Pētniecība un prakse

AA biedrs dalās pieredzē par atbrīvošanos no priekšstatiem – gan par AA, gan pašam par sevi. 

Mani priekšstati par to, kas ir AA, ir veidojušies no agras bērnības. Mana mamma kalpoja Sieviešu un bērnu krīžu centrā un tur arī es pirmo reizi ieraudzīju zilo trijstūri ar burtiem AA. Kaut kas šajā parādībā mani biedēja, jo tā bija nezināma, saistījās ar vardarbīgiem vīriešiem, no kuriem glābjas sievas. 

Nākamā saskare bija jau apzinātā vecumā, kad biju pamēģinājis kādu laiku dzīvot uz spēcīgiem stimulantiem. Man šķita, ka nav citas iespējas – man ir pārāk daudz jāstrādā, no manis ir atkarīga ģimene, esmu jauns un gribu vēl tik daudz sasniegt. Manī nekad nebūs pietiekami daudz spēka, lai paveiktu visu to, ko no manis gaida. Protams, pēc pāris dienām, ar celšanos 5:15 no rīta, sekoja nakti ilga dzeršana. Dzeršanas epizodes mani satrauca, jo bija pretrunā ar to stingro režīmu, kādu centos ievērot. Dzeršana notika regulāri, šķietami pret manu gribu, un jo vairāk centos no tās izvairīties, jo stulbākos veidos sāku dzert. Tas mani mudināja interesēties par psiholoģiju. Par AA izlasīju kādā grāmatā. Neatceros vairs tās nosaukumu, bet atceros, pats sev biju iestāstījis, ka es to lasu, jo vēlos atmest smēķēšanu. Vēlējos mazāk lietot sociālos tīklus. Vēlējos būt produktīvāks. 

No savas nelielās pētniecības biju uzzinājis, ka Anonīmie alkoholiķi un to programma ir praktiski vienīgā atkarību ārstēšanas metode, kurai ir zinātnisks pamats – tās darbības rezultāti dažādos apstākļos un gadījumos ir atkārtojami. Psihoterapeits, kurš bija grāmatas autors, aprakstīja dažādas atkarību ārstēšanas metodes, tajā skaitā ar medikamentiem un apzinātības meditāciju, bet vienlaikus izcēla, ka AA programma ir tik universāla, ka to veiksmīgi pielieto pat ēšanas traucējumu ārstēšanai. AA programmas iedarbība esot skaidrojama ar atkarīgajam atbalstošu vidi – cilvēki, kuri izproti viņa problēmu, pieņem viņu tāds, kāds viņš ir, un nemēģina pārveidot. Atcerējos dažus savas dzīves laimes mirkļus, un tie bija piepildīti jēgpilnām un tuvām attiecībām ar maniem draugiem. Mums bija izpratne vienam par otru, savstarpēja pieņemšana pat vienam pret otra rakstura trūkumiem, un visbeidzot mēs varējām viens no otra neslēpt savus ievainojumus. 

Secinājums bija vienkāršs – man ir jāatrod medikamenti, kuri ierobežo manas atkarības, un jāsāk nodarboties ar apzinātību un meditāciju, jo draugi man jau ir. Tas, ka manam pašiznīcinošajam dzīvesveidam varētu būt kāda saistība ar to, ka arvien vairāk atraujos no īstenības, līdz manai apziņai nenonāca. Manā dzīvē arvien vairāk sāka parādīties dažādi pārspīlējumi – nespēju izjust sātu ēdot, regulāri aizdzēros, sāku lietot uz savu roku dažādas zāles, kas šķietami mani turēja nomodā vai veicināja prāta spējas. 

Lielāko daļu dzīves es dzīvoju noliegumā. Lietoju medikamentus, jo domāju, ka citādi nevarēšu pastrādāt, bet par dzeršanu vienmēr jutos vainīgs, kaut arī citiem to spēju attaisnot. Bailes, kuras vadīja manu dzīvi, bija kļuvušas neizjūtamas un neredzamas man pašam. Reizēm, līdzatkarības uzplūdos, man šķita, ka man kaut kas jādara ar mana brāļa alkohola atkarību –  viņš, kā man toreiz šķita, kļuva destruktīvs, agresīvs un visādi citādi neizturams. Viņš, atšķirībā no manis, ieslēdzās savā istabā, uzgrieza skaļu mūzika un dienām nenāca laukā. Es turpretī rūpējos par savu ģimeni, strādāju dienu un nakti, pat kad gāju dzert, uzskatīju, ka es turpinu strādāt, jo veidoju kontaktus. Patiesībā arī es noslēdzos no pasaules – būvējot viltus sevi, mēģinot iegalvot apkārtējiem, ka esmu labāks, čaklāks, drosmīgāks. Tas prasīja arvien vairāk darba un arvien dziļāku slēpšanos, kad vairs nespēju sevi kontrolēt.  

