Meklējot slīcējus okeānā

“Vispārējā kalpošana ir tā AA telpa, kurā individuālās pieredzes savienojas kopējā pieredzē un apziņā un būvē glābšanas laivas lielajam okeānam, lai pieķerties varētu arī tie slīcēji, kuriem blakus vēl nav neviens, kas var pasniegt roku.”

Par vispārējo kalpošanu uzzināju neilgi pirms savas pirmās skaidrības jubilejas. Skaidrības ceļu uzsāku grupā, kurā ierasta nebija ne soļu iešana, ne iesaiste vispārējā AA struktūrā un kalpošanā, taču pie mums no citām grupām regulāri nāca AA biedri, kas atnesa vēsti gan par vienu, gan otru. Tā kāds pastāstīja, ka notiks ikgadējā Latvijas AA kalpošanas konference un grupas tiek aicinātas uz to sūtīt savus pārstāvjus. 

AA biju ieradusies pēc gariem rezignācijas un autsaiderisma gadiem. Biju piedzīvojusi gan vismelnāko nakti, gan tai sekojošo spožo cerības rītausmu, līdz ar to cieši apņēmos turēties pie otrās, t. i., rītausmas, un no AA ņemt visu, ko tā piedāvā – iet uz sapulcēm, lasīt literatūru, uzsākt soļus (tas gan nāca kādu pusgadu vēlāk), kalpot savā grupā (pusotra mēneša skaidrībā kļuvu par grupas kasieri), iet uz AA saviesīgajiem pasākumiem. Tik entuziastiska nebiju bijusi kopš 2. klases, kad manā liecībā bija tikai augstākās atzīmes un skolas kora koncertā mani varēja atpazīt pēc visplašāk atplestās mutes.  Vairāk nekā 20 gadus vēlāk biju skaidrā tik ilgi, kā nebiju bijusi kopš 14 gadu vecuma, es biju pārliecinājusies, ka AA man palīdz palikt skaidrā un pieņēmu, ka viss, kas ir AA, ir labs un tajā ir jāiesaistās. Līdz ar to man likās tikai loģiski, ka mūsu grupas pārstāvim jābūt konferencē. Un – kāpēc gan, lai tā nebūtu es? Neatceros, vai pati pieteicos, vai kāds mani izvirzīja, bet biju gatava braucēja. 

Liela bija mana vilšanās, kad kāds grupas biedrs sāka kritizēt gan konferenci, gan Dienestu – toreizējo Latvijas AA kalpošanas struktūrvienību, kas daļēji atbilda tam, ko šodien pazīstam kā Pilnvaroto padomi. Detalizētus argumentus vairs neatceros, taču pamatvēstījums bija pazīstams: “tur augšā, vadībā” esot cilvēki, kuri mūs nesaprot, izmanto un rīkojas savās interesēs, līdzīgi kā sabiedrībā nereti runā par deputātiem vai ministriem. Tajā laikā es vēl nezināju, ka AA kalpošanas struktūra darbojas kā apgriezta piramīda, kuras augstākajā līmenī atrodas pašas AA grupas, bet konference un citas kalpošanas struktūras ir radītas, lai īstenotu grupu kolektīvo gribu. Tomēr arī bez šīs izpratnes es nespēju sevi identificēt ar viņa zīmēto ainu.

Grupas biedram, kam bija gan daudzu gadu skaidrības stāžs, gan autoritāte, pieslējās vēl citi grupas biedri, un tika nolemts, ka es varu braukt, bet nedrīkstu balsot vai citādi iesaistīties, tikai novērot. Man tā bija vilšanās grupas biedros, un uz konferenci ar šādu mandātu es nepiekritu braukt. Mana pirmā iniciatīva iesaistīties vispārējā kalpošanā līdz ar to beidzās ar mājasgrupas zaudējumu – joprojām biju stingri pārliecināta, ka gribu piederēt Anonīmajiem alkoholiķiem, bet vairs negribēju piederēt konkrētajai grupai. Vēl nosvinēju šajā grupā savu pirmo skaidrības jubileju, mierīgi nodevu grupas mantziņa pienākumus un devos jaunas mājasgrupas meklējumos. 

