top of page

Pateicība par 12 sliktām lietām

AA dalībniece atskatās, kā dzīves melnās strīpas piespieda viņu izvēlēties darbu ar Divpadsmit soļu programmu.



Brīdī, kad notiek kaut kas nepatīkams vai pat traģisks, no līdzcilvēkiem vismazāk gribu dzirdēt, ka tā ir man paredzēta mācība. Ka Dievam ir savs plāns un tamlīdzīgas viedas atziņas. Taču, atskatoties savā pieredzē, redzu – katru AA soli darīt motivējusi kāda slikta lieta. Nereti arī vairākas.

  1. Kad vecumā mazliet virs 20 sapratu, ka jau vairākus gadus dzeru katru dienu un kaut kur smadzenēs uzpeldēja vārds “alkoholiķe”, es nepavisam nebiju ne laimīga, ne pateicīga. Atceros to absolūto baiļu un nolemtības sajūtu, kas nāca līdzi šai atklāsmei un kuru biju neapzināti izjutusi jau iepriekš, pirms nosaukšanas vārdā. Vēl desmit gadus mēģināju meklēt pierādījumus, ka nav tik traki, no vienas puses, un diendienā slāpēt bailes ar šmigu, no otras puses. Vardarbīgas attiecības, zemi ienākumi, parādi, melošana un pat zagšanas epizodes, nespēja izdarīt to, ko ļoti vēlos vai esmu kādam apsolījusi, fiziskas un morālas ciešanas, vientulība, bailes par veselību un reāli signāli, ka tā pasliktinās, – tās bija sliktās lietas, kas nākamajos desmit gados nāca kopā ar manu alkoholismu. Vai es par tām esmu pateicīga? Par daļu no piedzīvotā es drīzāk lietotu vārdu “pieņemšana”. Bet, apzinoties, ka tas viss mani piespieda atnākt uz AA, esmu arī bezgala pateicīga.

  2. Manā bērnības ģimenē pielūdza saprātu, nevis Dievu. Saprāts ir spēja domāt un rīkoties veidā, kas tiek uzskatīts par normālu un racionālu. Es uzvedos nenormāli un neracionāli, bet ilgi centos noturēt normalitātes fasādi gan pret saviem vecākiem, gan sabiedrību kopumā. Izdevās ar ļoti dalītiem panākumiem. Man likās (reizēm joprojām liekas), ka problēma ir tā, ka es slikti protu noturēt “seju”. Kauns, nesakarīgums, vājums un vilšanās pašai sevī – tās nemaz nav patīkamas sajūtas. Bez šī komplekta es tiešām labprāt būtu iztikusi. Bet tās liek meklēt izeju kaut kur ārpus manis pašas.

  3. Man neizdodas pašai sevi salabot, lai kā es censtos. Tie nav personīgie triumfa mirkļi, kas mani mudina uzticēt savu gribu un dzīvi Augstākam Spēkam. Sliktās lietas piespiež. Bet tieši šī uzticēšana ir manas dzīves lielā revolūcija, par kuru gan esmu pateicīga katru dienu. Jau kādu laiku pēc tam, kad biju veikusi soļu darbu kopā ar sponsori un jau pati sponsorēju, piedzīvoju cerību sagrūšanu un lielu personīgo zaudējumu. Es apvainojos uz Dievu. Man likās, ka  lūgšana “ne mana, bet Tava griba lai notiek” apliecina – Dievs grib man sliktu, jo nelaime, kas mani piemeklēja, taču acīmredzot notika pēc Viņa prāta. Tomēr, būdama bēdās un šaubās par Augstākā Spēka godīguma izjūtu, es paliku sadraudzībā. Un tieši šajā laikā es sāku katru vakaru pateikties par ļoti konkrētām lietām, ko aizvadītajā dienā esmu piedzīvojusi. Vienkārši, lai kaut kā ķepurotos uz priekšu. Šķietami pavisam melnās dienās tādu gaismas stariņu izrādījās pārsteidzoši daudz. Pienāca diena, kad es no sirds (gan ar asarām acīs) varēju pateikt: “Ne mana, bet Tava griba lai notiek.” Un pieņemt ar pateicību savu dzīvi, kāda tā ir. Jo galu galā es jau biju saņēmusi daudz vairāk, nekā kā alkoholiķe būtu varējusi cerēt. Un brīnumainā kārtā es ātri vien pavisam necerēti dabūju gan to, pēc kā tik ļoti biju ilgojusies, gan vēl daudz vairāk.

  4. Nevaru pateikt, par ko man bija lielāks kauns – par visām tām atklātajām cūcībām vai (biežāk) apslēptajām riebeklībām, ko biju nodarījusi citiem, vai par to, kas bija nodarīts man. Es gribētu dzīvot pasaulē, kur visi cits pret citu (bet īpaši jau pret mani) ir pieklājīgi un mīloši. Bet tādu pasauli man nesola pat brīnišķīgā AA programma. Toties tā māca, kā dzīvot visā pasaules daudzveidībā. Kad bija jāraksta Ceturtā soļa inventarizācija, man vajadzēja kādu laiku, lai saņemtos. Bet, kad tas bija paveikts un visas sliktās lietas saliktas tabulās, es sajutu patiesu atvieglojumu, prieku un pateicību. Par pārredzamību un skaidrību, kādā manas dzīves tumšā puse tagad bija sakārtota. Tā bija vienkārši papīra lapu kaudzīte manā plauktā, nevis melns, izplūdis mākonis manā galvā. 

