Piedošanas lakmusa tests

AA biedrs dalās, ko iemācījās par piedošanu, strādājot ar aizvainojumiem pret savu mirušo tēvu alkoholiķi.

Drīz vien pēc ienākšanas programmā manā atveseļošanās ceļā nozīmību ieguva piedošanas jautājums. Uzklausījis Piekto soli, sponsors mudināja mani atrast veidus, kā atrisināt aizvainojumus uz tēvu par visu to, ko viņš man bija – un nebija – nodarījis. Viņš bija alkoholiķis, ikdienas dzērājs, kura dusmas un drūmie garastāvokļi bija pamatīgi iedragājuši mūsu ģimeni. Tēvs mani emocionālā ziņā pameta novārtā un laiku pa laikam gan verbāli, gan fiziski pazemoja. Man pieaugot, starp mums iestājās zināms pamiers, tomēr saikne bija ļoti vāja, mūsu starpā bija ļoti maz patiesas pieķeršanās un patiesas sapratnes vienam par otru kā par personībām. Kad pirms gandrīz divdesmit pieciem gadiem viņš nomira (ilgu laiku pirms alkoholisms pārņēma mani savā varā), es nobirdināju pāris asaru. Tās nebija bēdu asaras par tēvu, kuru biju zaudējis. Tās drīzāk bija nožēlas asaras par tēvu, kura man nekad nebija bijis.

Neskatoties uz to, ka viņš jau ļoti ilgu laiku bija miris, sponsors uzstāja, ka man ir jāstrādā, lai tiktu vaļā no aizvainojumiem, kurus izjutu pret viņu. Mani pārliecināja –  ja es to nedarīšu, tad labai skaidrībai un dvēseles mieram nepieciešamais pieņemšanas līmenis paliks man nesasniedzams.

Tolaik man nebija nekāda skaidra priekšstata par to, ko tad īsti varētu nozīmēt vārds “piedošana”. Es aptvēru, ka patiesi piedot kādam ir kas vairāk nekā vienkārši pateikt “es tev piedodu”, jo cilvēki dažreiz teica šos vārdus un pēc tam turpināja uzturēt neveselīgas un toksiskas attiecības ar tiem, kuriem it kā bija piedevuši. Vai “piedošana” nozīmēja to, ka man būs jāatļauj kādam, kurš man jau reiz nodarījis pāri, atkal izmantot mani par kājslauķi? Šādā gadījumā, domāju, “piedošana” ir pielīdzināma būšanai par muļķi vai nespējai mācīties no savām kļūdām, vai ļaušanai sevi padarīt par upuri. Turklāt, kā gan var piedot nelaiķim? Patiesa piedošana, man tika teikts, ietver slikto attiecību labošanu, balstot tās veselīgos pamatos. Tas teorētiski varētu būt iespējams, ja otrs cilvēks joprojām ir dzīvs, bet kā to izdarīt, ja tas otrs ir miris?

Viena lieta, ko es esmu iemācījies programmā, ir: kad esi iestrēdzis, lūdzies. Un tā es lūdzos, lai saprastu, kas ir piedošana, un lai iegūtu spēku piedot. Lēnām sākās pārmaiņas, un nepagāja ilgs laiks, līdz sāku apjēgt, ka manī ir sākušies procesi, kuri ved uz piedošanu.

Pārdomājot pašam savas, alkohola un citu vielu, atkarības, it īpaši to, kā tās bija ietekmējušas manis paša ģimeni, es saskatīju, ka mana uzvedība pret maniem bērniem dažkārt bija nolaidīga, dusmu pilna un vardarbīga. Atceros, cik ļoti biju nobijies reizēs, kad redzēju, ka strauji kļūstu saviem bērniem tāds tēvs, kāds bija manējais, un ka esmu bezspēcīgs, nespēju sevi apturēt. Ka esmu alkoholiķis un ka alkoholisms tur mani savā varā – tas man nekad neienāca prātā. Vienlaikus es savus bērnus ļoti mīlēju, un liela daļa manu ciešanu izrietēja no tā, ka nespēju saprast, kā es varu viņus mīlēt un vienlaicīgi tik slikti pret viņiem izturēties. Atveseļojoties, es izpratu šo paradoksu. Es tā neuzvedos tāpēc, ka viņus nemīlēju, vai tāpēc, ka biju ļauns cilvēks. Es tā uzvedos, jo man bija ļauna slimība, kura traucēja paust mīlestību.

