Mēģinot sastrādāties ar citiem alkoholiķiem, es varu atklāt tādas sava rakstura šķautnes, kādas neesmu redzējusi nekur citur savā dzīvē.
Savā kalpošanā esmu bijusi savtīga un egocentriska, lietojusi kalpošanu kā iespēju sevi pierādīt, kļūt par īstu vadītāju un iegūt atzinību. Kā iespēju būt dievinātai un slavētai. Tā, it kā šeit kāds par to dalītu diplomus.
Vēl arī kalpojot esmu sajutusi pateicību, ka beidzot varu būt noderīga šai pasaulei, būt daļiņa no kaut kā lielāka, nevis centrs.
Šodien varu ar patiesu pateicību teikt, ka Dievs man ir noņēmis šo smago nastu, ko sauc par “es zinu labāk par visiem”. Šodien man vairs nav vēlēšanās kādam iestāstīt, kā ir pareizi, es pat, godīgi sakot, nezinu neko par pareizo vai nepareizo virzienu AA. Esmu iemācījusies, ka vienīgā patiesā jēga kalpošanā ir būt noderīgai un doties tur, kur Dievs mani sūta, un būt pateicīgai par to. Jā, dažreiz kalpošanas man nenes nekādu baigo kaifu un pat ir nedaudz apgrūtinājums. Jo nevaru pavadīt laiku ar bērniem, jo jātērē nauda, lai kaut kur nokļūtu. Nauda, kuras tāpat nav gana daudz… bet es turpinu kalpot, jo ticu, ka manam Augstākajam Spēkam ir plāns, un esmu iemācījusies vienu lietu – nekad neapšaubīt Viņa nodomus.
Sākšu ar to, ka kalpoju AA jau no paša skaidrības sākuma. Mana sponsore nekad man nepaskaidroja, kāpēc tas jādara, viņa pavisam vienkārši nostādīja fakta priekšā – tev jākalpo AA. Izmisums un vēlme pēc skaidrības bija liela, tāpēc, protams, piekritu. Tas bija lieliski. Tā bija liela dāvana, jo iepazinu traki daudz AA biedru, zuda vientulība un sajūta, ka nekur neiederos. Es kļuvu par daļiņu no kopējā, sapratu, ka uz mani kāds paļaujas, ka ar mani rēķinās.
Vienā no grupām kalpoju gana ilgi, vairākus gadus. Kad cilvēki runā par rotāciju, ir saprotams, ka runa ir par to, ka jebkuram darbam, kas ir vajadzīgs grupai un ko uzņemamies veikt, ir noteikts sākuma un beigu termiņš. Kalpošana nav mūža spriedums, tā nevajadzētu būt. Es nesapratu to, ka patiesa rotācija nozīmē spēju atkāpties no kalpošanas pavisam, vismaz kādu mēnesi vai vairākus, dot grupai iespēju funkcionēt bez manis un dot iespēju citiem veikt svarīgos darbus, lai arī viņi izjustu to pašu noderības sajūtu. Diemžēl ar laiku šāda nemitīga kalpošana visās pozīcijās pēc kārtas man lika justies nevis mazajai daļiņai no, bet gan lielai neaizstājamai daļai, kā tādai, bez kuras grupa neizdzīvos.
Laika gaitā sirdsapziņas sapulcēs sāku kļūt daudz uzstājīgāka un kategoriskāka par savu taisnību, ka es zinu labāk. Bija vairāki lēmumi, kuri man grauza, jo nenotika mana griba. Piemēram, kādā sapulcē spriedām, vai liegt iespēju apmeklēt mūsu sapulces biedram, kas bija izturējies nedaudz agresīvi. Es teicu, ka šāds indivīds nedrīkst nākt pie mums, ka tas nav droši. No mušas pūtu ziloni, laikam lielākoties tāpēc, ka vēlējos, lai esam tāda īpaša grupa, kura pieņem netipiskus lēmumus un izceļas. Nu, un man šis vīrietis arī ne īpaši patika. Tikai tā vietā, lai ar savām jūtām strādātu, es izlēmu atbrīvoties no šī cilvēka. Godīgi sakot, es tajā brīdī nesapratu, ka man primāri ir vajadzīga programma, jo es nespēju būt godīga pret sevi. Labi, ne par to stāsts.