  5. Vairs neatceros, kā bija agrīnā bērnībā, bet apzinātā vecumā mans dabiskais instinkts, sastopoties ar grūtībām, ir izolēties un slēpties, tikt galā lepnā vientulībā. Nolīst alā ar cerību tur atdzimt un atgriezties sabiedrībā stiprai, mirdzošai un cēlai. Neatceros gadījumu, kad man tas būtu izdevies. Toties atceros reizes, kad esmu kādam atklāti stāstījusi par saviem visļaunākajiem nodarījumiem, atzinusies jūtās un darbos, par kuriem kaunos visšausmīgāk. Bet pretī esmu saņēmusi mierīgu pieņemšanu un līdzīgas pieredzes stāstus. Un tieši mana vājuma un trūkumu pieņemšana (tieši pieņemšana, ne attaisnošana) likusi man justies laimīgai, vienotai ar pasauli un citiem cilvēkiem. Un ļoti, ļoti pateicīgai.

  6. Rakstura vainas – tas it kā ir slikti, bet šajā soļu daļā es saskāros ar iekšējo pretestību – es galīgi nebiju gatava, lai Dievs noņemtu visas šīs rakstura vainas. Izrādījās, ka dažas man tīri labi patika – likās amizantas, interesantas, tādas, kas piešķir man personību. Es, piemēram, varēju būt sarkastiska, snobiska. Likās, ka bez šīm īpašībām es zaudēšu savu individualitāti. Es jau negribēju būt ļoti sarkastiska un snobiska, lai darītu citiem ļaunu, tikai mazlietiņ. Šajā laikā ar mani sāka notikt dīvainas un pavisam ne patīkamas lietas. Piedzīvoju veselības problēmas, kuru dēļ regulāri nonācu slimnīcā, kādā reizē pat krītot salauzu žokli (Es, kas visos dzeršanas gados nebiju salauzusi ne kauliņu!). Neviens mediķis nevarēja sniegt jēdzīgu izskaidrojumu tam, kas notika. Nevaru pateikt, kā precīzi tas nostrādāja, bet vienā brīdī, kad atzinu, ka pat mans ķermenis man īsti nepieder un nav kontrolējams, es sapratu (vai sajutu), cik smieklīga ir pieķeršanās savām, kā man likās, rakstura odziņām. Ak Dievs, noņem tač tos viltotos grabuļus! Skaidrs, ka es nepaliku balta kā dimanta oliņa, bet vēlme atbrīvoties no melnumiem man ir un arī izpratne, ka tiem nav nekāda sakara ar manu dziļāko būtību, taču tie traucē attiecībās ar cilvēkiem, pasauli un manu Augstāko Spēku.

  7. Un tad jau es pazemīgi lūdzu atbrīvot mani no trūkumiem. Interesanti, ka veselības problēmu cēlonis drīz vien noskaidrojās un bija viegli novēršams. Vai esmu pateicīga par veselības sarežģījumiem un pat dzīvības apdraudējumu, ko tolaik piedzīvoju? Vispār jā, jo tas man ļāva piedzīvot garīgās atklāsmes brīdi (un situācija turpmākajos mēnešos ieņēma negaidīti laimīgu pavērsienu, kas nav mazsvarīgi).

  8. Kad bija jāsastāda saraksts ar cilvēkiem, kuriem esmu darījusi pāri, katra rindiņa apzīmēja kādu briesmīgu epizodi vai pat ilgstošu un atkārtotu darbību, kas apzinātāk vai slēptāk grauzusi manu sirdsapziņu gadiem ilgi. Uz papīra tas kļuva par sarakstu, ar kuru jau varēju kaut ko pasākt. Atlīdzināt vai ar sponsora svētību izsvītrot. Līdzīgi kā Ceturtā soļa tabula arī Astotā soļa saraksts ir lielā bubuļa nosaukšana vārdā. Vai es būtu pateicīga, ja nekad nebūtu izdarījusi pāridarījumus, kurus man vajadzēja uzrakstīt un vēlāk atlīdzināt? Īsti nē, jo, pirmkārt, pat ja es nebūtu egocentriska, apsēsta alkoholiķe, nav iespējams dzīvot, nenodarot nevienam pāri, bet, otrkārt, atlīdzināšanas process mani gan satuvināja ar cilvēkiem, gan arī palīdzēja pašai piedot gadījumos, kad arī otra puse bija man darījusi pāri.

