Ne šeit un ne tagad

Autors stāsta, ka vienmēr ir juties – viņam jābūt kaut kur citur, ne tur, kur viņš atradās tobrīd. 

Kad nolēmu rakstīt par kādu no Anonīmo alkoholiķu saukļiem, ar redakciju vienojāmies, ka šim sauklim jābūt 

1. ļoti populāram;

2. tādam, ko es bieži iesaku citiem;

3. tādam, ko pielietot man pašam īsti nesanāk.  

   
   

Pēdējās pāris nedēļas rūpīgi vēroju savas sarunas ar sponsorējamiem, kādus padomus dodu citiem, kā arī to, par ko un, galvenais, kā es dalos sapulcēs. Jāatzīst, biju pārsteigts, cik daudz teicienu un saukļu izmantoju. Biju pārliecināts, ka esmu, tā teikt, nedaudz gudrāks par saukļiem, ka mana izpratne par programmu tomēr ir dziļāka par veiksmīgi kopā saliktiem vārdiem, kas, iespējams, var iedarboties ātri, bet ne uz ilgu laiku. Izrādījās, ka šādi manī runāja vien mana lepnība. Kā saka: laiks slaucīt savu ielas pusi. 

Lēnām, bet dari. 

Dzīvo un ļauj dzīvot citiem. 

Galvenais ir progress. 

Mēs ne ar ko necīnāmies.

Izrādījās, ka šādi teicieni jau ļoti dziļi iegājuši manā leksikā un, cerams, arī dzīvē. Kaut arī es joprojām domāju, ka paši par sevi, bez dziļāka programmas pielietojuma (ja drīkst tā izteikties), tie nestrādā, tie tomēr ir ļoti labi šortkati (tulkojumā no angļu val. īsākais ceļš – red. piezīme) uz dvēseles mieru un pareizo nākamo soli ikdienas dzīvē. Taču teiciens, ko visbiežāk lietoju AA, noteikti ir “šeit un tagad”. Un, šķiet, ka tieši šis sauklis arī atbilst pārējiem raksta nosacījumiem. Katrā ziņā, pielietot to pašam ir grūtāk, nekā gribētos. 

Šeit 

Es stāvēju uz ielas Manhetenā un skatījos uz debesskrāpjiem. Stāvēju vienā punktā un tikai grozīju galvu. Milzīgas, košas reklāmas, augstas celtnes, kādas vēl nekad nebiju dzīvē redzējis, cilvēku pūļi apkārt, kas kustējās ļoti ātri un anonīmi, mašīnas ar nervoziem vadītājiem, kas steidzās un tāpēc visu laiku signalizēja. Tā bija Ņujorka. Tas bija Ņujorkas centrs. Pasaules centrs, es gribētu domāt. Es stāvēju, skatījos un mēģināju sajust, kā tas ir – atrasties tur, kur tik ilgi biju sapņojis būt? Īstajā vietā, īstajā centrā un būt par daļu to tā.

Ko es jutu tajā brīdī? 

Neko. Vai gandrīz neko. Man, protams, tas viss šķita skaisti, neparasti, kā filmās. Bet realitātē es nejutu neko, izņemot kaut kādas dīvainas šaubas. Vai tiešām šis ir centrs? Varbūt ir kaut kāda cita Ņujorka? Cita Manhetena? Tāda, ko no manis slēpj? Jautāju draugiem, vai mēs neesam nokļūdījušies, varbūt šīs ir tikai dekorācijas tūristiem, bet īstā Ņujorka ar īstiem biržas mākleriem, baložiem, dzeltenajiem taksometriem un Vūpiju Goldbergu ir kaut kur paslēpta tā, lai tikai “īstie” amerikāņi var šo vietu atrast? 

Tas bija pirms divdesmit gadiem. Bet tā sajūta, ka es neesmu īstajā vietā, man jau bija ļoti labi pazīstama. Jaungada ballē ar draugiem domāju, ka kaut kur tieši šajā pašā brīdī notiek cita ballīte, kur cilvēki ir skaistāki, jautrāki un interesantāki. Esot naktsklubā, zināju, ka kādā citā naktsklubā mani noteikti gaida vienas nakts sakari, bet šajā – pilnīgi nekas. Es gāju augstskolā, būdams pārliecināts, ka citā augstskolā, kur mācās mani draugi, ir daudz prestižāk un interesantāk studēt. Man vienmēr gribējās būt kaut kur citur. Pareizāk sakot, es zināju, ka man jābūt kaut kur citur. Un kaut kāds spēks (tagad es zinu, ka tā bija prāta apsēstība) dzina mani meklēt. Un, protams, neatrast. 