Grupa beigu beigās lēma citādi – dot viņam iespēju. Pēc vairākiem gadiem šis pats puisis nes vēsti Centrāltirgū pie diezgan skarbiem ļaudīm, viņa tiešums un apbrīnojamās spējas bez bailēm doties tur, kur mēs, citi, nespējam, ir vitāli svarīgas, lai citi alkoholiķi varētu atrast ceļu uz skaidrību. Un esmu pateicīga Dievam, ka mana griba nenotika. Bija arī daudz citu jautājumu, kurus es nespēju pieņemt un kuros gribēju redzēt citādus lēmumus, jo biju pārliecināta, ka es zinu labāk. Daudz kritizēju citus, viņu atveseļošanos, kā tiek ieti soļi, kā ievērotas tradīcijas. Bieži biju skarba, kritiska, ar sarkastiskiem izteicieniem noniecināju citus. Bet visam attaisnojums bija, ka tā ir mana mājas grupa un man ir teikšana.
Galu galā tas viss grupai vairs nebija pa prātam, mana uzkundzēšanās nenāca par labu, un Dievs savā gudrībā pasargāja citus no mana lepnības. Detaļās neatceros, bet pēc vienas sapulces kāda māsa man pateica skarbus vārdus. Es ļoti pārdzīvoju un aizgāju no grupas. Tā bija sāpīga emociju operācija, bez anestēzijas.
Kopš tās dienas ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi. Mana attieksme pret kalpošanu ir mainījusies. Mani noteikumi ir mainījusies. Mana šī brīža recepte ir šāda:
1. Pirmais noteikums ir būšana noderīgai. Manā kalpošanā tā ir pirmā un vienīgā lieta: man jābūt noderīgai citiem. To es arī lūdzu: “Dievs, atbrīvo mani no lepnības un egocentrisma, lūdzu, palīdzi man domāt par citiem, pirms es domāju par sevi.” Atceros pāris Latvijas kalpošanas konferences, kurās gāja vaļā kašķis. Toreiz vēl biju karojošā noskaņojumā, tāpēc ar prieku pavilkos līdzi. Tagad atskatoties, man ir tikai viens jautājums: tajā brīdī, esot daļai no strīdiem, – kā es biju noderīga? Es nebiju. Es aizmirsu programmu.
2. Programma un kalpošana ir kā divi saistīti un reizē nesaistīti koncepti. Metaforiski es to redzu tā – ja mana skaidrība būtu augs, tad viņam vajadzētu gan mēslojumu, gan ūdeni, lai tas augtu. Kurš ir kurš, nav svarīgi, bet kalpošanas laikā, mēģinot sastrādāties ar citiem alkoholiķiem, es varu atklāt tādas sava rakstura šķautnes, kādas neesmu redzējusi nekur citur savā dzīvē. Bet, ja vēlos šādu atveseļošanos, kurā ir progress, man ir obligāti nepieciešami Divpadsmit soļi un kalpošana.
3. Vienotība ir svarīgākā lieta AA. Es varu būt absolūti pret savas mājas grupas vai konferences, vai komitejas lēmumiem. Es drīkstu teikt, ko domāju, kā man liekas, taču, tiklīdz lēmums ir pieņemts, mans uzdevums ir uzticēties šim lēmumam. Nē, tas nav viegli. Bet viegli nav bijis nekas – nedz veikt savu inventarizāciju, nedz atlīdzināt. Tāda maza bērna niķošanās pret grupas lēmumiem parāda man atkal un atkal, ka mana alkoholisma slimības simptoms – vēlme kontrolēt – nekur nepazūd. Ja es pretojos grupas lēmumiem un, nedod Dievs, vēl speciāli veicu kādas darbības, lai kādu apkaunotu, nomelnotu, lai bīdītu savu gribu (ļoti paštaisni uzskatot sevi par morālo kompasu), tad es šķeļu grupu vai pat AA. Un viena lieta, ko sašķelta grupa nevar izdarīt, ir palīdzēt alkoholiķim, kurš ienāk pa AA durvīm meklēt palīdzību. Mans uzdevums kalpojot ir mācīties sadarbību! “Dievs, dod man atvērtu prātu pieņemt šīs pārmaiņas, uzticēties Tavam plānam un iet Tevis izvēlēto ceļu ar mīlestību un pateicību sirdī.”
4. AA man neko nav parādā. Bīstamākās domas ir tās, kurās man liekas, ka man pienākas jebkas par to, ka kalpoju. Man nepienākas ne uzslavas, ne atzinība, ne sponsorējamie, ne atlīdzība. Esmu šeit, lai dotu to, kas ir dots man, lai ES atlīdzinātu, nevis lai atlīdzinātu MAN. “Dievs, atbrīvo mani no pašlabuma meklēšanas un egocentrisma. Palīdzi man sajust, ka es esmu gana laba un man nav vajadzīgi ārēji apstiprinājumi.”
Gunta
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.