Ko Tu ar šodienas pieredzi vēlētos pateikt sev pagātnē?
Tu redzi spogulī uzblīdušu seju ar sarkanīgiem pleķiem pie deniņiem, Tu redzi netīros, izgulētos matus, kurus Tev nav spēka izmazgāt, Tu redzi ūdeņainas, pārgurušas, gandrīz nedzīvas acis. Tava sirds dauzās, Tu svīsti un trīci vienlaicīgi. Tu esi pārbijusies – no tā, kā izskaties, no tā, ka jau dienām plosto un izej no mājām tikai līdz veikalam, no neatbildētajiem zvaniem, no atbildētajiem zvaniem, jo Tu nezini, ko ar cilvēkiem runāji, no tā, ka Tev varbūt jau ir aknu ciroze, no tā, kas ar Tevi notiks, kad visi uzzinās, no tā, ka varbūt visi jau zina, no tā, ka tevi neviens nekad nemīlēs, no tā, ka tu esi ārprātīga, nenormāla, jukusi. Tu jūties pilnīgi viena savās bailēs un mokās. Tu zini tikai vienu veidu, kā sev palīdzēt. Tu zini, ka Tev jāsaņem pēdējie spēki, kaut kā jātiek līdz veikalam, jāsalāpās, jāizdzīvo, jānokāpj no plosta un jāsāk viss no sākuma.
Un Tev izdosies! Tava iekšējā balss, Tava dzīvotgriba, Tava ticība uz izglābšanos Tevi nepieviļ, jo patiešām pienāks diena, kad Tu būsi brīva, kad Tu būsi atpestīta no šī elles loka, diena, kad Tu būsi tik vāja, lai padotos, diena, kad Tu neuzlāpīsies un izdzīvosi, un nonāksi citā realitātē. Un tas būs brīnums, kas notiks ar Tevi un citiem Tev līdzīgajiem. Mīļā Debora, Tu neesi vainīga.
***
Ko es pateiktu sev pagātnē. Divas ziņas: vienu sliktu, otru – labu.
Mīļā Anita! Sliktā ziņa ir tā, ka Tu vēl kādu brīdi pūlēsies, bet tā arī neiemācīsies kontrolēt savus dzeršanas paradumus. Neizdosies nevienu reizi, nekad.
Labā ziņa – dzīvot skaidrā un izbaudīt dzīvi ir iespējams, un Tu to sapratīsi un iemācīsies jau pavisam drīz. To es Tev apsolu!
***
Sveika, mīļā,
es redzu, kā Tu guli gultā. Istabā ir ļoti auksts. Aiz loga pelēka diena, gluži kā šodien. Tu trīci un redzi kaut ko, ko bail nosaukt par halucinācijām. Tomēr tuvu tam, jo gar atvērtām acīm zib krāsas, kādu nav Tavā drūmajā dzīvoklītī, zib ornamentu virknes un mozaīku laukumi. Tu aizver acis, un joprojām joņo krāsu laukumi. Tu nolem turēt acis ciet, jo šķiet, ka ar aizvērtām acīm skatīties ornamentu parādi ir kaut kā normālāk nekā ar atvērtām.
Mīļā. Tev ļoti pietrūkst mīlestības. Taču, zini, alkohols nav tas, no kura Tu to dabūsi. Tu vēl to nezini, bet Tevi gaida dzīve. Vēl būs daudz mīlestības, būs dzīves jēga. Būs arī grūtās dienas, un Tu mācīsies, kā tikt galā ar grūtībām, gan emocionālām, gan praktiskām. Ar dažām grūtībām Tu mācīsies tikt galā ļoti ilgi, tomēr pat nelielas uzvaras Tevi iedvesmos, un Tu turpināsi ceļu.
Mīļā. Es Tevi ļoti mīlu. Tu tagad tam netici, bet Tevi gaida īsta dzīve.
***
Sveiks, Lauri. Laikam, ka šobrīd Tev iet jautri, proti labi izklaidēties kopā ar draugiem un reizēm arī vienatnē. Zinu, ka gadās arī ne tik jautri brīži un ne tā, kā biji iecerējis. Brīvdienas, šķiet, ir izgudrotas, lai aizmirstu visu, kas bijis, un beidzot atkal iejustos savā “īstajā” tēlā. Pazīstu to foršo sajūtu, kad iedzer un no jauna atklāj sevī spēku, drosmi un dzīvesprieku. Tā tik ir patiesā dzīves baudīšana, vai ne? Noteikti domā, kā lai saglabā to sajūtu visu laiku, jo, no rīta atverot acis, viss ir zudis, un klāt vēl nākušas galvassāpes, nelabums un nožēla par izdarīto. Varbūt jādzer kaut kā citādāk, lai būtu labi visu laiku? Var jau mēģināt mazāk dzert, bet tas ir kā liegt sev dzīvot pilnvērtīgi, un cik ilgi tā vispār var izturēt, vai ne?
Vērojot cilvēkus, kuri nedzer, Tev nav skaidrs, kāpēc viņi nedzer un kā viņi tā vispār spēj, bet tajā pašā laikā apbrīno par apņēmību. Vai viņi baidās dzert vai vienkārši tēlo, ka dzeršana viņus neinteresē? Neuztraucies, atbildes atnāks, un Tu uzzināsi, kā tas ir. Iespējams, tas prasīs zināmu drosmi, lai pieņemtu kaut ko jaunu un varbūt pat labāku. Vienmēr var atkal atgriezties pie sev labi zināmā un vecā, ierastā un pārliecināties vēlreiz par izvēli, kuru izdarīt no jauna. Es pamēģināju un izdarīju savu izvēli, kuru no jauna izdaru katru dienu, nepaceļot pirmo glāzīti. Dod sev iespēju tikai pamēģināt.
