Atgriežoties dzimtenē pēc skaidrības uzsākšanas citā valstī, šim alkoholiķim ir iespēja salīdzināt AA principu darbību dažādās kultūrās.
Pirms daudziem gadiem, kad vēl nebiju savu dzeršanas problēmu identificējis, sēdēju kruīza kuģa “Ocean Countess” darbinieku bārā un pusceļā uz Islandi ar pudeles brāļiem no citām valstīm gudri diskutēju par ģeogrāfiju. Pavisam nevainīgi bijām nonākuši pie sarunām par Eiropu un Āziju, līdz kāds pēkšņi Eiropu nosauca par kontinentu. Es vīzdegunīgi norādīju, ka Eiropa ir pasaules daļa, kas atrodas Eirāzijas kontinentā, un pati par sevi tā nav kontinents. To pateicis, iedzēru vēl vienu malku alus un izjutu pārākumu pār saviem ar ģeogrāfijas intelektu apdalītajiem sarunu biedriem. Gandrīz uzreiz manu paštīksmināšanās smīnu renstelē aizslaucīja pārējie dzērāji, kas sāka pārmetoši skaidrot, ka Eiropa tomēr ir kontinents. Es spurojos pretī un skaidroju, ka esmu izbijis ģeogrāfijas teicamnieks un visus kontinentus zinu no galvas jau kopš 5. klases. Tomēr man par izbrīnu viss bāra kontingents nostājās argumenta pretējā pusē un vienbalsīgi skaidroja, ka Eiropa un Āzija ir atsevišķi kontinenti. Tā kā bijām okeāna vidū, nevarējām strīdu atrisināt ar Google palīdzību, tomēr vēlāk, kad tiku pie interneta dzīslas, beidzot uzzināju patiesību. Izrādās, pat ģeogrāfu augstākajās aprindās nav vienota viedokļa par terminoloģiju, kas attiecas uz kontinenta definīciju. Lielākajā daļā pasaules (tai skaitā visās angliski runājošajās valstīs) Eiropu un Āziju nodala kā atsevišķus kontinentus, kamēr postpadomju valstu skolās tiek mācīta vienota Eirāzijas kontinenta patiesība.
Kāds tam visam sakars ar “Vīnogas” tematiku un Anonīmajiem alkoholiķiem? Tiešā veidā – nekāds. Tomēr atklāsme, ko toreiz man deva apziņa, ka dažādās sabiedrībās ir dažādas patiesības, un, lai arī atšķirīgas, tās abas var būt vienlīdz patiesas, ļoti labi sasaucas ar to pieredzi, kas man lika, atgriežoties šeit pēc dzīves trimdā, pieņemt Latvijas AA realitāti ar visām tās “nepareizajām” praksēm. Jāpaskaidro, ka savas atveseļošanās pirmos 18 mēnešus es pavadīju Stokholmas angliski runājošajā Anonīmo alkoholiķu sabiedrībā, un tur esošā lietu kārtība bija vienīgā AA īstenība, kādu pazinu.
Stokholmas realitāte
Stokholmā angliski runājošos alkoholiķus ārstē divas grupas – “International Group” un “Swenglish Group”. Abas grupas kopā (vismaz tajā laikā, kad uzsāku savu atveseļošanos) organizēja 12 sapulces nedēļā. Katrā sapulcē tika stingri ievērots tās formāts, kas neatkārtojās nevienā citā no 12 sapulcēm:
Pirmdienas spīkera sapulce (International). Viens runātājs dalās savā stāstā 20 minūtes un piedāvā sapulces tēmu, par kuru sapulces dalībnieki pēc tam izsakās.
Otrdienas literatūras sapulce (Swenglish). 20 minūtes pa apli tiek lasīta apstiprinātā AA literatūra (izņemot Lielo grāmatu), un pēc tam dalīšanās par izlasīto.
Trešdienas rīta sapulce (Swenglish). Man nav ne jausmas par šīs sapulces formātu, jo tajā laikā es vēl saldi gulēju (sapulce sākās 7.00).
Trešdienas Lielās grāmatas sapulce (International). 20 minūtes tiek lasīta Lielā grāmata, pēc tam dalīšanās par izlasīto.