Pāris gadi šādā režīmā – pilnīga nostrādāšanās no agra rīta līdz vēlam vakaram, tam sekojošās nodzeršanās epizodes, noveda manu laulību līdz kraham. Divdesmit astoņos gados man pašam radās ideja, ka vai nu es atbrīvošos no alkohola vai zaudēšu visu, kā dēļ esmu tik smagi strādājis. Izrādījās, ka pietika vien ar dažu cilvēku labi domātiem mierinājuma vārdiem, lai mans noliegums turpinātos. 

Es tomēr apstājos… ne aiz savas gribas, bet aizbraucu uz meditācijas retrītu. Praktizēju meditāciju katru dienu. Atteicos no stimulantiem un medikamentiem, kādu daudzumu gan biju atlicis nebaltai dienai. Pāris gadus ik pa laikam aizdzēros, pazudu, bet atkal atgriezos. Kovids ieviesa pārmaiņas dzīvē tā, ka varēju oficiāli atkāpties no sabiedrības un piedzīvot patiesu tuvību ar savu ģimeni. Protams, ka tas bija tikai uz laiku – bet atgādināja, cik būtiski, ka apkārt ir dzīves svarīgākie cilvēki. Šis laiks man ļāva pabūt ilūzijā par to, kā gribētu dzīvot. Tā izgaisa – bija jāuzsāk darba gaitas klātienē, un, līdz ar atgriešanos realitātē, atsāku arī nopietnāk dzert. Ar milzīgu piepūli man izdevās paveikt vairākus lielus darbus, šķietami biju nonācis ļoti stabilā savas dzīves situācijā, tajā skaitā finansiālā jomā, un tad piedzīvoju īsto krahu – bezjēdzību, pilnīgu tukšumu, kuru spēju aizpildīt tikai vairs ar alkoholu. Kad netīšām vienā no savām dzeršanām nonācu kopā ar nedzerošu alkoholiķi, kaut kas manī sagriezās. Visa vakara gaitā es pat nebiju pamanījis, ka mans ceļabiedrs nedzer. Sāku aizdomāties tikai, kad viņš norādīja uz manis izdzertā daudzumu. Viņš man ieteica apmeklēt AA sapulci. 

Pēdējā nedēļa pirms aiziešanas uz sapulci pagāja turoties, lai neizietu no dzīvokļa. Ar atvieglojumu dzirdēju, kā pie mājas durvīm nošķind mana dēla vai sievas atslēgu saišķis. Es nevarēju palikt viens, man bija bail pašam no sevis. Man bija bail, ka es nevarēšu atkal izpildīt to, ko biju apņēmies, bet vienlaikus man bija kauns to atzīt citu priekšā. Mana metode, lai pārvarētu šo stāvokli, bija atkal pievērsties pētniecībai – es nolēmu, ka es “pētīšu”, kā darbojas AA, iešu paskatīties, kā izskatās “īsti alkoholiķi”, lai pierādītu sev, ka es tāds neesmu. Patiesībā neizmērojams ir tas atvieglojums un brīvības sajūta, ko es piedzīvoju, pirmoreiz AA atzīstot, ka esmu alkoholiķis. 

Šobrīd  iet mans otrais skaidrības gads. Jo vairāk es piedzīvoju to dzīvi, no kuras iepriekš biju slēpies un noliedzis, jo vairāk saprotu, kā AA programma mani ir sagatavojusi. Svarīgākais ir tas, ka tā ir atbrīvojusi mani no pieņēmumiem un priekšstatiem – visvairāk jau pašam par sevi. Tā ir atvērusi durvis neziņai un atzīšanai, ka dzīve un īstenība ir daudz kas vairāk kā esmu līdz šim spējis aptvert.

Matīss

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.