Mans Ikigai ir AA

Atnācis uz sadraudzību, šis alkoholiķis vairākus gadus nevarēja sasniegt ilgstošu skaidrību, bet tagad viņš svin 21 gadu jubileju un ir laimīgs.



Es vēlētos dalīties savā spēkā, pieredzē un cerībās un pastāstīt, kā ar mani bija, ko es darīju un kā ir tagad. Vienkārša formula, bet ne tik vienkārši izstāstāma. Mana dzeršanas karjera sākās 8. klases izlaiduma vakarā, līdz tam tikai niekojos. Šajā vakarā kopā ar draugiem spēlējām diseni, un es biju paņēmis līdzi pudeli vīna. Kad vakars jau bija labi iesācies, piedāvāju draugiem iedzert. Viņi pa malciņam iedzēra, bet pēc tam atteicās, savukārt man tas nebija saprotams. Kā tieši tad, kad vīns tik patīkami iedarbojās?! Lieki teikt, pudeli iztukšoju viens pats. Toreiz jau nesapratu, ko tas nozīmē – pirmais malks, 100 % atkarība. Tālāk mana dzīve tā arī grozījās – viss ap pudeli.

Manas daudzās un regulārās dzeršanas beidzās ar to, ka vecāki mani aizfīrēja uz armiju. Klusībā pat cerēju, ka būs zināms miers no dzeršanas. Patiesi – bija garāki pārtraukumi, taču armijā dzeršana turpinājās. Kādu reizi dzeršanas dēļ pat nokļuvu virssardzē, tas gan man nepatika, tas mani piespieda domāt un armijā dzert uzmanīgāk. Atgriežoties mājās pēc dienesta, man bija iekrāti līdzekļi, kas pietiktu automašīnas iegādei, jo dienēju tā saucamajā стройбат (строительный батальон ­– celtniecības bataljons), bet es tos iztērēju trīs nedēļās – nodzēru! Man parādījās nojausma, ka es nevaru apstāties, ka man ir jādzer, ka es dzeru citādāk. Visu, ko uzsāku, varēju nodzert.

Kādu rītu pamodos pēc kārtējā plosta, meklēju, ar ko salāpīties. Devos uz pilsētu un nejauši satiku kādu senu paziņu, ar kuru šķiet pavisam nesen dzērām, bet viņš – baltā kreklā, uzvalkā, tāds smaidīgs, smuks. “Es kādu laiku jau nedzeru, noturies līdz vakaram nedzēris, tad es tevi aizvedīšu uz to vietu, kur to var dabūt,” viņš teica. Sapratu, ka es to tajā brīdī vēl nevaru izdarīt. Viņš man uzsauca 50 gramus, un es apsolījos, ka vairāk tajā dienā nedzeršu, un vakarā nonācu savā pirmajā AA sapulcē. Saprast es, protams, neko nesapratu, bet turpināju iet, un sāka rasties nojauta, kur to lietu – to skaidrību – var dabūt. Redzēju cilvēkus, kuri ilgāku laiku ir skaidrā. Tur bija cilvēki, kas bija trīs vai četrus gadus skaidrā. Nu, tam gan es neticēju, ka tik ilgi var noturēties! Nebiju no tiem, kas uzreiz palika skaidrā, bet man palīdzēja Trešā tradīcija, kas bija aizķērusies prātā: “Vienīgais noteikums, lai kļūtu par AA dalībnieku, ir vēlēšanās atmest dzeršanu.”

Apmēram septiņus gadus nācu uz AA ar mainīgām sekmēm. Nesanāca jēdzīgi, bet arī tad izdevās divus trīs mēnešus nodzīvot nedzērušam, tagad es to par skaidrību nesauktu. Katru reizi cerēju, ka izdosies, skaitīju dienas, nedēļas, bet ik pa laikam bija jāspiež tā poga “no nulles”. Man jau bija apnicis – cik gadu var skaitīt dienas, atkal un atkal? Nolēmu, ka dzīvošu vienkārši nost! Bija arī periodi, kad domāju, ka man nekas nesanāks. Vecāki veda mani pie dakteriem, pūšļotājiem, apvārdota rupjmaize un lāzerterapija, viss iespējamais. Tajā laikā man šķita, ka arī AA man nestrādā. Apsvēru iziet rehabilitāciju, bet “fakultatīvi’, jo es taču biju ļoti svarīgs cilvēks, no kura ir atkarīgi kuģi, lidmašīnas, cilvēku dzīves! Es nevaru iet rehabilitācijā, ko tad pasaule bez manis veselu mēnesi darīs?!