Ceturtdienas atsevišķas vīriešu un sieviešu sapulces (Swenglish). Vīriešu sapulces formāts: divi runātāji, katrs pa 10 minūtēm dalās par sev aktuālu ar AA saistītu tēmu un katrs piedāvā sapulces tēmu. Pēc tam pārējie dalās par dzirdēto un piedāvātajām tēmām.
Piektdienas mainīgās tēmas sapulce (International). Atkarībā no mēneša piektdienas tā varēja būt soļu, tradīciju, grupas viesu vai brīvās tēmas sapulce.
Piektdienas vakara sapulce (Swenglish). Nezinu formātu, jo uz to negāju.
Sestdienas rīta Lielās grāmatas studiju sapulce (Swenglish). Tika lasīta Lielā grāmata, līdz kādam radās vēlme izteikties par tikko lasīto. Pēc tam, kad viens vai vairāki dalībnieki bija izteikušies, lasīšana turpinājās. Šajā sapulcē tika atļauts arī diskutēt un atsaukties uz cita teikto (“Jauniešu grupas” ceturdienas sapulces formāts).
Sestdienas vakara sapulce (Swenglish). Arī uz šo es negāju, bet, cik saprotu, tā bija dzīvesstāstu sapulce.
Svētdienas rīta brokastu sapulce (Swenglish). Sākas ar kopējām iepriekš sagatavotām brokastīm, tad viens spīkers norunāja 30 minūtes. Tad pauze ar maizītēm, tad otrs spīkers norunāja savu stāstu 30 minūtes. Pēc tam laiks jautājumiem abiem runātājiem.
Svētdienas vakara Vienpadsmitā soļa sapulce (Swenglish). Tāds pats formāts kā Vienpadsmitā soļa sapulcē Rīgā.
Sapulcēs vienmēr pieturējās pie scenārija, un atkāpes tika atļautas tikai ļoti īpašos gadījumos. Sapulču noteikumi aprobežojās ar “viens runā, un pārējie klausās” un “runājam tikai savā vārdā un nevienu nekritizējam”. Visās sapulcēs tika atļauta dalība arī cilvēkiem, kas ir vieglā reibumā – tiesa, tikai kā klausītājiem. Ja kāds neievēroja sapulces noteikumus, tad laipni, bet bez kompromisiem tikai izraidīts no sapulces (šādi gadījumi bija reti, tomēr tie reizi pa reizei notika, un tika uzskatīts, ka šādas situācijas ir daļa no AA realitātes). Tikai divas no visām sapulcēm bija slēgta tipa sapulces, bet pārējās desmit laipni gaidīts bija jebkurš interesents. Pēc sapulcēm regulāri notika socializēšanās (fellowship) vietējā kafejnīcā vai restorānā, turpat blakus normīšiem, kas brīvi pie saviem galdiņiem laka alu un vīnu.
Tātad, pirms ierados Latvijā, mana saprašana par Anonīmo alkoholiķu sadraudzību bija aptuveni šāda:
pāris grupas, kas veido vairākas atklātās sapulces nedēļā, kur katrai sapulcei ir savs formāts, kurš tiek stingri ievērots;
sadraudzība arī ārpus sapulcēm, kas balstījās uz regulāriem, neplānotiem, neformāliem pasākumiem brīvā gaisotnē;
kamēr runātājs dalās par savu pieredzi un nevienu nekritizē, dalīties drīkst brīvi, neierobežojot savu dalīšanos ar kādiem tabu tematiem.
Vēl pirms atgriezos dzimtenē uz patstāvīgu palikšanu, pāris reizes atvaļinājumos biju apmeklējis Latvijas AA sapulces. Jau tad pamanīju nelielas atšķirības sapulču formātos un noteikumos, kā arī vispārējā sadraudzības atmosfērā, kas te valdīja. Dažas no atšķirībām man jau toreiz instinktīvi šķita ačgārnas, tomēr, tā kā tajā laikā tā vēl nebija mana ikdiena, lielu diskomfortu manai skaidrībai tās neradīja. Tomēr pēc 18 skaidrības mēnešiem Stokholmā pagājušā gada jūnijā es atgriezos uz dzīvi Latvijā, un šejienes AA kļuva par manu primāro skaidrības uzturēšanas avotu. Līdz ar to visas dažādības, kuras sākotnēji tikai pamanīju, mani pēkšņi sāka kaitināt. Man likās, ka daudzi cilvēki šeit ačgārni saprot AA garīgos principus, sapulču formāti neveicina atveseļošanos, un es iedzīvojos jaunos aizvainojumos.
