Process, nevis pabeigta darbība

Es nevaru vienu reizi par visām izravēt usnes no kartupeļu lauka un cerēt, ka tās tur neatgriezīsies.

Puspasākumi mums nedeva neko? Es domāju, ka ikviens, vismazākais solis virzienā uz brīvību no lietošanas apsēstības tuvina labākai dzīvei.

Man laimējās pirmo reizi uzzināt par Divpadsmit soļu rehabilitācijas programmu jau divdesmit četru gadu vecumā. Kaut kādā brīnumainā veidā uzreiz intuitīvi šķita, ka tur varētu būt glābiņš no mana dzeršanas neprāta. Laikam palīdzēja raksts žurnālā, kur tāda pati alkoholiķe kā es dalījās ar savu pieredzi. 

Mana slimā galva tomēr ir tik viltīga! Tai pēc sarunas ar narkoloģi šķita, ka viss skaidrs, tagad varu iet un nedzert. Bet, kad mani pie izejas apturēja skaidrā dzīvojoša alkohola terapeite ar tekstu: “Nu, un tagad Tev šķiet, ka vari iet un nedzert?”, es paliku pilnīgi uz pauzes. Kā viņa varēja ielīst manā galvā?!

Izgāju programmu un man lika palikt nedēļu ilgāk. Ne tāpēc, ka es būtu īpaši stulba un neapdāvināta skloniece, bet tāpēc, ka terapeite redzēja – man nav noticis “klikšķis”. Nezinu kādā pārsteidzošā veidā, bet tas klikšķis pie manis ieradās. Un uzdāvināja septiņus ar pusi gadus skaidrā. Dzīves kvalitāti un atgādinājumu par to, ka esmu akloholiķe, palīdzēja uzturēt regulāras terapijas grupas reizi mēnesī. 

Pēc pieciem gadiem šī grupa izjuka. Es nebiju uztaustījusi ceļu uz AA sapulcēm un domāju, ka esmu ieguvusi imunitāti pret akloholismu ar zināšanu un terapijas potēm. Šodien apzinos, ka visu to laiku biju pieņēmusi tikai Pirmā soļa pirmo daļu – to, ka esmu bezspēcīga pret alkoholu. 

Bet mana dzīve un nevadāma? Nekādā gadījumā! Man ir plāni, redzējums un gribasspēks, es zinu, ko gribu. Karjera, ģimenes dzīve un priekšplānā – vīra glābšana no alkoholisma. 

Likumsakarīgi mana slimība pacēla ragus, mētāja asti un berzēja ķepas – smalkos gadījumos varēju pa kluso no vīra izdzert VIENU glāzi vīna. Zināšanas man piedāvāja ātri uzdzert virsū piecreizvairāk ūdeni un – voila! Biju iemācījusies dzert! 

Tas vilkās kādus trīs gadus, tad vīrs kārtējā norāviena laikā gāja bojā. Un es piedzīvoju to, ko stāsta par alkoholismu. Arī, skaidrā dzīvojot, mana slimība bija progresējusi. Es dzēru tik melni kā nekad agrāk. Sadauzīju skaistu un retu Mercedes kabrioletu, nodzēru tiesības, pabiju toksiskajā reanimācijā, čurāju un vēmu dienas laikā ielas vidū Rīgas centrā pie Dailes teātra. Gribēju vienkārši nebūt. Nebija spēka vairs ne dzīvot, ne nomirt. Padevos.

Šoreiz rehabilitācijas programmā pavadīju trīs mēnešus un darīju VISU, ko man ieteica. Biju ieguvusi pavisam citu bijību pret savu alkoholisma dēmonu. 

Ar katru šūnu tagad izjūtu, ka tikai mīlošs Augstākais Spēks (kaut kas par mani lielāks un spēcīgāks) var mani glābt no atkarības dēmona plosīšanās. Es šo spēku saucu par Dievu, man der.

Pēc programmas iziešanas, sapulču apmeklēšanas, kalpošanas un terapijām piedzīvoju nekad agrāk nejustu stāvokli – varētu to saukt par dvēseles mieru, laimi. Es pamanīju, ka, esot vienatnē ar sevi pie stūres vai citur, es vienkārši rāmi smaidu ar aknām. Tas ir pilnīgi neticami, jo gadiem vēlējos nebūt.

Tad sekoja nākošais etaps, kad mazāk uzmanības pievērsu programmas aktivitātēm un izvēlējos baudīt jauniegūto laimes sajūtu. Pamazām, sīkiem, nemanāmiem soļiem atgriezās aizkaitināmība, aizvainojumi, “nelaimesčupiņisms” (M.Ķirsons), kompulsīvi izgājieni un no dvēseles miera vairs nebija ne smakas. Laimīgā kārtā sapulces apmeklēju regulāri un ne tikai dzirdēju no citiem, cik foršs instruments ir Divpadsmit soļi ar sponsoru, bet arī atpazinu viņos to rāmās, dziļās apmierinātības stāvokli, kuru biju pazaudējusi. Tas man palīdzēja pieņemt lēmumu iet soļus ar sponsoru pēc divpadsmit gadiem skaidrā. Un es atkal piedzīvoju jaunu apzinātības stāvokli.

Šobrīd ir labas un ne tik labas dienas, bet es 100 % uzticos programmas ieteiktajiem pasākumiem. Esmu bezgalīgi pateicīga māsām un brāļiem, nedzerošiem dzērājiem, kas mani tur kā tādā drošības tīklā, īsta eņģeļu brigāde.

Es nevaru vienu reizi par visām izravēt usnes no kartupeļu lauka un cerēt, ka tās tur neatgriezīsies. Tieši tāpat ir ar manu neveselīgo domāšanu un atkarības tarakānu trikiem manā galvā.

Pateicībā no sirds –

 Kristīne

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi https://www.aavinoga.org/ sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.