Kad kārtējo reizi biju kādu mēnesi skaidrā un atgriezies mājās (jo mājās es nedzēru, lai bērns neredz, lai es netraucēju ar savu izmisīgo stāvokli), sieva teica – ja gribam dzīvot kopā, tad vajadzētu vēl vienu bērnu un to nevar darīt šmigā. Sapratu, ka ilgi man šādi dzīvot neizdodies, atradu pēdējo salmiņu – adatu terapija. Mēģināšu. Nezināju, ko darīšu, ja neizdosies. Nejauši satiku divus mūsējos, ar kuriem biju gan dzēris, gan saticis AA. Jautāju viņiem viedokli par adatu terapiju. Viņi smaidīja (es arī tagad smaidītu) un teica: “Zini, mēs tikko uztaisījām grupu, atnāc pie mums.” Es aizgāju… un no tā laika esmu skaidrā. Iespējams, tāpēc ka tur bija tie cilvēki, kuri bija, kaut kas manā galvā nostrādāja, katrā ziņā, man sāka sanākt. Man ir bijuši savi aizspriedumi, es sākumā neskaitīju skaidrības laiku, bet ar brāļiem kopīgi atšifrējām, kad tad es atnācu uz to AA sapulci un paliku skaidrā. Pirms skaidrības man bija ļoti, ļoti slikti.

“Ja kāds no tiem, kurš agrāk nevarēja kontrolēt savu dzeršanu, var pēkšņi tā pārmainīties un dzert kā džentelmenis, tad mēs noņemam cepuri viņa priekšā!” (“Anonīmie alkoholiķi”, 27. lpp.) Man ir bijušas daudzas reizes, kad ir nācies noņemt cepuri cilvēku priekšā, kuri ir bijuši alkoholiķi, bet vairs nedzer. Visas šīs reizes ir bijušas kapsētā.

Dzeršanas laikā tā saukto dibenu es sasniedzu strauji, iespējams pat trīs gadu laikā, tas pagrimums bija briesmīgs. Piemēram, es tiku pie medikamentiem, kas noņem vēlmi dzert, tabletes iedzēru, devos uz pilsētu, lai dotos uz darbu. Pēc pāris kilometriem, netālu no pilsētas centra, satiku savus pudeles brāļus, ar kuriem uzreiz iedzēru. Palika slikti, sirdsklauves… Un ko es darīju? Es iedzēru vēl! Tā tas turpinājās kādus sešus mēnešus, tas taču raksturo neprātu, kas valda alkoholiķa galvā. Un cits piemērs – man bija iespēja uzsākt savu sapņu darbu, dzīve ieguva jēgu un perspektīvu… un, gaidot interviju nākamajā dienā, visu nakti dzēru! Pēc darba intervijas es pavisam netālu, upes krastā, nenormālās paģirās vēmu. Vēl līdz šim nevaru aptvert, ka uz polša kārts biju licis visu savas dzīves iespēju. Pat vēl nesācis, es mēģināju šo iespēju nodzert! Kaut kādu absurdumu savā rīcībā nojautu jau tad. Pēc gadiem mani atlaida no šī darba par dzeršanu, man pašam šķita, ka es esmu neaizstājams, nodomāju, ka man lūgsies, man prasīs atgriezties. Nekā! Nedēļas laikā nodzēru visu iekrāto, izmaksāto kompensāciju naudu. Šīs divas epizodes pierāda manu alkoholiķa absurdo domāšanu.

