevišķos gadījumos arī šis apstāklis spēlēja kādu lomu, bet kopumā vēlāk ar zināmu pārsteigumu konstatēju, ka arī pret cita dzimuma un vecuma grupu jaunatnācējiem AA izturas jauki.
Tomēr es saņēmu arī pavisam reālus uzmanības apliecinājumus, kā arī brīdinājumus uzmanīties no kāda cilvēka, kas nāca uz AA un mēdza dažādos veidos (gan materiālā, gan, iespējams, arī seksuālā) izmantot jaunatnācējus. Ļoti agrā skaidrībā izveidoju pastāvīgas romantiskas attiecības ar AA biedru, kuram bija stabils skaidrības laiks, gana daudz autoritatīvas, vīrišķīgas enerģijas un nopietni nolūki. Iespējams, kaut kur neapzinātā līmenī domāju, ka viņš mani pasargās no iespējamā apdraudējuma, kā es uztvēru gan nevainīgu, gan atsevišķos gadījumos varbūt arī ne tik nevainīgu citu AA vīriešu uzmanību. Skaidrs, ka līdzīga uzmanība AA vidē tiek veltīta arī no sieviešu puses vīriešiem. Es pati esmu tā darījusi – rīkojusies ar zināmiem slēptajiem motīviem. Pazīstu gana daudz AA pāru, un domāju, ka tas ir tikai normāli.
Kad esmu jutusies slikti? Piemēram, kad pēc dvēseles miera lūgšanas kāds vīrietis tā ilgi un “daudzsološi” noglāsta manu muguru un gandrīz jau sēžamvietu. Reiz grupā, kas kādu laiku bija mana mājas grupa, bija vīrietis ar gana lielu skaidrības laiku, kas vienmēr man izteica divdomīgus komplimentus un drusku arī apgrābstīja apskaujoties. Man tas nebija patīkami, bet kaut kā to pieņēmu kā rakstura trūkumu, no kura Augstākais Spēks viņu vēl nav atbrīvojis. Es neko neteicu. Šodien domāju, ka tomēr vajadzēja. Manuprāt, galīgi nevietā ir seksistiski joki, kādi reizēm (reti, bet gadās) dzirdami pirms vai pēc sapulcēm un vēl retāk (bet arī gadās) arī sapulču laikā daloties. Mazliet smieklīgā kārtā visaizvainotākā esmu jutusies, kad kāds AA biedrs savā skaidrības jubilejā (kas, šķiet, bija jau ar diviem cipariem rakstāma) īdēja, lai taču meitenes palīdzot sagriezt tortīti… Zinu, ka AA sākotnē alkoholiķu sievas krietni pastrādāja, vārot kafiju vīru sapulcēm, bet tas nu ir posms, no kura, gribētos domāt, ka sen, sen vajadzētu būt izaugušiem. Jāpiebilst, ka neviens no šie maniem antivaroņiem nebija tāds, par kura skaidrību varētu teikt – es gribu to, kas ir viņam. Toties ar siltām jūtām atceros AA brāli, kas pēc ilgstošiem atkārtotiem norāvieniem kādā lielā AA pasākumā faktiski viens pats visu nakti rāvās virtuvē un nemeklēja “meitenes”. Cik zinu, tagad viņš ir ilgstoši skaidrā.
Atceros, kāds AA brālis atzinās – domājis, ka sievietes tomēr nav īstas alkoholiķes, gan jau pa vakariem drusku vīniņu padzer un tad iztaisa no tā problēmu. Bet sieviešu stāsti viņam palīdz pārvarēt šo stereotipu. Man līdzīgi AA dzirdētā, atklātā vīriešu dalīšanās palīdzēja saprast, ka arī pretējam dzimumam ir jūtas, emocionālas problēmas un sava garīgā dzīve. Līdz atnākšanai uz AA es to zināju teorētiski, bet tā īsti jau tomēr neticēju.
Par spīti dažām darvas karotēm, varu apliecināt, ka AA ir laba vieta, kur mācīties dzīvot skaidrā, un tas nozīmē arī cieņpilni pret līdzcilvēkiem – gan sadraudzībā, gan ārpus tās.
Anonīms
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.