AA biedri dalās spilgtākajos iespaidos, apmeklējot sapulces ārvalstīs.
Čiangmaja, Taizeme
Ir decembris, Taizemē esam jau aptuveni nedēļu – pieraduši pie tveices (30+), galvaspilsētas Bangkokas reibinoši saldā gaisa un neprātīgās satiksmes. Čiangmaja ir pilsēta valsts ziemeļos ar labāk aptveramu mērogu, bet tūristīgāku noskaņu. Tomēr pāris govis, vistas un gailis, kas ganās pļaviņā turpat, pilsētas centrā pie viesnīcas, nodrošina zināmu eksotikas devu. Tieši Čiangmaja ir tā Taizemes pilsēta, kurā mēs, divi alkoholiķi no Rīgas, apmeklējam AA sapulci. Internetā atrastais saraksts piedāvā gana plašu angliski runājošo sapulču klāstu – šeit rietumnieki ne tikai iebrauc atvaļinājumos, daudziem, tostarp alkoholiķiem, patīkamais klimats un nenoliedzami lētie dzīves apstākļi bijuši par iemeslu apmesties uz pastāvīgu dzīvi.
Sapulce, kuru izvēlamies, notiek darbdienas vakarā parkā. Sasnieguši norādīto adresi, apmetam loku, meklējot sapulces norises vietu, līdz ieraugām vienādmalu AA trijstūri virs kādas platformas, kas turpat brīvā dabā uzbūvēta uz neliela dīķīša. Nekādu uzrakstu, tikai trijstūris parka vidū un cilvēki pieci vai seši, kas sasēdušies ap galdu – tepat neslēpjoties, bet vienlaikus anonīmi un ar distanci no rosīgās parka dzīves. Mūs sagaida laipni, sapulces gaita ir līdzīga kā Latvijā, stāsti dažādās balsīs runā par to pašu, ko esam tādā vai citādā veidā piedzīvojis katrs. Var teikt, ka sapulce ir atvērtā tipa – bez mums, alkoholiķiem, tajā piedalās arī vairākas vietējās ķirzakas. Kamēr dalāmies un klausāmies citos, satumst, bet gaiss joprojām ir smaržīgs un maigs. Ar to es ieelpoju un izelpoju pateicības sajūtu par iespēju būt šeit un skaidrā.
Maija
Ņujorka, Amerikas Savienotās Valstis
Savos astoņos skaidrības gados esmu apmeklējis diezgan daudz Anonīmo alkoholiķu sapulču gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Katrā grupā tās atšķiras, un tas padara katru sapulci par aizraujošu un ļoti noderīgu piedzīvojumu. Ir bijušas (un ceru – arī būs) sapulces, kuras aizmirst nav iespējams. Tādu piedzīvoju pirms trim gadiem Ņujorkā. Uz sapulci mani aizveda cilvēks, kurai tā pirms septiņiem gadiem bija pirmā satikšanās vieta ar Anonīmo alkoholiķu kustību. Sapulces telpa atradās Ņujorkas centrā, baznīcas otrajā stāvā zem zemes, un sapulce saucās “Miglas pacēlāji”.
Cilvēki zālē bija ļoti dažādi. Tur varēja redzēt gan ļoti dārgos uzvalkos, gan izaicinoši ekstravagantos tērpos, gan ļoti vienkāršos apģērbos tērptus cilvēkus. Arī atmosfēra zālē bija interesanta. Bija cilvēki, kas tiesāja no kastītes līdzpaņemtās pusdienas, pārmezdami šlipsi pār plecu, lai netraucētu ēšanai. Dažas sievietes adīja, citi tramīgi vēroja klātesošos, bet visi uzmanīgi sekoja līdzi zālē notiekošajam.
Mēs pateicām, ka man pēc dienas būs piecu gadu skaidrības jubileja. Viņi teica, ka man noteikti jāierodas, lai mani apsveiktu. To es ar prieku, protams, izdarīju. Man svinīgi, aplausu un ovāciju pavadībā, tika pasniegta medaļa. Galvenais piedzīvojums bija sapulces beigās. Sapulces vadītājs mums lūdza noskaitīt lūgsnu latviski. To mēs izdarījām, stāvot apļa vidū, sadevušies rokās. Tas nebija viegli, jo apkārt stāvošo cilvēku acīs redzējām asaras un mūsu balsis trīcēja. Arī pašiem acis bija mitrā vietā. Pat tagad, rakstot šīs rindas, ķermeni pārņem dīvainas trīsas.
Pēc diviem gadiem, ierodoties Ņujorkā, devāmies uz šo sapulces vietu, bet pandēmija bija darījusi savu. Viņu tur nebija. Tas bija skumīgi, jo ļoti vēlējāmies satikt savējos Piektās avēnijas baznīcas pazemes labirintos.