Konferencē nokļuvu pēc dažiem gadiem – jau kā savas jaunās mājasgrupas Vispārējās kalpošanas pārstāve. Ieteicamā prakse bija, ka no grupas brauc divi pārstāvji: pirmajā reizē kā novērotājs bez balstiesībām, lai iepazītos ar konferences procesiem, bet nākamajā gadā jau kā pilntiesīgs delegāts, līdzi ņemot savu vietnieku. Šāda pieredzes pārmantojamība gan, šķiet, īstenojās reti kalpotāju trūkuma dēļ. Līdz tam pasākumi ārpus grupas līmeņa man saistījās tikai ar grupu vai Latvijas AA jubilejām, vasaras nometni – saviesīgiem pasākumiem. Konference bija kaut kas pilnīgi cits. Tā vairs nebija dalīšanās kopējā priekā par atveseļošanos. Tur parādījās arī strīdīgi jautājumi un viedokļu sadursmes, un to risināšanā talkā tika ņemtas ar zināmu sarežģītības auru apdvestās Divpadsmit koncepcijas. No savas pirmās Vispārējās kalpošanas konferences neatceros lielus personīgos emocionālos samezglojumus, bet vēlākos gados, atgriezusies mājās, esmu gan no visas sirds raudājusi, gan vairākas stundas iekritusi dziļā miegā – ne tāpēc, ka būtu noticis kas ļoti slikts, bet šīs nedēļas nogales tomēr prasa ārkārtīgi lielu iekšējo koncentrēšanos. Ja šodien man kāds jaunatnācējs (gluži kā es pirms divpadsmit gadiem) izteiktu dedzīgu vēlmi braukt uz konferenci, es arī nedomātu, ka tā ir laba ideja, bet citu iemeslu dēļ. Man liekas, ka skaidrības jaunībā ir svarīgākas lietas ko darīt – iet soļus, kalpot grupā, nest vēsti alkoholiķiem, kuri vēl cieš un kuriem sešu mēnešu vai viena gada skaidrība ir fantastiski iedvesmojošs piemērs. 

Visu savu skaidrības laiku, nu jau vairāk nekā divpadsmit gadus, esmu kalpojusi, un sanācis tā, ka lielu daļu laika tieši ar uzsvaru uz vispārējo kalpošanu – gan dažādās darba grupās, gan arī “Vīnogā”, kas kalpo visas sadraudzības labklājībai, ne vienai grupai. Bija laiks, kad man nebija savas mājasgrupas, bet staigāju no vienas sapulces uz citu. Šobrīd es novērtēju, cik svarīga ir gan piederība (un kalpošana, un atbildība) mājasgrupai, gan kalpošana plašākai kopībai. Tieši grupa ir tā pamatšūniņa, kurā mēs atveseļojamies, bet plašākas saiknes ir nepieciešamas, lai AA palīdzība varētu sasniegt tās vietas un cilvēkus, līdz kuriem atsevišķa grupa nevar aizsniegties. 

Jau kopš pievienošanās AA es klausījos un piekritu, cik svarīgi ir domāt par to alkoholiķi, kurš cieš, kā reiz cietu es, bet tikai nesen (un te man, šķiet, palīdzēja tieši starptautiskā kalpošana), sapratu, ka tas alkoholiķis, par kuru man jādomā, citos aspektos, kas nesaistās ar mūsu kopīgo slimību, var būt pavisam atšķirīgs no manis. Man nebija grūtību uzzināt par AA, bet man bija grūtības saņemties atnākt – ballītē pirms vairāk nekā 20 gadiem kāda jauna sieviete padalījās, ka nedzer, jo iet uz AA, vēl pēc kādiem pieciem gadiem es jau meklēju un atradu informāciju par AA internetā, bet pagāja vēl vairāki gadi, kamēr es saņēmos atnākt. Līdz ar to, sekojot savai personīgajai pieredzei, es domāju, ka arī man jāpalīdz, lai informācija par AA būtu atstāta kaut kur internetā un kādreiz pie izdevības jāpastāsta par to kādam, kurš neveselīgā veidā pielejas  ballītē. 

Bet AA programma visos tās aspektos ir burvīga un pārsteidzoša – tā balstās personīgajā pieredzē, bet vienlaikus palīdz iziet no rotēšanas ap savu nabu. Kādā brīdī es ieraudzīju un apzinājos, ka ir arī alkoholiķi, kas neiet uz ballītēm un arī tādi, kas neiedomāsies meklēt informāciju internetā un tādi, kas nelasa vai lasa ar grūtībām. Un man vispārējā kalpošana ir par to, kā sasniegt to alkoholiķi, lai kas un kur viņš būtu. Ja AA nebūtu vispārējās kalpošanas, tad, ļoti iespējams, tas būtu uzvalkos tērpto, pusmūža balto baņķieru slēgtais klubiņš kaut kur ASV. Pasaules kalpošanas sanāksmē es redzēju, ka joprojām ir ļoti plaši reģioni, kuros sievietes AA ir retums. Un es ceru, ka šo sadraudzību delegātu dalība kopējā sanāksmē palīdzēja viņiem sadzirdēt kaut ko tādu, kas, iespējams, šo valstu sievietēm palīdzēs padarīt ceļu uz AA vieglāku. Es redzu, cik ļoti, piemēram, Lielbritānijā domā par to, lai AA būtu pieejams gan jauniem, gan veciem, gan visu ādas krāsu un seksuālo orientāciju cilvēkiem. Ņujorkā es piedzīvoju to brīdi, kad teju pa taisno no tipogrāfijas tika atvestas Lielās grāmatas adaptācijas vieglajā valodā, lai AA vēsts varētu sasniegt cilvēkus ar lasīšanas vai uztveres grūtībām. 

Vispārējā kalpošana ir tā AA telpa, kurā individuālās pieredzes savienojas kopējā pieredzē un apziņā un būvē glābšanas laivas lielajam okeānam, lai pieķerties varētu arī tie slīcēji, kuriem blakus vēl nav neviens, kas var pasniegt roku. 

Maija

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.