Es sāku iegūt jaunu skatījumu uz tēvu. Atcerējos (un tagad sapratu to citā veidā), ka īsi pirms nāves viņš bija stāstījis manai mātei, cik ļoti nožēlo, ka ir darījis man pāri. Viņš bija mani mīlējis – tāpat kā es mīlu savus bērnus. Taču viņš bija slims, tikpat slims kā es. Tagad, kad spēju izprast sevi un savu uzvedību, spēju izprast arī viņu un viņa uzvedību. Piedošana – sev, par to, ko biju nodarījis saviem bērniem, un viņam, par to, ko viņš bija nodarījis man – sākās caur saprašanu.

Šī jauniegūtā sapratne, tomēr, neatcēla manu bērnības sāpju pamatotību. Bērnībā es gribēju – un man bija vajadzīgs – pavisam citādāks tēvs, nekā bija manējais. Ņemot vērā viņa slimību, manas gaidas pret viņu nebija reālistiskas, tomēr man bija nepieciešams tikt galā ar negatīvajām emocijām pret viņu un to, ko viņš bija man nodarījis. Tas paņēma daudz laika: šīs jūtas bija noraktas dziļi manī, jo tās bija pārāk sāpīgas un nepanesamas un tika aizklātas ar alkohola un narkotiku plāksteri, kas tās padarīja vēl neciešamākas. Manai skaidrībai pieaugot, es beidzot sāku tās izjust; sāku par tām brīvi runāt un pat izpaust drošā un atbilstošā veidā. Tādējādi es no tām atbrīvojos un, kad tās mani vairs nenomāca, atklāju, ka manī sāk raisīties citas, iepriekš nomāktas, jūtas. Tās bija apbrīnas un pieķeršanās jūtas pret tēvu! Atklāju, ka apbrīnoju viņa dāsnumu pret vājajiem un nepatikšanās nokļuvušajiem, cienu viņa sportista godīgumu, apbrīnoju viņa humora izjūtu un piedzīvojumu garu, kas bieži viņu nepameta arī dzeršanas laikā. Atklāju, ka cienu viņa iekšējo stāju un iestāšanos par to, ko viņš uzskatīja par taisnīgu, nereti neskatoties pat uz ievērojamiem personīgiem zaudējumiem. Es viņu patiesi mīlēju – tā man bija jauna un pārsteidzoša atziņa. Sāku saskatīt, ka daudz kas no tā, kas man sevī patika un pēc kā es tiecos, bija aizgūts no viņa.  Sāku pat aptvert, ka dažas no manām spēcīgajām pusēm bija izveidojušās kā atbildes reakcija, lai tiktu galā ar viņa alkoholisma izraisītajām sāpēm, tā kā pat viņa “negatīvās” īpašības izrādījās esam iespējas attīstīt manī dažas no “pozitīvajām” īpašībām. Tādējādi otrais posms manā ceļā uz piedošanu bija visu ar viņu saistīto jūtu – gan pozitīvo, gan negatīvo – atklāšana un izpaušana.

Tajā brīdī daudzi no maniem aizvainojumiem bija pagaisuši. Taču daudzi citi, to sacietējušais kodols, bija palikuši. Mans sponsors nāca klajā ar pārsteidzošu ierosinājumu: “Tu nebūsi spējīgs tikt pāri atlikušajiem, līdz kamēr neatradīsi mīlošu tēvu.” Bet kur gan es varētu atrast mīlošu tēvu? Manējais bija miris!