Jānis
Pnompeņa, Kambodža
No svelmainajām Kambodžas galvaspilsētas ielām ienākam modernās, rietumnieciskās telpās, kur kopdarbojas mākslinieki, dizaineri un dažādi jaunuzņēmumi. Vadoties pēc ļoti detalizētām instrukcijām, ko iepriekš esmu atradusi internetā, uzkāpjam otrajā stāvā un nonākam pie lielām, melnām durvīm, pie kurām piestiprināta balta lapa ar AA simbolu – trīsstūrīti aplī. Atvēruši durvis, redzam vairākus vīriešus, kuri rosās, iekārtojot sapulces telpu. Darbojas ventilators, un gaisa pūsma šķirsta uz galda izkārtotās AA literatūras lappuses. Mūs sirsnīgi uzņem liela auguma, rudiem matiem un bārdu noaudzis nīderlandietis Kriss, kurš tūlīt piedāvā kafiju un aicina sēsties pie galda. Sapulce sākas ar tik pazīstamo ievada rituālu. Vienīgā atšķirība ir angļu valoda un nianses preambulas tekstā. Šī ir literatūras lasīšanas sapulce un jau drīz mēs uz apli lasām pa rindkopai vai divām no 12&12 grāmatas par pirmo soli. Esam kādi pieci vai seši. Lasīšanas vidū mums pievienojas kolorīts kungs melnā zīda kreklā, kas šūts ar atsauci uz kimono. Kungam līdzi ir maisiņš, pilns ar saldumiem, un tos viņš tūlīt sāk patērēt. Vēlāk uzzināsim, ka viņu sauc Pīters, viņš ir izbijis diplomāts ar dubulto pilsonību (Krievijas un Somijas), sadraudzībā viņš ir jau kopš seniem laikiem un stāvējis klāt vairāku valstu AA šūpuļiem. Pīters ir ekspats (angļu val. expat no expatriate – cilvēks, kas dzīvo ārpus savas izcelsmes valsts – red.) viņš jau gadiem dzīvo Kambodžā. Tāpat arī Kriss un pārējie sapulces dalībnieki, izņemot mūs – divus latviešus un kādu amerikāni, kurš viesojas Kambodžā pa ceļam uz Taizemi, kur notiks AA saiets.
Mans draugs piesakās dalīties, un tūlīt pēc tam arī es sadūšojos. Šis ir maģisks brīdis, kad mēs no ciemiņiem kļūstam par savējiem. Pietiek pateikt, ka esmu alkoholiķe un kaut mazliet pastāstīt par savu pieredzi vai to, kā jūtos, – tūlīt notiek identificēšanās, smaidi, galvas mājieni, un esmu pa īstam pieņemta.
Pēc sapulces Pnompeņas anonīmie alkoholiķi vienmēr dodas uz kādu no ēstuvēm turpat ap stūri, lai noturētu sapulci pēc sapulces. Mēs pievienojamies un saņemam ieteikumus tālākajam ceļojumam. Uzzinājis, ka domājam aizbraukt arī līdz Siēmripai (Seam Reap) apskatīt tempļus, Pīters nekavējoties saved mūs kopā ar AA biedru Igoru, kurš tur dzīvo, un Igors apsola sagaidīt mūs godam. Vēlāk Igors mums pastāstīs, ka reiz, darījumus kārtojot, saticis kādu ietekmīgu vīru, kurš teicis, ka viņam ir atbalsta sistēma visā pasaulē – lai kur viņš brauktu, viņu sagaidīs un uzņems savējie. Varbūt tas bija kāds masons, kas to lai zina. Igors toreiz šo vīru esot apskaudis, taču tagad redzot – viņam pašam ir pieejama šāda vispasaules atbalsta sistēma, kuras simbols ir trīsstūrītis aplī.
Debora
Roma, Itālija
Esmu ar savām burvīgajām draudzenēm atbraukusi uz Romu – mūžīgo pilsētu, kurā mutuļo dzīve un uzdzīve! Cik labi, ka man ir draudzenes, kuras mani pazīst jau kopš studiju laikiem un ir bijušas blakus gan briesmīgākajā dzeršanas laikā, gan pēcāk no sirds atbalstījušas manu lēmumu pievienoties AA. Viņām nešķiet dīvaini, ka kādu vakaru nolemju doties uz angliski runājošo AA sapulci.
Sapulce notiek kāda skaista iekšpagalma ēkas pirmajā stāvā, un to pavisam viegli var atrast pēc pīpotājiem pie ieejas. Sapulcē esam ne vairāk kā desmit cilvēki, un to vada vietējā romiete. Varētu domāt, ka tik raibā un mūžam mainīgu apmeklētāju sapulcē centīsies nepievērst lielu uzmanību AA māsu un brāļu vārdiem. Kā tad! Alkoholiķi mīl sarežģīto. Tieši šī sapulce ir tā, kur sākumā sasveicināmies, katrs minam savu vārdu un pēc tam pa apli sakām “hello” ikvienam no klātesošajiem, turklāt – jānosauc viņa vārds! Brīnišķīgi, ka Džonija, Marinas, Ellenas, Fēliksa un citu starpā ir arī divi puiši no Islandes! Ja atceraties vulkānu, kurš izvirda un noštopēja visu Eiropu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo ziņās bija jāizrunā Eyjafjallajökull… lūk, tad nu mums pretim bija divi puiši, tieši ar tik sarežģītiem un neizrunājamiem vārdiem.
Bija jautri! Mēs visi mēģinājām. Un cik forši, ka mūs visus, neskatoties uz to, cik sarežģīts, zināms vai neparasts ir mūsu vārds, vienoja otrais vārds – alkoholiķis. Apmeklēt AA sapulci ārzemēs ir brīnumaina pieredze, lai kur svešumā būtu – esi pie savējiem!
Zita
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.