Pareizās prioritātes

Viņa nevarēja nomirt un nevarēja dzīvot, un sāka meklēt palīdzību.



Pēc apmēram septiņiem intensīvas dzeršanas gadiem sāku nojaust, ka kaut kas ar mani nav kārtībā. Pazaudēju divas reizes darbu. Pirmajā reizē es jau no paša rīta, pirms darba, sagaidīju, kad atvērsies veikals, jo man bija šausmīgas paģiras, un tikai tad devos uz darbu. Vēlāk man tikai atstāstīja – kas bija un ko es darīju darba vietā… Man palūdza uzrakstīt atlūgumu. Otrā darbavieta bija saistīta ar tiešu pieeju tehniskajam spirtam, ar ko vajadzēja apstrādāt traukus. Tur es noturējos astoņus mēnešus un tad, arī alkohola lietošanas dēļ, nācās aiziet. Vairs pat nemēģināju meklēt darbu, man bija bail pašai no sevis – es atkal pievilšu citus, atkal būs kauns un pārdzīvojumi.

Šajā laikā vismaz sešas septiņas reizes nokļuvu atskurbtuvē, mani savāca arī par atrašanos neadekvātā stāvoklī, tas radīja sekas, ka vairākus gadus nācās materiāli kompensēt tiesu izpildītāju piespriestos sodus. Man nomira mamma, un tad jau sāku dzert pašiznīcināšanās līmenī. Nevaru sevi attaisnot, ka tas bija mammas aiziešanas dēļ, bet sajūtas bija – es esmu viena, man ir bērni. Divas reizes mēģināju izdarīt pašnāvību. Biju tādā stāvoklī, ka pilsētā cilvēki vairs ar mani nerunāja, kā es smejos – visi vietējie maniaki gāja man ar līkumu… Protams, ka šajā posmā bija arī daudz melu, daudz izlikšanās, lūdzu aizdot naudu, meloju par iemesliem, kam tā nepieciešama. Ģimenes dzīve bija ļoti, ļoti disfunkcionāla – es dzēru, vīrs mani sita, vīrs mani sita – es dzēru, es dzēru – viņš mani sita, viņš sita – es dzēru… Tāds apburtais loks. Kur sākums, kur beigas, nezināju… un kas kam iemesls. Kad mans bērns uzsāka mācības pirmajā klasē, nevarēju doties uz 1. septembra svinībām, jo biju vienos zilumos. Pēc šī notikuma gan cieši apņēmos, ka iešu ar saviem bērniem uz 1. septembri līdz pat 12. klasei, neskatoties uz to, ka viņi nereti teica – nu, ko tad tu vairs nāksi, mēs esam lieli. To vajag man, man tas ir nepieciešams, man vajadzīga tā fotogrāfija ar bērniem tradicionālajā vietā pie skolas. Un to es arī izpildīju. Bāriņtiesa jau sāka interesēties par manu ģimeni, bet man izdevās apiet šīs situācijas, jo vienmēr, kad viņi bija atnākuši uz pārbaudi, es nedzēru. Sociālajam dienestam radās iespaids, ka problēma ir manam vīram, mēģināja man palīdzēt – piedāvāja doties uz krīzes centru, bet es atteicos, jo labi zināju, ka tur, krīzes centrā, nevarēšu dzert, bet tam man spēka vairs nebija – es zināju, ka nevarēšu bez dzeršanas.

Bija otrs pašnāvības mēģinājums, pēc kura atjēdzos slimnīcā. Pēc atlabšanas atceros epizodi, kurā sēdēju savā virtuvē, smēķēju un apjautu – man nesanāk doties uz viņpasauli un man nesanāk dzīve šajā pasaulē, tomēr kaut kas ir jādara. Devos pie sociālā dienesta un lūdzu pēc palīdzības, man ir jāārstējas! Saņēmu nosūtījumu pie narkologa, kurš savukārt lika iet uz AA sapulcēm. Tajā laikā manas latviešu valodas zināšanas vēl nebija tik labas, lai saprastu, par ko cilvēki sapulcēs runā, kur nu vēl par tik specifisku tēmu. Nesapratu, kāpēc cilvēki tur vispār iet, acīmredzot viņiem nav, ko darīt mājās pa vakariem. Man ir, ko darīt, man ir bērni, darbi, pienākumi! Bet, neskatoties uz visu, man izdevās nodzīvot skaidrā piecus gadus.