Latvijas un Zviedrijas atšķirības
Dalīšanās ierobežojumi
Pirmā atšķirīgā lieta, kas man iekrita acīs un par ko es pat saņēmu aizrādījumu pēc kādas sapulces, ir lūgums neminēt alkoholisko dzērienu markas. Līdz šim nevienā no sapulcēm, kuras biju apmeklējis Zviedrijā un citviet pasaulē, nebiju šādu punktu dzirdējis. Mani īpaši satrauca kāds gadījums, kad vienā no retajām sapulcēm Latvijā, kuras scenārijā šis punkts par dzērienu zīmolu neminēšanu nav iekļauts, sapulces vadītājs aizrādīja jaunatnācējam pēc tam, kad viņš daloties neviļus minēja kāda slavena viskija nosaukumu. Es uzreiz gribēju iebilst sapulces sekretāram, ka šajā sapulcē tādas prasības nav un tā nav oficiāla AA sadraudzības prakse, tāpēc sapulces dalībnieks var minēt kādus dzērienu brendus vien vēlas, tomēr toreiz paklusēju un mēģināju pieņemt, ka tā vienkārši ir Latvijas AA patiesība un nav manā kompetencē kādu pārliecināt par pretējo. Tomēr daudziem vietējiem par izbrīnu es varu pastāstīt, ka šāds punkts nav bieži sastopams angliski runājošās sapulcēs citviet pasaulē.
Līdzīgas sajūtas manī izraisīja noteikums “Mēs cenšamies izslēgt alkohola lietošanas baudas momentus.” Arī šādu punktu nebiju dzirdējis tajā AA realitātē, kuru pazinu pirms Latvijas. Dzirdot šo ierobežojumu, man šķita, ka mana dalīšanās tiek cenzēta, jo īpaši tāpēc, ka nesapratu, kurš tieši definēs, kas ir dzeršanas baudas momenta pieminēšana. Katrā gadījumā, manā dzīvē tādi momenti ir bijuši, un tā ir svarīga mana stāsta daļa, jo īpaši dzeršanas sākuma stadijā. Tomēr arī ar šo diskomfortu esmu samierinājies un pieņēmis, ka tāds punkts ir šejienes īpatnība, un saprotu, ka manai skaidrībai tas nekādu apdraudējumu nerada.
Runājot par ierobežojumiem un ieteikumiem, šie divi iepriekš minētie punkti iezīmē atšķirīgos kontroles līmeņus starp Latvijas un Zviedrijas Anonīmo alkoholiķu sadraudzības praksēm. To pamanīju pagājušajā vasarā, kad biju aizgājis uz kādu diezgan populāru Rīgas sapulci, kur kalpo cilvēks, kuru ļoti cienu un mīlu kā AA brāli. Tomēr jau sapulces sākumā, es nemierā dīdījos savā krēslā, jo sapulces ievads, kas vilkās teju 10 minūtes, bija uzrakstīts ar mērķi nepieļaut nevienu iespējamu ekscesa gadījumu telpā, kurā pie galdiem ir sasēdušies lielie alkoholiķu ego. Ievads bija garš saraksts ar lietām un nelietām, par ko nedrīkst un drīkst dalīties un kā drīkst un nedrīkst rīkoties tādas un citādās situācijās. Otrreiz uz to sapulci tā arī neaizgāju, jo mani aizkaitināja šī vēlme izveidot tādus apstākļus, lai izvairītos no katras iespējamās nepatīkamās situācijas. Tas nesaslēdzās kopā ar manu izpratni par pieņemšanu, kontroles atlaišanu un savas ielas puses tīrīšanu. Kā es to toreiz sapratu, alkoholiķu sabiedrībā ik pa brīdim būs kādi ārpus komforta zonas atgadījumi, un tā ir daļa no šīs sadraudzības un atveseļošanās procesa.
