Nu es taču pati tikšu galā!

Cilvēki te nāk, jo jūtas piederīgi un tur roku uz pulsa, jo šī slimība ir neārstējama. 

Bija apritējušas precīzi desmit dienas skaidrā kopš mana pēdējā norāviena, kas beidzās detoksikācijas centrā, uz kurieni mani bija aizvedusi labākā draudzene ar vārdiem: “Šī ir pēdējā reize. Ja tu nesaņemsies, es vairs nebūšu tavā dzīvē.” Un laikam tas nostrādāja, jo nolēmu papildus narkologa vizītēm sākt apmeklēt Anonīmo alkoholiķu sapulces. 

Pēdējais gads man bija īpaši smags, jo skaidrības periodi bija neilgi – tiem sekoja dzīvībai bīstami plosti ar solījumiem, ka tas vairs neatkārtosies, tomēr nesekmīgi. Bet kaut kā ļoti izvairījos iet uz sapulcēm – es par to biju iedomājusies, tomēr man bija bail. Pirmkārt, likās, ka es tur neiederēšos, jo esmu tomēr jauna sieviete, pēc skata un dzīvesveida arī diez vai kāds nodomātu, ka mēdzu sev tik ļoti darīt pāri. Otrkārt, man, kā daudziem citiem, bija priekšstats, ka, atnākot uz sapulci, man pretī sēdēs vīrieši gados, skaudrai dzīves pieredzei gājuši cauri, noteikti tādi, uz kuriem nespēšu atsaukties un nejutīšos piederīga. Treškārt,  man vienmēr likās, ka gan jau kaut kā pati tikšu galā. 

Jā, tā man likās, līdz nonācu psihiatriskajā klīnikā. Tā man likās arī tad, kad bezsamaņā pamodos Slokas stacijā, jo biju sajaukusi pieturas un izkāpusi nepareizajā, netiekot līdz mājām. Tā man likās arī tad, kad mājupceļā nokritu un mani atrada pēc pāris stundām bezsamaņā. Tā man likās vienmēr – nu es taču pati tikšu galā, man vienkārši vajag pārstāt dzert!

Bet skaidrības periodi bija neilgi – varbūt mēnesis, 40 dienas, un kaut kā viss aizmirsās. Vienu taču var, vienu šotiņu, vienu prosecco glāzi. Un tad paiet 5 – 7 dienas, līdz atjēdzies, jo kārtējo reizi viss ir ieildzis.

Un tad es ierados uz sapulci. Kā es to atradu? Izvēlējos pirmo, kuru man piedāvāja Google Search. Pierunāju vēl citu savu bēdu māsu ar to pašu problēmu atnākt man līdzi. Droši vien pati būtu nobijusies.

Kāpjot augšā pa trepēm, bija dzirdamas čalas un jautrs noskaņojums – pēc skaņām šķita, ka dzirdams paprāvs cilvēku bariņš. Mulsums, protams, bija liels, bet, kolīdz acu skatiens satikās ar ļoti sirsnīgu vīrieti, kurš pats, pretim nākot, uzrunāja divas apmulsušas meitenes, arī uztraukums pārgāja. Bija sajūta, ka esmu atnākusi īstajā vietā.

Sapulce sākās, un mulsums nekur nepazuda, taču interese par notiekošo bija milzīga. Sekoju līdzi procesam un katram pateiktajam vārdam. Runāja cilvēki, kas ir skaidrā 8, 15, pat 30 gadus. Kāpēc viņi te vēl nāk, vai tad viņi nav veseli? Jautājumu bija tik daudz, taču laika gaitā arī atbildes nonāca pie manis. Cilvēki te nāk, jo jūtas piederīgi un “tur roku uz pulsa”, jo šī slimība ir neārstējama. To var iemidzināt, to var uzraudzīt, bet tu nekad nebūsi vesels, un tas ir jāsaprot. Tāpēc ir tik svarīgi būt vidē ar cilvēkiem, kuri zina, kas ir šis dēmons. Cilvēkiem, kuri nav noliegumā, bet katru dienu strādā ar sevi un dalās ar piedzīvoto. Ļoti priecājos, ka sapratu – es neesmu unikāla un man līdzīgas sajūtas ir piedzīvojuši vēl tik daudzi cilvēki, kas ir šajā kopienā, lai viens otru atbalstītu.

Drīzumā es svinēšu 3 mēnešus skaidrā. Tik ilgi neesmu bijusi skaidrā gadus desmit. Šis man ir milzīgs sasniegums, un par to esmu pateicīga šai brīnišķīgajai kopienai.

K. 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā  “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.