Daudzus gadus gāju uz sapulcēm kopā ar citu alkoholiķi, ar kuru ļoti daudz runājām pēc sapulcēm, tolaik vēl nebija daudzas no tām pieredzē rastajām zināšanām, kuras ir pieejamas tagad. Toreiz naktīm ilgās sarunās, kas pavadītas nemitīgos cigarešu dūmos, mēs sniedzām viens otram skaidrības spēku. Pēc gadiem sešiem jutos stiprāks savā skaidrībā, nodibināju uzņēmumu, sāka parādīties citas prioritātes, nobīdīju sapulces malā, bet laicīgi atjēdzos un atsāku regulāri apmeklēt sapulces.

“Dzīvei radīsies jauna jēga. Redzēt, kā cilvēki atveseļojas, kā viņi, savukārt, palīdz citiem, kā viņi vairs nejūtas vientuļi, kā tev visapkārt aug sadraudzība, šis lielais draugu pulks – šo pārdzīvojumu tev nevajadzētu palaist garām. Mēs esam pārliecināti, ka tu to nelaidīsi garām. Biežs kontakts ar jaunatnācēju un citam ar citu ir mūsu dzīves gaišie brīži.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 76. lpp.) Tas ir tas, kas ar mani notiek. Jā, dažkārt esmu noguris, bet man patīk un iedvesmo tas, kas notiek mūsu sadraudzībā, sapulcēs, kalpošanas lietās. Tajā visā ir kaut kāda jēga. Japāņiem ir tāds vārds Ikigai – kaut kas tāds, kā dēļ esmu ar mieru mosties, kas ir manas dzīves piepildījums. Tieši pēdējos gados viss, kas notiek sadraudzībā, visas pārmaiņas un es tajā, tas ir mans Ikigai.

Līdz kādiem piecpadsmit skaidrības gadiem man nemaz nebija skaidrības medaļas, es arī izvairījos no sponsorēšanas. Man šķita, ka neesmu tā cienīgs, protams, ka tas ir saistīts ar manu domāšanu. Daudz kas mainījās, kad pārvarēju sevi, pieslēdzos soļu studēšanai. Sākumā uztvēru soļus ar vieglu vīpsnu. Ko gan es nezinu savos plus mīnus piecpadsmit skaidrības gados? Bet mani tomēr interesēja – kas tad ir tie soļi? Braucu ar attieksmi – nu, rādiet, ko tad es nezinu… Un man parādīja. Jā, daudz kas jau bija izdarīts, bet daudz, daudz vēl ir, ko darīt, lai varētu kvalitatīvi dzīvot skaidrā, lai dzīve būtu sakārtota. Jā, šis ceļš ir ejams visu dzīvi.

“Mēs sapratīsim vārdu “lēnprātība” un iepazīsim mieru. Lai arī cik zemu mēs agrāk būtu krituši, mēs sapratīsim, kā mūsu pieredze var noderēt citiem. Veltīguma un sevis žēlošanas sajūta izzudīs. Mēs zaudēsim interesi par savtīgām lietām un iegūsim interesi par mūsu biedriem. Egoisms izzudīs. Visa mūsu attieksme pret dzīvi izmainīsies.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.) Tas raksturo, kā ir, ja es lietoju ikdienā AA atveseļošanās programmu. “Mēs jutāmies, it kā būtu labi nostiprinājušies neitrālās pozīcijās – droši un aizsargāti. (..) Tāda būs mūsu izturēšanās tik ilgi, kamēr mēs uzturēsim možu garīgo stāvokli.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 73. lpp.) Šis ļoti labi raksturo manu garīgo, prāta un visādu citādu stāvokli. Biju kā novērotājs kādā Polijas AA Kalpošanas konferencē. Tur ievēroju, ja kalpošanas amatā ievēl kādu un šim kalpotājam dod vārdu, viņi visi teica, ka viņu dzīves ir sakārtotas un viņi ir laimīgi. Es varu teikt tieši tā – mana dzīve, pateicoties AA sadraudzībai, ir sakārtojusies. Es arī esmu tur kaut ko darījis. Es esmu laimīgs. Esmu laimīgs, ka esmu alkoholiķis. Paldies, par manu skaidrību!

Alkoholiķis O., 21 gadu skaidrā

Stāsts pierakstīts jubilejas sapulcē grupā “Maratons onlainā”.


62 views0 comments

Recent Posts

See All