top of page

pateicīgs un mierīgs™

AA dalībniece dalās, kā regulāra pateicību rakstīšana palīdzēja viņai mainīt skatījumu uz dzīvi.


--------

ir ziema.[i] sēžu rīhabā, laiski dauzu kājas pret paplukušā dīvāna malu un klausos, kā uz priekšu virzās jūtu aplis (sapulces daļa, kurā katrs dalībnieks padalās ar savām tā brīža sajūtām), ar ko parasti noslēdz šādus vēsts nešanas pasākumus. “jūtos pateicīgs un mierīgs, jūtos pateicīgs un mierīgs,” visi atveseļošanās centra klienti, noklausījušies mūsu dramatiskos un ne tik ļoti dzīvesstāstus, atkārto vienu un to pašu kā ieprogrammēti automatoni. pateicīgs un mierīgs – reģistrēta preču zīme. “jo aleksitīmija, nespēja definēt un nosaukt vārdā savas emocijas, ir viena no atkarīgu personību definējošām pazīmēm, hm,” nodomāju.


--------

ir agrs pavasaris, novakare, un es rakstu sponsorei pateicības kā daļu no ikdienas atskaites režīma, ejot soļus: “šodien esmu pateicīga par to, ka skaidrā.” nekā cita, ko paust tekstā, man nav. viss rādās drūmās krāsās, katra diena velkas bezgalīgi ilgi un šķietas esam pilnīgi tukša, lai gan tieksme pēc grādīgā mani nepiemeklē. “… un pateicīga par sapulci” pierakstu klāt, lai izskatās garāks teikums. citās dienās man tomēr sakrājas ap norunātajām piecām lietām, par kurām esmu todien pateicīga. un tad tās atkārtojas, vienas un tās pašas lietas no dienas dienā, tas mani saērcina. katru dienu taču ir jānotiek kaut kam jaunam, kaut kam citam, kaut kam īpašam un neparastam, un aizraujošam. “jo nespēja tolerēt rutīnu un mieru ir vēl viena atkarīgu personību definējoša pazīme” – to es nedomāju. es domāju par to, cik gan neizturami vienmuļa ir skaidrība.


--------

ir augusts, un es dalos ārzemju spīkeru sapulcē: “esmu tumšā vietā,” ironizējot saku. “un vispār, man liekas, ka viss šis jūsu AA ir fufelis, un man ir slikti.” “paliec ar mums,” man atbild pati spīkere, dāma ar daudziem jo daudziem skaidrības gadiem azotē. “tu vienmēr te esi gaidīta. un iedod man savu e-pastu, pievienojies mūsu pateicību apmaiņas grupai!”

pateicību apmaiņas e-pastu grupā ir ap divarpus dučiem sieviešu no dažādām pasaules malām, un viņas katru dienu raksta pateicības, tās no rīta parasti aizsāk grupas neformālā līdere, bieži piekabinot klāt kādu gabalu no AA literatūras. sākumā es vairāk lasu, ko raksta citas, un rakstu neregulāri. citu sieviešu, ar dažādiem skaidrības laikiem, dažādām un tomēr tik līdzīgām problēmām, dažādiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, pateicību kaleidoskops ļauj man skatīt dzīvi, daudzšķautņainu, brīnumainu, sāpju un prieku, uzvaru un zaudējumu pilnu, un justies piederīgai grupai, AA sadraudzībai, justies kā daļiņai no tās – kā mazam kristāliņam kaleidoskopā. manis pašas saraksti top arvien garāki, niansētāki, mazāk ciniski – man ir dota telpa izpausties, un es atceros, cik ļoti man patīk rakstīt. ne tik daudz mainoties manai ikdienai, cik mainoties manam skatījumam uz to, kā mostoties no ilga miega (vai, precīzāk, skurbuma), es sāku pamanīt un novērtēt arvien vairāk detaļu sev apkārt. pateicību rakstīšana top par tādu kā hobiju, daļu no manas skaidrības rutīnas – kamertoni, ko ieskandinot, manas smadzenes pārskaņojas uz dzīvāku, apzinātāku, možāku frekvenci.


--------

ir cits augusts. mani vajā spēcīgas fiziskas sāpes, un es nopietni apsveru domu iedzert. iedzert un kaut uz brīdi aizmirsties, bet tā man vairs nav opcija, es esmu realitātē, un realitāte ir sašaurinājusies līdz manam ķermenim, kurš atsakās klausīt. AA brālis man stāsta, kā saredz un izbauda skaistumu pavisam mazajās lietās, un ir skaidrs, ka patiesībā viņš cenšas dot mājienu, ka nu tas būs jādara arī man. domās uzskaitu lietas, par kurām esmu pateicīga: nauda, pajumte, darbs, drošība, iespēja labot situāciju, AA biedru atbalsts tieši tad, kad tas vajadzīgs, un tieši tāds, kāds tas vajadzīgs, iespēja izbaudīt garšīgu ēdienu, iespēja naktī redzēt esplanādes parka izgaismoto strūklaku... starp mani un domu par dzeršanu izveidojas distance. paiet laiks, kaleidoskops griežas, veidojot citus rakstus.


--------

ir rudens, viegli mīnusi, es sastopu dažas no pateicības e-pastu grupiņas māsām rīgā. viņas peldas ledusaukstajā daugavā un apspriež pasaules apceļošanas plānus. es jūtos kā raganu saietā, un tā ir riktīgi forša sajūta.

šodien es vairs nerakstu pateicības regulāri, slinkoju. nešaustu sevi par to, jo zinu, ka vienmēr varu atgriezties pie šī ārkārtīgi vienkāršā vingrinājuma, kurš man atgādina, ka patiesībā pirms alkohola mans skatījums uz dzīvi ir pamatā gaišs un bezrūpīgi optimistisks, man ir tik viegli priecāties par saules zaķīšiem, kas ieķeras un zaigo rokaspulkstenī, par atspirdzinošu minerālūdeni ar citronu, par svešinieku laipnību, par draugu atbalstu, par izdevušos treniņu, par… kaut kas, vairāku gadu garumā praktizējot, ir nobīdījis manas domāšanas fokusu uz pozitīvāku un arī pieaugušāku (jo krasa un melnbalta domāšana ir raksturīga, protams, pusaudžiem) pusi.

un šodien es jūtos lielākoties pateicīga un mierīga ™.

 

A.



Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.


[i] Rakstā respektēts autores lielo un mazo sākumburtu lietojums.  


コメント


コメント機能がオフになっています。
bottom of page