Bet tajā laikā bija alkohols. Tad tas vēl spēja mani pārcelt “īstajā vietā”. Sākumā man vislabāk patika dzert vakarā, mājās, skatoties kādu sentimentālu filmu. Tas palīdzēja justies laimīgam, vajadzīgam, būt daļai no filmas. Pateicoties alkoholam, es biju gan skaists bruņinieks, kas uzvarēja visus pūķus, gan skaistule, kuru izglāba skaists bruņinieks, gan brīžiem arī pūķis, kuru bruņinieks traģiski nogalināja. Es biju īstajā vietā. 

Protams, kad alkohols pārstāja darboties, arī durvis uz šo “īsto vietu” aizvērās. Kaut arī teiciens par durvīm, kas aizveras, un tad atveras citas durvis, galīgi nav AA teiciens, izrādījās, ka Divpadsmit soļu programma un Augstākais Spēks šīs durvis spēj atvērt. Jebkurš, kas ir iepazinis šo jauno mieru, zina, ka tas ne ar ko sintētisku nav salīdzināms. Sajūta, ka esmu tur, kur man jābūt, ka man nekur nekas nav jāmeklē un nekas nav jādara, izņemot to, ko daru šobrīd. Īsts miers īstajā vietā. Bet tikai… “ja mēs pie tā strādājam”. Protams, ka man gribētos tā justies vienmēr, bet būt šeit es varu tikai tad, kad uzticos Dievam. Šo uzticēšanos es vēl tikai mācos, maksājot par kļūdām ar nemiera dienām un nespēju būt tagadnē. 

Tagad 

Aizvainojums dzen mani pagātnē, bet bailes nākotnē. Aizvainojums un bailes stumj mani prom no tagadnes. Bet Dievs – tā ir tagadne. Ja neesmu tagad, tad esmu bez Dieva. Vismaz tā es saku saviem sponsorējamiem. Būt kopā ar Dievu man palīdz tikai mūsu programma. Es ļoti gribētu, lai man būtu tāds slēdzis, kuru ieslēdzot varētu uzreiz atgriezties tagadnē, būt mirklī un kopā ar savu Augstāko Spēku, bet tā es nevaru. 

Ceturtais un Piektais solis palīdz ieraudzīt, kas tieši man traucē būt tagadnē. Dusmas uz cilvēkiem, kas uzvedas ne tā kā es gribētu, mans pašvērtējums, kuru uzticu cilvēkiem, nevis Dievam, manas ambīcijas, ka noteikti zinu “kā”, manas bailes – a ja nu Dievs grib man kaut ko sliktu? Un galvenais – mana vislielākā ilūzija, ka es pats varu to visu mainīt sevī. Šī nemitīga cīņa, prāta darbs, pūles, “darbs ar sevi” dažreiz tik ļoti mani aizved prom no mirkļa, kurā es fiziski atrodos, ka atgriezties man var palīdzēt tikai darbs ar citu alkoholiķi vai vismaz saruna. 

Labi atceros savas skaidrības otro dienu. Jau biju dzirdējis par šeit un tagad. Iekāpu taksometrā, lai brauktu uz darbu, un pirmā doma bija – kā, vai tad tiešam es vairs nekad nevarēšu iedzert?! Tajā brīdī atcerējos par tagad: es tagad nedzeršu un tas ir svarīgākais. Tikai šodien. Neticēju, ka šis sauklis man var palīdzēt. Bet laikam neticēšanai nebija nozīmes, jo tas nostrādāja. 

Man patīk atcerēties šo otro dienu. Jo tagad, kad man šķiet neiespējams uzdevums vienmēr uzticēties Dievam, es domāju, ka var pamēģināt to atkal izdarīt tikai tagad. Tikai šodien. 

P.S. Starp citu, Vūpiju Goldbergu es Ņujorkā tomēr satiku. 

D. 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi

aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas

abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.