Pazemība baltā halātā

Šis ir stāsts par pazemības mācībstundām alkoholiķei, kura neilgi pēc skaidrības sākuma uzsāka medicīnas studijas un darbu slimnīcas uzņemšanā.

Es iesniedzu dokumentus studijām divas dienas pēc tam, kad biju nokāpusi no korķa. Pusotru mēnesi vēlāk, jau uzsākusi Pirmo soli, uzvilku baltu halātu, kas simbolizēja atbildību, profesionalitāti un cieņu pret mediķa profesiju (kā teikts koledžas iekšējās kārtības noteikumos). Tajā brīdī man bija bail – vai spēšu uzņemties atbildību, palikt skaidrā, ievērot disciplīnu, mācīties anatomiju un latīņu valodu ar nodzertām smadzenēm. Pagātne rādīja neapskaužamu statistiku: 5 reizes biju 1. kursā, 2 reizes 2. kursā, 0 reizes 3. kursā. Man neatlika nekas cits, kā paļauties uz Dievu.  

Ego un slimība man teica, ka netikšu galā. Kas es vispār tāda esmu, lai palīdzētu citiem? Kad studijās arvien biežāk tika pieminēts hronisks alkoholisms un alkoholiķi kā atsevišķa cilvēku suga, es pēkšņi sapratu, ka runa ir par mani. Par manu slimību, manu pieredzi, manu pagātni. Medicīna to sauc par slimību, jā, bet psihisku slimību. Un tad manī dzima jautājums – vai psihiski slims cilvēks vispār var palīdzēt citiem?

Es neticēju pati sev. Tie, kuri mani pazina, arī īsti nesaprata manu lēmumu, un droši vien daudzi domāja, ka līdz otrajam semestrim nenonākšu. Bet kaut kur dziļi manī bija pārliecība, ka šo ceļu es iešu līdz galam. Ne tāpēc, ka būtu stipra, bet tāpēc, ka man bija dota ticība. Tā pārliecība nenāca no manis vai no citiem cilvēkiem – tā nāca no Dieva.

Pirmā kursa beigās sāku strādāt slimnīcas uzņemšanā, kur aprūpēju arī alkoholiķus – gan tos, kuri dzīvoja uz ielas, gan biznesmeņus baltos kreklos, piesietus pie gultas, delīrijā. Es esmu tāda pati kā viņi, bet pasāku kopā ar citiem viņus tiesāt, aizmirstot, kas esmu. Dažreiz baidījos, ka spirts dezinfekcijas līdzekļos iesūksies manā ādā un izraisīs tieksmi. Katru reizi, kad manī cēlās dusmas vai nicinājums, lūdzu Dievam piedošanu. Man kaklā karājās amulets, ko biju saņēmusi no sponsores pēc Trešā soļa iziešanas, ar iegravētu Tēvreizi, kas atgādināja par manu piederību un palīdzēja saglabāt pazemību. 

Darbs bija smags – gan morāli, gan fiziski. Es darīju visus apkopšanas darbus, arī tos, kas saistīti ar ķermeņa izdalījumiem. Vairs nejutos pārāk laba, lai strādātu ar fēcēm, jo labi zināju, kas ir sūdi. Šo posmu uztvēru kā karmisku attīrīšanos, biju jau sapratusi, cik daudz draņķības biju radījusi, un nu bija laiks tās uzslaucīt. Es devu citiem, un bieži manas vajadzības palika otrajā plānā. Tomēr tajā bija miers, jo mani neplosīja ego, tas bija nolikts pie vietas. Darbs bija nogurdinošs, bet es nesalūzu. Tas man lika noticēt, ka esmu pareizajā vietā.

Kad paliku skaidrā, es visu sāku no jauna, man īsti nebija nekā, līdz ar to, nebija arī ko zaudēt, un tā ir pateicīga vide. Pilnībā atdevos jaunajai dzīvei, strādāju pacietīgi, biju pateicīga par to, ka varu būt noderīga (ne katru minūti, bet pietiekami bieži). Tas man nebija raksturīgi – es sevi tādu nepazinu. To laiku atceros kā pazemības, pateicības, paļaušanās posmu tādos augstumos, kurus neesmu spējusi atkārtot. 

Otrajā darbā uzņēmos daudz atbildības, un nācās mācīties vairāk, nekā biju gaidījusi. Es kļūdījos, laboju kļūdas, mācījos no tām un iemācījos atzīt, kad esmu kļūdījusies. Tas bija grūtāk nekā noslaucīt kādai omītei dibenu. Katru darba dienu manī pieauga trauksme, bet ego bija apmierināts, jo es biju augstākā statusā un varēju uzvilkt balto halātu, pielietot savas spējas un palīdzēt citiem ar savām zināšanām. Tomēr šajā darba vietā es ātri padevos, jo spiediens man bija par lielu un mirkļiem likās, ka varētu atsākt dzert. 

Izvairīšanās no atbildības bija galvenais dzinulis visu manu mūžu – arī iemesls, kāpēc agrāk nebiju uzsākusi medicīnas studijas. Tāpēc no paša sākuma es svēti uztvēru godīgumu: nešpikoju, nebraucu bez biļetes, nedevu tukšus solījumus. Ne vienmēr man tas izdevās pilnībā, bet es centos, jo ticu, ka godīgums ir atveseļošanās pamatā.

Joprojām gandrīz katru rītu lūdzu Dievam parādīt, kā varu būt noderīga citiem. Es ticu, ka kļūstu veselāka, kad kalpoju, nevis kad domāju tikai par sevi. Taču man joprojām bieži jāapstājas, kad prāts sāk radīt scenārijus par to, kā vajadzētu dzīvot, kādus lēmumus pieņemt, kā izvairīties no kļūdām. Es varu kļūt apsēsta ar kontroli un bailēm kļūdīties.

Es vēl esmu “pirmsskolas vecuma skaidrībā”, un man ir daudz darba ar sevi. Tomēr, atceroties principus, ko māca Divpadsmit soļu programma, es varu turpināt virzīties tuvāk tam cilvēkam, kuru Dievs no manis rada, un lūgt, lai Viņš man noņem rakstura vainas. 

Šogad esmu 3. kursā. Patiesi, Dievs dara to, ko mēs paši nevarējām izdarīt. 

Alkoholiķe E.R. 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.