  9. Nav patīkami atdot pašas pelnītu naudu citiem (pat, ja to no viņiem sensenos laikos esmu aizņēmusies, izmānījusi vai nozagusi), bet šis process atnesa zināma brieduma sajūtu, un tā gan bija patīkama. Ja man nebūtu jāatlīdzina tētim, es nekad neuzņemtos drosmi mūsu attiecībās un paliktu emocionāli pakļauta bērna līmenī. Ja man nebūtu kaut domās jālūdz piedošana par saviem nodarījumiem bijušajam draugam, tad es pirms viņa nāves nebūtu paguvusi piedot pāridarījumus, kurus viņš bija nodarījis man. Atvainošanās par apsmiešanu bērnībā ļāva uz mirkli vienoties smieklos kopā ar senu draudzeni.

  10. Dzīvojot nu jau vairāk nekā 10 gadus skaidrā, ego uzdarbošanos atpazīstu pēc taisnās dusmās degošas sava taisnīguma apziņas. Reizēm kļūdīšanos un ego eksplozijas atzīt ir jau salīdzinoši viegli un, kā Desmitais solis iesaka, “uzreiz”, citkārt tas prasa ilgāku (un ļoti nepatīkamu) laiku. Manā pieredzē tad vienīgais ceļš laukā ir soļu darbināšana. Pirms tam gan gribas izmēģināt visus citus paņēmienus. Pirms pāris gadiem es sāku ļoti taisnīgi un kaislīgi ciest attiecībās ar mīļoto cilvēku. Pēc ilgstošas pašpretošanās no pašradītās elles beidzot iztipināju, secīgi izdarot to, ko AA programma saka. Vai es būtu tik laimīga un pārsteigta par saskaņu, kas mūsu attiecībās valda nu jau vairākus gadus, ja nebūtu piedzīvojusi šo briesmīgo periodu? Es nezinu, bet esmu ļoti pateicīga, ka varēju noiet garo garīgās attīstības ceļu, vienlaikus fiziski neaizejot prom no sev tuvā cilvēka un attiecībām, bet, iespējams, piekļūstot vēl tuvāk.  

  11. Nesen līdzīgas ciešanas piedzīvoju profesionālajā dzīvē. Pēc pieredzes jau zināju, ka mana izeja ir soļi, taču man nebija ne jausmas, tieši kā tas notiks. Bija tik slikti, ka sameklēju jaunu sponsori, vēlreiz sāku strādāt ar soļiem un atradu mierinājumu un risinājumu Vienpadsmitajā un Divpadsmitajā solī. Ja man nebūtu tik kritiski slikti, ka nevarēju jēdzīgi padomāt, izņēmu visu uzkrāto atvaļinājumu un pētīju darba sludinājumus ārzemēs pie jēlās gaļas līnijas, tad regulāras 20 minūtes no rīta un 10 minūtes vakarā kontaktam ar manu Augstāko Spēku man liktos pārāk ilgs “dzīvei atņemtais” laiks. Tagad tā ir priecīga nepieciešamība, kas palīdz dzīvot dienu pa dienai un neuzņemties smagumu, kuru man nav jānes.

  12. Kāpēc es cenšos lietot AA principus visās dzīves jomās? Jo tad, kad tā nedaru, man ir slikti. Tas ļoti motivē. Man ir izdevies vieglāk izdzīvot emocionāli sarežģītu periodu, sponsorējot vienlaikus vairākus cilvēkus, un uz cietumu nest vēsti sāku brīdī, kad bija ļoti sūdīgi. Es mācos pieņemt, ka dzīves daļa (saukta par problēmām un sarežģījumiem), kuru es nekādi nevaru atrasināt, ir ļoti liela. Es to atdodu Dievam, bet enerģiju, kuru instinkts man liktu patērēt pašai savas dzīves sakārtošanai, ieguldu kalpošanā. Kad nekas cits nepalīdz, darbs ar citiem palīdz.


*** 

Joprojām negribu, lai man saka, ka sliktie dzīves notikumi ir labas mācības. Un pati tā nesaku citiem, kas iet cauri grūtībām vai ir iestrēguši pilnīgā tumsā. Smagā brīdī, lai izlīgtu ar Dievu, es sev atradu tādu formulu – Viņš nav tas, kas rada šīs šausmas, lai mani pārmācītu (tās vienkārši ir reālās dzīves sastāvdaļas), taču Viņš ir tas, kas palīdz cauri melnajām svītrām iziet pēc iespējas gaiši un jēgpilni.

 

P. S. Nākamajā dienā pēc raksta pabeigšanas sava rīta rituāla laikā lasu “Ikdienas pārdomas”. Šodien izraudzīts citāts: “(..) katrs nelaimes un ciešanu periods, kad Dieva roka šķiet smaga un pat netaisnīga, sniedz viņam jaunas dzīves mācībstundas, atklājas jauni drosmes resursi, un beidzot neizbēgami rodas pārliecība, ka Dievs “neaptveramā veidā dara savus brīnumainos darbus”.” (“Divpadsmit soļi un divpadsmit tradīcijas”, 101. lpp.) Paldies par sveicieniem!

 

Maija



Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.

 


Comentários


Os comentários foram desativados.
bottom of page