AA biedrs uzdod jautājumu – kāpēc grupa sapulces sākumā lasa soļus, bet iet soļus neuzskata par vajadzīgu?
Pirmais iespaids
Kad pirmo reizi apmeklēju AA sapulci, es uzreiz sajūtu siltumu un atbalstu. Cilvēki nāca pie manis runāties, gribēja atbalstīt, palīdzēt. Dzeršanas laikā biju noguris no kauna un vainas apziņas, un tas, ka sadraudzībā mani neviens nekaunināja, jau bija kaut kas jauns. Biju pārsteigts arī par to, cik ļoti cilvēki uzticas cits citam – sapulcēs dzirdēju visintīmākās lietas, ko līdz šim nebiju pieradis izrunāt pat ar draugiem. Visvairāk pārsteidza fakts, ka cilvēki atklāti runāja par savu dzīvi lietošanas laikā – par to, kā meloja, kā izlikās, kā pievīla vistuvākos cilvēkus.
Protams, tas viss man ļoti palīdzēja izkļūt no nolieguma un atzīt to, ka esmu alkoholiķis. Tas nozīmēja atzīt ne tikai to, ka nespēju un nekad nespēšu kontrolēt savu dzeršanu, bet arī to, ka esmu nodarījis ļaunu cilvēkiem un ka īstais nodarījumu iemesls biju es pats, nevis kaut kādi apstākļi. Es savā slimībā. Pateicoties AA biedru stāstiem par viņu dzīvēm, es biju gatavs uzsākt darbu ar Divpadsmit soļu programmu. Taču patiesais iemesls “soļot” bija pavisam cits.
Otrais iespaids
Esmu ļoti pateicīgs savai pirmajai grupai, kura man sniedza siltumu un izpratni par to, ka AA ir mana īsta vieta. Taču šodien, atskatoties atpakaļ, varu atzīties, ka ar siltumu un draudzību pietika vien pirmajam gadam. Kad pārgāja skaidrības pirmā eiforija, sāku pamanīt, ka patiesībā ne visi cilvēki man patīk, daži pat kaitina, ar citiem man vispār nav gandrīz nekā kopēja. Bet galvenais bija tas, ka pārstāju saskatīt jēgu – kāpēc man divas reizes nedēļā jānāk klausīties pārsvarā vienu un to pašu? Stāsti atkārtojās, cilvēki gandrīz nemainījās. Es nebiju no tiem, kas nāca uz sapulci dusmīgs un nokaitināts, lai izlaistu tvaiku un varētu iet tālāk dzīvē. Bet redzēju, ka daži biedri tieši tā arī dzīvo – no sapulces līdz sapulcei.
Es skaļi par to nerunāju, vienkārši sāku arvien retāk iet uz sapulcēm. Man kļuva garlaicīgi AA. Bet man paveicās, ka daži draugi no sadraudzības jau sāka strādāt ar sponsoru un iet soļus. Man šķita, ka man arī vajag.
Tagad es zinu, ka Divpadsmit soļu programma ne tikai izglāba manu skaidrību (varbūt pat parādīja, kas ir īsta skaidrība), bet arī palīdzēja man palikt Anonīmajos alkoholiķos, neattālināties pavisam no sadraudzības, saprast, kā notiek atveseļošanās no alkoholisma.
Trešais iespaids
Jauni iespaidi par AA parādījās, kad man mainījās dzīves apstākļi un nācās mainīt pilsētu, attiecīgi arī meklēt jaunu AA grupu. Es negribu marginalizēt ne-Rīgas grupas un vispārināt (protams, arī Rīgā grupas ir ļoti dažādas), bet sākumā man rādās iespaids, ka dažas grupas bija radušās tikai nesen, jo pārsvarā pārtika no tās foršās sajūtas a la “mēs tevi mīlam, jo tu esi mūsējais”, kaut gan patiesībā grupas bija jau ar krietnu pastāvēšanas vēsturi. Varbūt tā ir mana augstprātība (ir jau arī), bet man vairs nepietika ar tādu Anonīmo alkoholiķu romantizēšanu. Varbūt tāpēc, ka zināju, ka AA ir atveseļošanas darbs, nevis tikai tvaika nolaišana divas reizes nedēļā.
