No katra sava sponsora viņa ieguva daudz.
Kad man palūdza uzrakstīt “Vīnogai” par savu it kā ne īpaši veiksmīgo pieredzi ar sponsoriem, es nodomāju: “Paga, paga…, soļus es neizgāju līdz galam, bet no katra sponsora es daudz ko ieguvu savai turpmākajai dzīvei.” Veiksmīga tā nav varbūt tāpēc, ka ik pa laikam lietoju alkoholu un norāvos, bet tam par iemeslu ir mani rakstura trūkumi, nespēja būt godīgai pašai pret sevi un apkārtējiem. Esmu augusi sociāli un fiziski vardarbīgā ģimenē, tēvs lietoja alkoholu (centās to “kontrolēt”), un māte bija hipohondriķe. Netika ievērotas robežas, vecāku nolaidība pret mani kā bērnu. Dzīvoju nepārtrauktās bailēs, dusmās un trauksmē. Aizvainojums pret vecākiem ir joprojām, lai gan mācos piedot sevis dēļ. Kā teica mana pirmā sponsore: “Atdalies no viņiem, ja disfunkcija turpinās, ar mīlestību.” Tas ir, es varu nekontaktēties ar viņiem, lai pasargātu savu emocionālo pasauli. Sapratu vienu – vecāki bija tādi, kādus viņus izaudzināja vai neaudzināja viņu vecāki un vecvecāki. Iedomājos savu tēti un mammu mazus, kam darīja pāri… pat ļoti, jo viņi bija dzimuši pēc kara. Vecāki ar savu pieredzi, rētām nodeva stafeti tālāk man un manai māsai.
Bet ne par to ir šis stāsts. Runa ir par mani un manu atbildības uzņemšanos, ko es ar to visu iesākšu. Ģimenes disfunkciju es varu kaut nedaudz mainīt, jo man kā alkoholiķei un toksikomānei ir privilēģijas. Es nonācu starp “izredzētajiem”, kam ir bijusi iespēja iepazīt AA programmu. Man ir bijusi iespēja iet terapijā rehabilitācijas centros, strādāt ar psihologiem (tādu ir bijis daudz) un sponsoriem. Pirmo sponsori es atceros ar siltumu un lielu mīlestību. Pie viņas gāju paralēlās sadraudzības soļus, kad pēc smagas krīzes dzīvē (pašnāvības mēģinājums, gaidot meitiņu) izdzīvoju un mācījos sev piedot, pieņemt sevi, cienīt un samīļot savu iekšējo bērnu. Bija ļoti smags laiks, jo bija bailes par sekām, kuras varētu rasties pēc tik liela daudzuma tablešu izdzeršanas. Tas ir brīnums, ka es un viņa palikām dzīvas! Grūtības sagādāja tas, ka sponsorei bija jāzvana katru dienu un jārunā par savām sajūtām. Tagad saprotu, ka tā bija lepnība, grūtības pieņemt palīdzību, aiz kā slēpās milzīga mazvērtības sajūta un pacietības trūkums.
No L. (pirmās sponsores) sāku mācīties, ka pieņemu sevi tādu, kāda esmu, ka esmu laba, pat ja man kaut kas neizdodas. Mācījos novilkt robežas un atrast savu balsi toreizējās attiecībās ar bērnu tēvu, kurš bija emocionāli nepieejams, manipulējošs un vardarbīgs.
Esmu L. ļoti pateicīga! Ikreiz, kad esmu apjukusi, nobijusies vai gražīga, atceros tikšanās reizes trešdienu vakaros, kad vilku savus skeletus laukā, ņēmu slāni pa slānītim nost. Viņas skatījumā no malas nācās dzirdēt arī sāpīgas lietas, taču tas viss no sponsores puses tika darīts ar milzīgu mīlestību, pacietību un atbalstu.