Apmēram pēc pieciem gadiem un diviem mēnešiem man šķita, ka es esmu pietiekami stabila, man ir darbs. Tā iepriekšējā dzeršana, tai bija iemesli – mammas nāve, sliktie dzīves apstākļi, bet tagad viss ir mainījies! Uz dzimšanas dienu taču var! Kopā ar vīru izdzērām vienu vīna pudeli, un nākamajā rītā es pamodos – viss labi. Re, ko viņi visi teica – alkoholiķe, alkoholiķe. Re, kā es protu dzert! Pēc tam ik pa laikam iedzēru, atradu attaisnojumus – grūta darbadiena, šis un tas, vīrs mani jau brīdināja – būsi atpakaļ! Jau pēc pusotra mēneša man bija nedēļu garš plosts. Arī tam galu galā atradu attaisnojumu. Pēc divām nedēļām atkal sekoja nedēļu garš plosts, pēc kura man bija sajūta, ka manā galvā ir kodolkarš! Sapratu, ka jādodas ārstēties, un tik labi, ka nemēģināju vairs neko darīt pati, atzinu bezspēcību un pieteicos uz rehabilitāciju.

Sapratu, ka šoreiz nav svarīgi, vai mani atbrīvos no darba, jo mēnesi esmu prom, vai citi šķēršļi. Galvenais, ka man ir jāpaliek skaidrā. Es taču pati sev neuzticos, nevaru vairs sevi kontrolēt. Tik labi, ka sapratu – ārstēties ir pats galvenais. Iznākot no rehabilitācijas, vēl bija divi plosti. Ja pirmajā nedzeršanas laikā nelietot bija viegli (bija varbūt kaut kāds nemiers), tad šoreiz bija citādi – gandrīz veselu gadu man bija tieksme. Tas bija mokoši, tāpēc saku – glabājiet savu skaidrību, ar katru reizi atgriezties ir aizvien grūtāk! Man nederēja dzīvot 24 stundas skaidrā, es dalīju dienu pa daļām, pa stundām. Aizbraukšu līdz darbam, labi, tad darbā paiet stundas. Pēc darba – galvenais neiebraukt veikalā, es tiešām nevarēju iebraukt veikalā vienkārši nopirkt maizi, jo nebiju droša, ka nenoraušos. Kad man bija grūti, zvanīju citiem atkarīgajiem un uz veikalu devos kopā ar viņiem, lai drošāk. Tad sāku piefiksēt, ka labie posmi bez tieksmes starp diviem grūtajiem brīžiem pamazām kļūst garāki. Cerēju, ka tā turpināsies un beztieksmes posmi kļūs aizvien garāki, un trauksme mazināsies.

Gāju uz sapulcēm, man kļuva skaidrāks, ka atkarība ir slimība, es vairs nepretojos. Sapulču laikā es kaut kā jutos ļoti viegli, man bija drošības sajūta, līdz pat tam, ka es varēju piemigt sapulcēs, jo mans naktsmiegs tajā laikā bija ļoti trauksmains, bet sapulcēs valdīja kaut kāda neizprotama pasargātības sajūta.

Izjuka mana laulība, un sestajā skaidrības gadā parādījās jaunas attiecības, turklāt ar atkarīgu vīrieti. Un tas nebija vienkārši, man atkal parādījās tieksme un tāpēc es sāku iet soļus ar sponsoru. Tas man palīdzēja, jo es sāku redzēt sevi, saprast situācijas, tas neizglāba attiecības, bet palīdzēja man saprast sevi. Un arī vēlāk, kad es pārāk iegrimu pašanalīzē, savā ego, man vislabāk palīdzēja tas, ja es sponsorēju citus, tas noņēma akcentu no mana ego. Jā, ir bijuši arī sarežģīti brīži manā skaidrībā, kad it kā atgriezos savā pirmajā skaidrības gadā – iegrimu, kā es to saucu, manis pašas virtuālā, izdomātā realitātē. No otras puses, es tomēr redzu progresu, es vairs nemēģinu cīnieties par savu taisnību ar katru, esmu kļuvusi atvērtāka pret citiem. Kad izgāju soļus, aptvēru daudzas lietas tādā kā kopumā. Man skaidrībā ļoti palīdzēja kalpošana un otra lieta – es izgāju soļus vēl vienu reizi, tā kā esmu gan sponsorējamais, gan sponsors.

Ir jomas, kurās es esmu laimīga, ir jomas, kurās vēl gribu ko mainīt un sasniegt, bet es esmu atradusi pareizās prioritātes.

Tatjana, 9 gadus skaidrā


36 views0 comments

Recent Posts

See All