Muļķības un nezāles

Šis ir stāsts par AA grupas “Ausma” jaunbiedra ceļu uz skaidrību.

Vispirms gribu pateikties saviem pašiem tuvākajiem cilvēkiem – sievai un bērniem, ka mani atbalstīja un man ticēja. Un, protams, paldies Anonīmo alkoholiķu grupai “Ausma”, jo bez viņiem būtu grūti vai pat neiespējami tikt uz ilgstoša skaidrības ceļa. Paldies sadraudzības brāļiem un māsām, ka esat ar mani un ka varu būt kopā ar Jums! Paldies par manu nu jau trešā skaidrības gada ritējumu!

Ja tā padomā, pat grūti atcerēties, kurā brīdī zaudēju kontroli pār alkohola lietošanu. Agrā jaunībā centāmies dzerstiņus organizēt brīvdienās. Vēlāk, tehnikuma laikā, arī darba dienās šad tad gadījās iedzert, jo bijām taču ārpus mājām (ārpus kontroles). Pēc armijas parādījās narkotikas. Sākumā biju pret tām, bet, kad čomi iedeva pamēģināt, tās jau pirmajā reizē tik ļoti aizrāva, ka nevarēju vairs nevienu tusiņu iztikt tikai ar alkoholu. Lietojot narkotiskās vielas, arī izdzert varēja vairāk. Kad piedzima pirmais bērns, narkotikām ar sievas palīdzību tika pielikts punkts. Retu reizi gan vēl gadījās, tā teikt, pārejas periodā palietot, tomēr palēnām tas izbeidzās. Taču alkohola lietošana gan turpinājās. Sākumā aizlēju kādas nebūšanas, saistītas ar darbu vai ko citu, vēlāk iemesli paši uzradās. Tad vienkārši lietoju, lai it kā atslābinātos, uzlabotu omu; tad kaut kas bija jāsvin; tad kādā brīdī nesmādēju un sāku to darīt, arī pie stūres sēžoties, jo domāju (sevi apmānot), ka viens kokteilis jau nav nekas. Taču, kamēr tiku līdz mājām, izrādījās, iztukšoti jau divi vai trīs 12% kokči. Parasti tas šķita par īsu un vakara gaitā vēl dažus varēju izdzert. Vairumā gadījumu centos slēpt dzeršanu no ģimenes. Ja tiku pieķerts, tad vienmēr bija kāds iemesls, lai attaisnotos. Es kā alkoholiķis, tāpat kā narkomāns vai azartspēļu atkarīgais, biju viltīgs, vienmēr zināju kā atrunāties, dažkārt pat vēl pamanījos “uzbraukt” sievai, ka mani nesaprot. Nākot mājās, vienmēr jau biju sagatavojis pareizās atbildes.  

Līdz ilgākai skaidrībai ne viss gāja gludi. Sākumā vislielākais sasniegums bija nelietot alkoholu 6 mēnešus. Apsolījos sievai un turējos, tā teikt, tikai viņas dēļ. Tagad, esot AA, protams, saprotu, ka tā ir jebkura šāda censoņa lielākā kļūda, ja to dara kāda cita, nevis sevis dēļ. Pēc pusgada, ciemojoties pie laba drauga, pacēlu vienu vai divas glāzītes uz viņa veselību, kas likās gluži nevainīga lieta. Tikai ar tām diemžēl viss nebeidzās un no rīta jau attapos pēc kāda kluba apmeklējuma, kur biju nokļuvis pilnīgā bezfilmā. Mājās nedaudz pagulējis, sapratu, ka noteikti jāsalāpās, un tādā veidā alkohola žņaugs no reizes uz reizi aptinās ap kaklu un atkal biju viņa varā.

Man, kā mazajam uzņēmējam, ir pietiekoši liela atbildība par cilvēkiem, kas ir pakļautībā, par viņu darba kvalitāti, tāpat atbildība pret pasūtītāju, un pa vidu šim visam arī naudas lietas un darbinieku algas. Kad gadījās sarežģījumi, vienkāršākais, bet, kā tagad saprotu, maldīgākais veids, kā visu atrisināt, bija pacelt glāzi. Agrāk būtu ķēries pie dzeršanas, lai “nomierinātos”, tagad vienkārši tik ļoti neiespringstu, lietas risinu daudz ātrāk un redzu tās skaidrāk. Dzerošajā laikā daudz problēmu bija manā galvā: darbinieki kaut ko neizdara, kā vajag – jāierauj;  klients nesamaksā – jāierauj; klients samaksā – arī jāierauj; instrumenti pazuduši – atkal jāierauj utt. Tagad iedomātās problēmas tiek izsijātas, izvērtētas un jūtu, ka daudz vēl spēju izdarīt. Varu uzsākt jaunas lietas, kas uzlabotu gan manu finansiālo, gan fizisko, gan morālo stāvokli. Esmu uzsācis jaunu biznesa projektu, kuru dzerošajā laikā nez vai būtu spējis. Pēc vairāku gadu stagnācijas esmu atsācis sportot. Braucam slēpot un ceļot ar bērniem. Tik daudz prieka par kopā pavadīto laiku!

Tagad mierīgi varu atrasties pasākumā starp “lietotājiem” un pacelt glāzi ar limonādi, sulu vai bezalkoholisko alu. Manā gadījumā bezalkoholiskais alus bija risinājums, bet ir dzirdēts, ka ne visiem tas ir tā. Pēc pieredzes varu teikt, ka sākumā bija daudz gribētāju ieliet alkoholu un sadzert, bet ar laiku visi pierada, ka nelietoju un sāka pieņemt. Var jau, protams, atrunāties, ka esi pie stūres (ko dažreiz arī esmu teicis), bet parasti saku, ka savu esmu izdzēris un vairāk nav iekāriena. Vai arī atjokoju, ka nevajag darīt to, ko nemāki.

