Šī alkoholiķe svētkus negaida, bet mācās tos pieņemt.
Pirmie svētki, kurus pārcietu kā slimību – gaidot, kad pāries – bija Lieldienas pāris nedēļas pēc tam, kad mani bija pametis vīrs. Iepriekš man svētki nozīmēja attaisnotu plostu, tāpēc gaidīju un nereti, nevarot sagaidīt, uzsāku plostu jau pirms svētkiem. Taču tajās Lieldienās es pat īsti nedzēru, jo gribēju būt labiņa. Ja nu ar savu uzvedību izpelnos, ka viss atkal ir pa vecam. Es jutos tik ļoti vientuļa. Žēloju sevi par to, ka esmu zaudējusi pusi ģimenes, t. i., vīra ģimeni un, jo īpaši, savus vienīgos īstos pudeles brāļus – vīrabrāli un brāļasievu. Man piezvanīja vīramāsa, un es ubagoju no viņas informācijas druskas par to, ko vīrs saka un dara, lai mēģinātu izkalkulēt, vai man ir cerības dabūt viņu atpakaļ. Pēc tās sarunas gan atkorķēju pudeli. Lepnums protestēja pret tādu nožēlojamu stāvokli. Man nebija citu ideju, kā sev palīdzēt, izņemot dzert. Es nebiju spējīga dalīties savās patiesajās sajūtās ar tiem dažiem draugiem, kas man bija, un vēl jo mazāk ar savu ģimeni, jo man bija “jātur fasāde”, ka manā dzīvē viss ir kārtībā. Kas tur liels, ka vīrs izvācies – es tikšu galā! Un, protams, tam nav nekāda sakara ar maniem plostiem.
Kad tuvojās Ziemassvētki, man bija parādījies sabiedrotais. Mans brālēns arī šķīrās no sievas, un mēs sākām dalīties viens ar otru (protams, pie glāzes) par to, kā mums patiesībā klājas. Viņš kaut kad novembra sākumā atsūtīja man fotogrāfiju no lielveikala, kur jau bija izliktas pārdošanā Ziemassvētku dekorācijas. Es gribēju aizmigt un pamosties pavasarī. Man tas neizdevās, nekad neesmu bijusi liela gulētāja, tāpēc darīju to, ko parasti. Saņēmos! Es pat izdekorēju ar lampiņām egli pagalmā un svinēju, t. i., piedalījos obligātajās vakariņās un dāvanu dalīšanā kopā ar savu sarukušo ģimeni. Ziemassvētki bija silti un lietaini. Otro Ziemassvētku rītā es paģiraina nofotografēju egles zaru ar lietuslāsēm un blāvu lampiņu un ieliku bildi Instagram ar tekstu “Fuck Xmas, too”.
Un tad nāca mani pirmie Ziemassvētki skaidrā! Viss bija mainījies! Es cepu piparkūku sirdis, dungoju “It’s Beginning to Look a Lot Like Christmas”, laicīgi sagādāju sirsnīgas dāvaniņas saviem mīļajiem, karināju egles zaros eņģelīšus un gaidīju pirmdzimto.
Nē! Joprojām negribēju nekādus Ziemassvētkus. Toties sabiedroto man jau bija daudz – mani jaunie AA draugi. Un mēs pat kalām plānus par bēgšanu uz siltajām zemēm. Vēl viena patīkama pārmaiņa bija tā, ka savu pirmo skaidrības Jauno gadu es sagaidīju veco ļaužu pansionātā. Tas bija AA pasākums, drusku oda pēc naftalīna, toties es biju savējo bariņā, turklāt biju iemīlējusies. Bēgšanas plānu mēs ar draugu īstenojām aiznākošajos Ziemassvētkos. Un vēl man ļoti patika pagājušā gada Covid Ziemassvētki, kad bija likumisks iemesls izvairīties no ģimenes vakariņām.
Šogad, ja Augstākais Spēks tā gribēs, būs mani piektie Ziemassvētki skaidrā. Joprojām negaidu. Man šķiet, es beidzot varu sev atbildēt – kāpēc negaidu. Tas noteikti nav tāpēc, ka nedzeršu karstvīnu, nesēdēšu pie galda sarkanu, spīdīgu seju un rokā sažņaugtu glāzi, nesliešos kājās, lai visiem par šausmām (slēptām) uzsāktu “Klusa nakts svēta nakts” vismaz trīs reizes vakara gaitā, jo iepriekšējā piemirsusies, negaidīšu, kad ciemiņi aizies, lai pa īstam un netraucēti piedzertos, neatslēgšos uz dīvāna, nepamodīšos nakts vidū pie televizora zilās gaismas ar riebīgu garšu mutē, bet priecīgu domu, ka rīt, parīt un aizparīt varēs turpināt apmēram tādā pašā garā.
Mani nebaida arī tas, ka lielāko daļu Ziemassvētku brīvdienu es varētu pavadīt vienatnē, jo ar draugu mēs nesen izšķīrāmies. Kopš Trešā soļa pieņemšanas, es vairs nekad neesmu jutusies viena. Lai kādi būtu ārējie apstākļi, zinu, ka ar mani ir mans Augstākais Spēks. Un, ja vien es esmu atvērta palīdzībai, Viņš vienmēr atsūta man arī taustāmus cilvēkus, ar kuriem es varu būt es pati.
Ziemassvētkus es negaidu tāpēc, ka es nevaru pateikt “nē” saviem vecākiem. Nevaru pateikt, ka negribu iet ciemos, ēst tās nolāpītās Ziemassvētku vakariņas un apdāvināties. Nevaru pateikt “nē”, jo tad es justos vainīga. Savukārt, kad saku “jā”, tad es jūtos kā ķīlniece. Jo mēs attiecībās cits ar citu joprojām “turam fasādi”, izliekamies, spēlējam teātri, spēlējam ģimeni, iespējams, pat tēlojam mīlestību. Mēs esam nepatiesi un samāksloti. Es esmu nepatiesa.
Man ir žēl, ka tā, bet nav manos spēkos to mainīt. Tātad atliek pieņemt, padoties, pārtraukt protestēt un bēgt, pārstāt zākāt Ziemassvētkus un visus labos ļautiņus, kas šos svētkus gaida. To es novēlu sev un visiem saviem sabiedrotajiem šajos Ziemassvētkos!
Rebeka