Pēc kāda laiciņa es satiku par sevi aptuveni trīsdesmit gadus vecāku vīru, kuru saukšu par Edu. Eda ilgā skaidrība bija samērojama ar viņa gudrību, spožo prātu un neparasto jūtīgumu.  Eds runāja, un es klausījos, izbaudot viņa siltumu un klātbūtni. Atceros, nodomāju: kāpēc Eds nebija man tēvs? Un tad šai domai uzreiz sekoja nākamā: kurš teica, ka viņš nevar būt man tēvs? Un tā es pajautāju Edam, vai viņš varētu būt man par “tēvu”. Viņš piekrita, un tā nu es biju atradis to, kas man bija nepieciešams, – mīlošu tēvu. Pret bioloģisko tēvu palikušie aizvainojumi par to, ko viņš man nebija spējīgs sniegt, turpina izzust, jo tos vairs nebaro manas nepiepildītās vajadzības, kas bija turējušas tos pie dzīvības tik ilgus gadus.

Šis bija mana ceļa trešais posms: atklāsme, ka es esmu atbildīgs par manis paša vajadzību apmierināšanu. Pateikt “tēvs mani sāpināja” un tad sēdēt aizvainojumos un sevis žēlošanā, neko nedarot sava stāvokļa uzlabošanai, – tas neies krastā. Es esmu atbildīgs par savu atveseļošanos, par atbilstošu pasākumu veikšanu, lai dziedētu sāpes, kuras manī ir izraisījuši citi.

Manam ceļam uz piedošanu ir ceturtais posms. Tēva nāve padara tā īstenošanu realitātē neiespējamu: es to varu darīt tikai caur laimīgu projekciju, kā tas būtu varējis notikt nākotnē. Šis ir piedošanas lakmusa tests, un tā būtība ir: vai esmu gatavs nolikt malā pagātnes sāpīgos un nelaimīgos aspektus un tā vietā izvēlēties veidot nākotnes attiecības, balstoties uz aspektiem, kas bija priecīgi un laimīgi?

Kad atskatījos uz savām attiecībām ar tēvu, atradu tajās gan negatīvus, gan pozitīvus elementus.  Ja viņš būtu dzīvs, es varētu izvēlēties – būvēt pozitīvajos elementos balstītas attiecības vai arī turpināt izcelt negatīvo. Izvēlēties negatīvo nozīmētu, ka piedošanas ceļš nav noslēdzies. Izvēlēties pozitīvo – to, ka, vismaz no savas puses, es tagad patiesi vēlos veidot jaunas un veselīgas attiecības ar viņu. Viņa nāves fakts liedz man darīt to, ko vēlos, taču vēlēšanās – šī posma atslēga – ir klātesoša.

Esmu bijis spējīgs to, ko par piedošanas posmiem iemācījos saistībā ar savu tēvu, pielietot citos gadījumos, kad no manas puses bijusi nepieciešama piedošana. Šajā procesā esmu atklājis, ka piedot nenozīmē būt muļķim. Piedošana nozīmē būt saprotošam. Tā nenozīmē nespēju mācīties no savas pieredzes, bet gan spēju pievērsties savai pieredzei vai savām vājajām pusēm, lai ar empātiju izturētos pret cita cilvēka vājajām pusēm. Tā nenozīmē ļaut kādam turpināt man darīt pāri vai padarīt mani par upuri. Ja cilvēks, kuram esmu gatavs piedot, vēlas turpināt darīt man pāri, tad viņš nav gatavs manai atvērtībai. Kamēr viņš tāds nekļūst, es varu strādāt pie savas vēlēšanās piedot, gaidot brīdi, kad sakārtotas, veselīgas attiecības mūsu starpā būs iespējamas.

Džeimss K.,

Rietumu Henrieta, Ņujorka

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (July, 1989). Reprinted with permission.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.