Tiem, kuri dzer, ir jāpatin bilde atpakaļ un godīgi sev jāpajautā, vai alkohols kādreiz ir iespaidojis attiecības ģimenē, ar draugiem, ietekmējis darbu, finansiālo stāvokli, veselību, vai bijuši konflikti ar iestādēm, avārijas utt. Ja kaut uz dažiem jautājumiem atbildes ir apstiprinošas, tad tālāk jāsaprot pašam un jāpieņem lēmums – vai tas ir ceļš, kuru gribas turpināt, vai tomēr jāizvēlas no visa izvairīties un dzīvot savādāk, kvalitatīvāk. Man nekad vairs negribētos piedzīvot to situāciju, kad skatījos uz savu mammu caur restēm pirms tiesas. Tas gan bija pasen, bet toreiz nolasīju viņas acīs tādu drausmīgu nolemtību. Daudz sāpju esmu sagādājis mammai savā jaunības trakumā, tomēr viņa man vienmēr piedeva un cerēja, ka būšu labs dēls. Tagad jau daudz gadu pagājis kopš toreizējiem “piedzīvojumiem”, bet pēdējā laikā par to kaut kā bieži atceros...

Daudz muļķību sadarīts. Bet visvairāk nožēloju pāri darījumus saviem tuvākajiem. Tie nav saistīti ar fiziskiem, bet drīzāk morāliem, psiholoģiskiem un finansiāliem kaitējumiem. Atceros, ka pašā skaidrības sākumā meita pienāca klāt pēc pasākuma, kurā biju kopā ar ģimeni, un pateica paldies, ka nedzēru un biju skaidrā. Tādi momenti ir lielākā motivācija un viela pārdomām par to, cik muļķību darīts. Godīgi sakot, tā pa īstam neesmu savējiem lūdzis piedošanu par senajiem grēkiem, negribas pat atcerēties un plēst vecās rētas. Reibumā sadarīts tik daudz: kautiņi, gopstopi, narkotikas, vairākas policijas aizturēšanas. Jau minētais tiesas process, kas, paldies Augstākam Spēkam, nenonāca līdz reālam cietumsodam. Dažkārt atceros jaunības gadījumus, kad mums pietrūka alkohola un tika fiziski iespaidoti nevainīgi cilvēki. Aizdomājos par to, ka viņiem taču arī ir ģimenes un par to, kā ir jutušies viņu tuvinieki. Braukšana dzērumā vēl salīdzinoši nesenā pagātnē bija ļoti bieža. Tagad, redzot alkohola reibumā izraisītu avāriju, atceros arī sevi. Tiešām kauns par tādu vājību un bezatbildību.

Kad atskārtu savu problēmu un atzinu, ka esmu alkoholiķis, sāku domāt, ka man taču ir draugs, kas pārtraucis dzert, un nu jau kādus piecus gadus dzīvo skaidrā. Nolēmu, ka viņš noteikti varēs dot padomu un zinās pareizo ceļu uz skaidrību. Tā arī bija. Teica, lai aizeju uz iknedēļas sapulci Tukumā. Jautāju – kas tur būs, kā tas notiek? Atbilde bija vienkārša: “Atnāc, padzersi tēju labā kompānijā, tad redzēsi, vai tev tas der, vai nē.” Es aizgāju, un man tas der! Patīk tas, ka grupā neviens nečakarē prātu, neuzdod liekus jautājumus, bet pieņem mani tādu, kāds esmu. Nezinu, vai būtu saticis šos cilvēkus, uz turieni neaizejot. Dažus no viņiem gan pazinu, bet, tā kā grupā ir pilnīga anonimitāte un konfidencialitāte, nezināju, ka viņi apmeklē AA sapulces. 

Mani ļoti uzrunāja arī tas, ka sadraudzībā nav tikai “svaigi” nedzert gribētāji, bet daudz ir tādu, kuri alkoholu nelieto vairāk kā 10, 20 un pat 30 gadus. Arī viņi katru nedēļu joprojām apmeklē sapulces. Katram iemesli tādai pastāvībai var nedaudz atšķirties. Tomēr vairumā gadījumu – un arī es to daru –, lai neaizmirstu par saviem neceļiem, problēmām, ko sagādājis alkohols, un neatgrieztos uz slidenā ceļa. Lai saprastu, kā tas strādā un vai der arī tev, ir vienkārši jāatnāk.

Vēl daudz darāmā manā nezāļu laukā! Kopumā, protams, paziņu loks ir nedaudz mainījies, jo pats apzināti esmu izvairījies no tusiņiem ar jaunības čomiem, ar kuriem teju visas sanākšanas bijušas zem grādiem. Ar laiku esmu ieguvis jaunus draugus, paziņas, domubiedrus. Un, nenoliedzami, visam pamatā ir spēcīgā Divpadsmit soļu programma, kurai tiek iets cauri visa gada laikā. Godīgi sakot, vēl daudz soļu šajā atveseļošanās programmā man ir nepilnīgi un nepārliecinoši sperti, ieskaitot arī Ceturto: “Veicām dziļu un bezbailīgu savu morālo inventarizāciju.” Bet šis ir tas solis, kas manu agrāko lepnību un varenību visvairāk piezemējis un liek pārdomāt iepriekšējos nodarījumus un pāridarījumus. Daudz “tarakānu” lien ārā. Nemaz nav viegli atzīt, kāds drausmīgs “pauts” esmu brīžiem bijis. Pat riebīgi atcerēties un domāt, kā citi jutušies manas amorālās rīcības dēļ. Tāpēc – ir vēl, kur rakt.

Aivara stāstu pierakstīja Ieva

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.