Ātri vien tādas grupas sāka mani kaitināt. Man parādījās jauni aizvainojumi. Sākumā vispār uz AA, vēlāk uz konkrētiem cilvēkiem. Es centos būt pacietīgs, es ļoti gribēju dalīties savā pieredzē, stāstīju, kā darbs ar soļiem palīdzēja man sakārtot dzīvi, tikt vaļā no aizvainojumiem. Piedāvāju savu palīdzību, stāstīju, kā iet citiem maniem sponsorējamiem. Es gribēju palīdzēt, dažreiz pat visai agresīvā veidā. Jo man brīžiem gribējās kliegt no bezspēcības. Es gribēju iet uz Anonīmo alkoholiķu sapulcēm, kur ir AA gars un tradīcijas. Centos būt pazemīgs un domāt, ka es arī ne uzreiz gāju soļus un arī šobrīd daudz vilcinos, pat ja zinu, kas man pēc programmas būtu jādara. Bet nu tomēr es izdaru, pat ja tikai tad, kad man jau ļoti sāp. Arī Lielajā grāmatā ir rakstīts par to, ka mums pie kājām ir nolikta šī vienkāršā programma. Kāpēc tā nevienam nav vajadzīga? Es sev stāstīju, ka tikpat labi varu iet uz tirgu un stundu klausīties, kā cilvēki sūdzas par dzīvi. Tas arī ir AA? Diez vai.
Es šķirstīju grāmatu. Ik pa laikam norādīju sapulcēs, cik daudz tur ir teikts par darbu ar programmu. Apsolījumi piepildīsies, ja mēs “tā labā strādāsim” (!). Arī par to, ka mēs esam vienoti ne tikai tāpēc, ka jūtamies kā pasažieri, kas izglābušies pēc lainera avārijas, jo kopējo briesmu sajūta ir tikai daļa (!) no tā, kas mūs vieno. Pati par sevi (!) tā nekad mūs nevienotu tā, kā mēs tagad (!) esam vienoti. Grāmatā ir teikts, ka mēs esam vienoti, jo atraduši kopīgu (!) atrisinājumu (!), izeju (!) par kuru esam vienisprātis (!). Man bija arī grūti saprast, kāpēc grupa sapulces sākumā lasa soļus, bet iet soļus neuzskata par vajadzīgu.
Atrisinājums ir (?)
Manas dusmas vairojās, bet sapulce nemainījās. Biedri turpināja katru reizi runāt par tiem pašiem aizvainojumiem, es turpināju cepties un domāt, ka šī ir mana pēdējā reize šajā grupā.
Centos paskatīties uz to visu programmas acīm. Man ir aizvainojums – aizskartas manas ambīcijas (es gribu citādāku grupu), mans pašvērtējums (es cenšos stāstīt grupai par Divpadsmit soļiem, bet mani neklausa), mana drošība (es gribu atveseļoties, nevis slimot kopā ar citiem), personiskās attiecības (kāpēc tie cilvēki nemainās?). Kur mana vaina? Noteikti mans egoisms – es gribu, lai viss notiek pēc manas gribas; manas bailes – tātad es šajā jautājumā neuzticos Augstākajam Spēkam.
Lielajā grāmatā rakstīts – kamēr rīkošos pēc savas, nevis Dieva gribas, es būšu nelaimīgs. Kamēr spēlēšu Dievu un paļaušos uz saviem spēkiem, man sāpēs. Es nevaru izmanīt citus cilvēkus un savu grupu, bet esmu atbildīgs par to, lai man nebūtu aizvainojumu. Šobrīd man aktuāli ir tas. Es nevaru un nevarēšu izmainīt grupu, bet es varu izmainīt sevi. Es arī apzinos – kamēr esmu agresīvs un egoistisks (pat ļoti labu mērķu vadīts), es nevaru kalpot Viņam, es nevaru nest vēsti par atveseļošanos, jo pats turpinu slimot.
Protams, es sev jautāju – vai tas ir par daudz prasīts, lai grupa, kas sevi sauc par AA grupu, tik tiešām tāda būtu. Bet es zinu atbildi – ja Dievs gribēs, Viņš izdarīs tā. Un es zinu arī to, ka es neesmu Dievs. Es turpināšu viņam jautāt, ko es varu darīt to labā, kas joprojām cieš. Un varbūt kādreiz, kad būšu gatavs, atbilde atnāks.
Ģ.