Otrs sponsors bija M., kurš savulaik uz Latviju atveda rehabilitācijas programmu. Mēs kopā izlasījām Divpadsmit soļu un Divpadsmit tradīciju grāmatu, pārrunājām, kā es to sapratu. Šim cilvēkam esmu ļoti pateicīga, ka joprojām esmu dzīva! Viņš man iedeva ceļamaizi un apziņu, ka esmu vērtīga (!) arī ar visiem trūkumiem, arī to, ka, mainoties, nelietojot alkoholu, vairs neesmu tā pati, kas biju ar visiem pagātnes grēkiem. Var tikai iedomāties visu manas alkoholiķes dzīves spektru – melošana, darba kavēšana un zaudēšana, milzīgais egoisms, pārņemtība ar sevi, nerēķināšanās ar citiem cilvēkiem, pašnāvības mēģinājumi, izolatori, tiesību atņemšana, tātad – arī braukšana dzērumā, avārijas izraisīšana, Tvaika ielas apmeklējumi. Bet es esmu tā, par ko izvēlos būt šeit un tagad, dzīvojot skaidrā.
Ar viņa palīdzību mācījos cienīt sevi, iekāpt otra cilvēka “septiņjūdžu zābakos”, izturēties ar cieņu pret citu cilvēku, viņa izvēli un jūtām, arī, veselīgi strīdoties, neievilkt tajā pagātni, mācījos runāt par lietām un notikumiem, kas ir aktuāli šeit un tagad. Mācījos pieņemt, ja otrs nevēlas risināt dialogu, bet ar nosacījumu, ka tas tiek atlikts uz laiku. Joprojām es mācos atvainoties. Sanāk! Ar M. palīdzību saprotu, ka tuviniekiem, kuriem esmu nodarījusi pāri, mana atlīdzināšana ir būt skaidrā un pamazām mainīties par labāku sevis versiju programmas ietvaros, kas patiesībā ir ļoti interesants process visas dzīves garumā. Vēl viņš teica, ka man kā alkoholiķei paklupt nav liela lieta, galvenais, lai ceļos un saņemu drosmi atgriezties. Taču tas ne vienmēr ir garantēts! Jo ar katru lietošanu paliek arvien mazāk iespēju, ka palikšu dzīva!
Mana trešā sponsore bija D. Zinu, ka šī nav vieta salīdzināšanai, taču viņa man šķita ļoti skaista un gudra, gribēju viņai kaut nedaudz līdzināties. No viņas arī dabūju pa biksēm, jo viens no maniem lielākajiem grēkiem ir vainot citus cilvēkus, vielas, lietas un apstākļus, pašai paliekot baltai un pūkainai. Viņa man rādīja, kā tas izskatās no cita skatupunkta. Strādājām ar manu lepnību, aizvainojumiem, skaudību un gaidām. Viņa man lika strādāt ar sfērām un jomām, kuras nevarēju un negribēju atdot Augstākajam Spēkam (absolūts paļaušanās trūkums attiecībā pret Augstāko Spēku). Gribēju un joprojām dažkārt gribu būt Boss. Tāpēc man ar to skaidrību klājas tik grūti. Attiecībās ar cilvēkiem mācījos neshēmot, neplānot un likt malā savas cerības. Dažreiz sanāk, ir progress! Bet tas ir ļoti grūti. Kā gražīgs bērns gribēju cirst kāju pret zemi un teikt, ka man pienākas, ka es gribu! Viņa mācīja trenēt pazemību, kas man joprojām ir uzdevums numur viens.
Esmu ļoti pateicīga, ka ir AA sadraudzība, Augstākais Spēks, uz ko vienmēr var paļauties, brīnišķīga ikdienas lūgsna, ar kuru es uzsāku un nobeidzu katru dienu. AA brāļi un māsas, jūs man esat kā ģimene, un neatkarīgi no tā, kas ar mani notiek, vienmēr fonā ir drošības, mīlestības un atbalsta sajūta. Tas ir pamatu pamats it visam!
P. S.
Ko es iesaku par sponsorēšanos? Nepamēģināsi, neuzzināsi! Uzrunāt sponsoru – tā ir drosme un atbildības uzņemšanās par savu dzīvi. Jebkura pieredze ir vērtīga.
Sandija