***
Mans mīļais dzērāj Oskar!
Tas ko tagad teikšu, Tev, iespējams, šķitīs kā moralizējošu vecāku lekcija bērnam, kurš skolā kārtējo reizi savārījis sūdus. Es zinu, ka šo vēstuli Tu līdz galam nesapratīsi, vismaz ar apzinātu prātu ne, bet esmu pārliecināts, ka sajutīsi manu vārdu patiesumu, jo es zinu, ka Tu meklē izeju, es zinu to, jo es biju Tu.
Es zinu, tas izklausīsies banāli, bet alkohols nav Tava problēma. Tu vēl aizvien sevi pārliecini, ka vajag tikai iemācīties dzert mazāk un šī problēma pazudīs. Es Tev rakstu, lai pateiktu, ka tā nav patiesība. Alkohols nav Tava problēma, alkohols ir Tavs risinājums! Bija laiks, kad tas bija, ja ne gluži labs, tad vismaz efektīvs risinājums tam, kā Tu mēģināji tikt galā ar dzīvi. Bet mēs abi zinām, ka nu jau labu laiku alkohols nepalīdz. Tagad tas ir tikai komfortabls palīglīdzeklis, ērts un pierasts kompanjons dziļākai grimšanai apātijā. Bet es zinu, ka Tu gribi no šīs apātijas izrauties. Es zinu, ka Tu mīli dzīvi un gribi to izbaudīt, cik vien laiks Tev ļauj. Un es apsolu, ka Tev viss izdosies.
Piedāvāju uz Tavu dzeršanu paskatīties nedaudz abstrakti. Ārpus ģimenes attiecības ar pudeli ir ilgākās attiecības, kādas Tev jebkad bijušas. Dzēriens Tev ir kā draudzene, kura vienmēr, no bērnības, ir bijusi Tev blakus. Sākumā jūsu draudzība bija iedvesmojoša, piedzīvojumiem un komiskām situācijām bagāta un nedaudz nepareiza – tieši tā, kā Tev patīk. Bet nu tā ir kļuvusi destruktīva, nogurdinoša, garlaicīga, bīstama Tavai veselībai, izaugsmei un pat dzīvībai. Jā, viņa, draudzene pudele, ir vienmēr bijusi Tev klāt. Vienmēr, kad bija grūti, vientuļi, skumji… arī priecīgi un jautri, Tu vienmēr varēji patverties tās apskāvienos. Bet nu vairs jūsu starpā nevalda ne mīlestība, ne kaisle, tikai pieradums aizbēgt un paslēpties no dzīves. Tā ir draudzība, kas ir pierasta un ērta, bet kādu dienu tā Tevi nogalinās.
Bet es zinu, ka, lai arī šķiršanās no šīs “draudzības” būs sāpīgs pārdzīvojums un grūtākais, kam Tu kā pieaudzis cilvēks iesi cauri, atteikšanās no alkohola būs labākais, ko Tu sev jebkad būsi izdarījis.
Nenokar galvu, viss būs labi. Es apsolu, dzīve šajā (skaidrības) pusē ir nesalīdzināmi skaistāka un laimes mirkļiem bagātāka. Un attiecības ar pudeli Tu upurēsi ne velti, jo pretim iegūsi daudzas skaistākas draudzības un mīlestību uz dzīvi.
Turies, Osi! Viss būs baigi labi!
***
Mana dzerošā puse, mana neatņemamā alkoholiskā es, mana sagrautā, nedrošā, ļoti egoistiskā un aizmaldījusies es – bez Tevis es šodien nebūtu tas, kas es esmu tagad. Bez Tevis – es nekad nebūtu apstājusies un paskatījusies uz sevi ar skaidru, neizskaistinātu un reālu skatu. Nenosodu, bet arī neattaisnoju, nevainoju, bet arī neatbalstu. Es Tevi apskauju, samīļoju un ar stingru pārliecību saku, ka ir sācies ceļš uz pārmaiņām. Es Tevi (sevi) paņemu pie rokas un ielieku tajā Lielo grāmatu – sāc lasīt ar sirdi, nevis analizēt, iedodu telefonu – zvani sponsorei un uzklausi, ko viņa Tev teiks. Tagad jau es zinu, ka visas tās briesmīgās, Tavas pašas stūrgalvības, bezspēcības un slimības radītās ciešanas (Tev pašai un Taviem mīļajiem) nebūs bijušas bezjēdzīgas, jo tas viss derēs un noderēs – Tev un citiem. Viss notiks, lēnām un pamatīgi, nevis ātri un bezjēdzīgi mainīgi, kā vienmēr līdz šim. Tev būs blakus kāds spēks, kas sargās un pasargās. Šis spēks dažkārt būs spiests noskatīties, kā Tu vēl sitīsies ar galvu pret sevis pašas egoisma mūri, bet tas būs blakus arī pēc tam – kad attapsies un iesi tālāk. Šis spēks runās ar Tevi caur citiem cilvēkiem – alkoholiķiem, bet ne tikai. Un es varu Tev skaidri un skaidrā pateikt pavisam droši – šodien, kad rakstu Tev, Zita, šo vēstuli, Tu būsi skaidrā un pateicīga veselus desmit gadus, vienpadsmit mēnešus un četrpadsmit dienas. Man Tev ir labas ziņas, Zita!