top of page

Nevis atzinība, bet pieņemšana ir atbilde

AA nostrādā, ja, klausoties citu alkoholiķu stāstos, es saku: “Jā, es esmu tāda pati!”

Skatos šobrīd populāro Netflix seriālu “Briedēns” (Baby Reindeer)  un domāju par to, cik lielās nepatikšanās var iekulties, tīkojot pēc atzinības. Tas ir kā pašai sevi uzlikt uz āķa un iemesties ūdenī, kur peld velns viņu zina kas. Atzinība no kāda “tur ārā” man bija tik svarīga, ka tās dēļ nodevu savas vērtības, draugus, Dievu, sevi.


Piemēram, skaidrības sākumā biju aizgājusi nest vēsti uz Gaiļezera slimnīcas Toksikoloģijas nodaļu. Vienā no palātām lepnā vientulībā gulēja kāds iespaidīga izmēra vīrs. Kad stādījāmies priekšā kā anonīmie alkoholiķi, šis vīrs tūliņ sāka no mums atgaiņāties. Viņam nekādu palīdzību nevajagot un viņam par mums viss esot skaidrs. Lai netērējot lieki laiku. Ievēroju, ka uz galdiņa blakus viņa gultai stāvēja Ernesta Hemingveja stāstu izlase. Vīrs pats arī drusku atgādināja Hemingveju, noaudzis ar bārdu, drūms un lepns. Sāku runāt ar viņu par Hemingveju. Uz brīdi mēs atradām kopīgu valodu. Vīra acīs redzēju atzinību, interesi, man bija izdevies aiz kaut kā aizķerties. Hemingvejs ir pateicīga ēsma, lai tālāk runātu par alkoholisma postu. Tā es arī darīju, un vīrs mūs vairs nedzina ārā no palātas. Viņš pat drusku pasmējās par kādu manu dzeršanas joku. Man likās, ka viņš bija labi uzķēries uz āķa. Bet patiesībā uzķērusies biju es. Nezinu – vai tā bija līdzība ar manu rakstniecības autoritāti Hemingveju vai šī vīra sākotnējā nepieejamība, ko man uz mirkli bija izdevies salauzt, bet nezin kāpēc man pēkšņi bija svarīgi noturēt šī svešinieka uzmanību, viņa atzinību. Viņš bija kļuvis man par autoritāti. Autoritāte, kas, ieģērbts pamperī, gulēja Toksikoloģijas nodaļas palātā. Tātad, visticamāk, bija savākts no ielas galēji neadekvātā stāvoklī. Vienā brīdī viņš mūs pārtrauca un teica paldies par izklaidēšanu, ka mūsu stāsti esot interesanti, bet ka viņam nu gan nekāds AA nevar palīdzēt. Viņš zinot, ka AA – tas ir par Dievu, taču viņš netic Dievam un punkts. 


Uz ko es atbildēju: “Tās ir muļķības! AA nav nekāda sakara ar Dievu.” 


Es pārdevu AA un Dievu par atzinību no pilnīga svešinieka. Tas ir – biju gatava pārdot. Nekāds darījums nenotika. Pēc mirkļa biju ārā no palātas, un šo vīru nekad vairs neesmu redzējusi.


Nenoliedzami, tieksme pēc atzinības man ir arī nākusi par labu, piemēram, mācībās un darbā, kad labākas atzīmes, priekšnieka vai klienta uzslavas dēļ esmu varējusi strādāt bez atelpas, bez brīvdienām, ignorējot savas vajadzības un intereses. Protams, ka tādai centībai bija labi rezultāti. Bet tāpat arī alkohols kādu laiku nāca man par labu – sociālajā dzīvē. Līdz brīdim, kad kļuva par manu ļaunāko ienaidnieku. 


Iemesls, kāpēc es un man līdzīgie tik ļoti dzenas pēc ārējas atzinības, psihologiem, protams, nav nekāds noslēpums. To atklāj arī “Briedēna” galvenais varonis improvizētā Piektā soļa grēksūdzē, ko viņš izdara vietā, par ko Lielās grāmatas autori laikam gan nebija iedomājušies – pilnas zāles priekšā stand-up komiķu konkursa finālā. Iemesls ir sevis nepieņemšana. Naids pret sevi. 


Nav būtiski, no kurienes šis naids pret sevi. Nav būtiski, kāpēc mēs dzērām. Būtiski ir tas, ka ir atrisinājums.


Nevis atzinība, bet pieņemšana ir atbilde. Atzinību, uzslavas, komplimentus, pat pielūgsmi manī var liet un liet un liet, tāpat kā alkoholu, un nekad man nebūs gana. Jo sirds dziļumos esmu pārliecināta, ka neesmu to pelnījusi. Taču tiklīdz es pieņemu savu vājumu, savu cilvēcīgumu, savas kļūdas, sākas atveseļošanās.


Grāmatā “Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas” rakstīts: “Mēs zinām, ka alkoholiķis gūs maz labuma no AA, ja nebūs atzinis savu postošo vājumu un visas tā sekas. Viņa skaidrība būs nedroša – ja tāda vispār būs –, kamēr viņš nekļūs pazemīgs. Īstu laimi viņš neatradīs. Tā ir viena no AA patiesībām, ko pieredze ir daudzkārt apstiprinājusi.” (23. lpp.)


AA nestrādā, ja man liekas, ka es jau nu neesmu tā nodzērusies kā “tie tur”. AA nestrādā, kamēr es joprojām domāju, ka esmu gudrāka par visiem un izdomāšu savu recepti, kā nedzert. AA nestrādā arī tad, ja es turpinu pati sevi nolikt – esmu smagāks gadījums, man bijusi grūtāka dzīve kā jums, man ir vairāk gadu, mazāk naudas, man ir visvairāk problēmu pasaulē. AA nestrādā, kamēr es meklēju atšķirības starp sevi un citiem.


AA nostrādā, ja es identificējos. Ja, klausoties citu alkoholiķu stāstus, es saku: “Jā, tas ir par mani. Es esmu tāda pati.” 


Būtisks pagrieziena punkts manā skaidrībā bija AA sieviešu sanāksme kādā saulainā 2018. gada pavasara dienā, kad tika nolemts atjaunot AA Sieviešu grupu. Pati nesaprotu, ko es tur darīju, jo tolaik, skaidrības pirmajā gadā, mana attieksme pret sievietēm vēl bija stipri nicinoša. Atceros, kā sēdēju starp sanākušajām alkoholiķēm un domāju, ka mana dzīve ir beigusies. Neviena vīrieša, tikai bābas! Vēlāk tādu pašu attieksmi novēroju savā sponsorējamā, kura teica, ka negrib iet uz Sieviešu sapulci klausīties “bābuļu žēlabās”. (Jāpiebilst, ka tagad viņa organizē AA sieviešu saietu.) Gluži vai pret savu gribu tomēr sāku regulāri apmeklēt Sieviešu grupas sapulces. Es noriju Augstākā Spēka sarūpēto ēsmu un atklāju, ka esmu tāda pati kā citas sievietes, es jūtu tāpat, man sāp tāpat, es dzēru tāpat un atveseļojos tāpat. Turklāt es ieraudzīju, cik sievietes ir foršas! Ja jau viņas, tad es arī! Naids izšķīda pieņemšanā.

Debora



Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.


Recent Posts

See All

Comments


Commenting has been turned off.
bottom of page