Tagad vairs neesmu tik kategorisks un noteikti aiziešu uz šo sapulci vēlreiz, kad klātienes tikšanās būs pilnībā atgriezušās. Tomēr vēl aizvien pamanu, ka salīdzinājumā ar Stokholmu šejienes aktīvie brāļi un māsas daudz vairāk mēģina kontrolēt citu AA biedru uzvedību ar noteikumu, lūgumu un vadlīniju palīdzību.
Sapulču vienveidība
Cita lieta, kuru man bija ļoti grūti pieņemt, bija sapulču formātu vienveidība. Biju pārsteigts, ka lielākā daļa šejienes tikšanos bija brīvās tēmas sapulces. Biju radis, ka sapulču formāts nedēļas laikā neatkārtojās un katrā sapulcē uz atveseļošanos varēju paskatīties no cita punkta. Vienā reizē – ar literatūras palīdzību, citā – dzīvesstāsta iespaidā, bet vēl citkārt man bija iespēja uzdot jautājumus “ilgdzīvotājiem”, kamēr nākamās dienas sapulcē varēju spriest un diskutēt par Lielās grāmatas tekstu. Katrā sapulcē bija kaut kas, kur piesiet domu, kamēr brīvās tēmas sapulcēs, kas dominēja Rīgas realitātē, cilvēki, šķiet, bieži dalās, lai pasūdzētos par savu sūro ikdienas dzīvi.
Tomēr arī tā nav vairs taisnība, un esmu atradis savas sapulces dažādos formātos – tieši tā, kā man patīk.
Fellowship (–ings)
Bet visvairāk man pietrūkst pēcsapulču čupošanās ar brāļiem un māsām. Protams, arī te anonīmie pēc sapulcēm mēdz aiziet kopā iedzert tēju, tomēr manā pieredzē tas drīzāk ir izņēmums, nevis regulāra prakse. Es AA iemīlēju tieši šajos kopības brīžos pēc sapulcēm, kad brīvā gaisotnē, ēdot picu un dzerot limonādi, es kā jaunatnācējs varēju uzdot visus sev interesējošos “muļķīgos” jautājumus. Ļoti ceru, ka šī prakse kļūs aizvien populārāka arī Rīgas grupās, un, ejot uz kārtējo sapulci, brāļi un māsas būs aizvien vairāk morāli nobrieduši nelielai kopāpasēdēšanai pēc sapulces.
Jubilāri
Ir vēl daudzas citas lietas un nelietas, kurām man vajadzēja laiku, lai tās pilnībā pieņemtu, tomēr viena lieta mani kaitina vēl aizvien. Tas ir jubilāru īpašais statuss sapulces laikā. Arī Zviedrijā jubilāri nes uz sapulci kūkas un našķus, citi alkoholiķi viņus sveic un sumina ar sasniegto skaidrības atskaites punktu, tomēr, izņemot medaļu dalīšanu, citādi sapulces norisi tas neietekmē. Ja gribas dzirdēt kāda jubilāra dzīves stāstu, viņš vai viņa tiek aicināts būt par spīkeru kādā no dzīvesstāstu sapulcēm. Pārējās sapulces pieturas pie sava formāta neatkarīgi no jubilāru daudzuma tajās.
Man atmiņā īpaši palicis atgadījums, kad pagājušajā vasarā biju kādā sapulcē, kur vienlaikus bija trīs gaviļnieki un katram tika dots laiks sava stāsta izstāstīšanai. Pēc aptuveni 40 minūtēm, nesagaidījis sapulces beigas, devos no tās prom ar svaigu aizvainojumu dvēselē. Toreiz uz sapulci biju ieradies ar sāpi uz sirds, un šī Latvijas prakse sniegt jubilāriem īpašu uzmanību neļāva man izrunāt savu sāpi. Ar prātu saprotu, ka tā vienkārši ir šejienes realitāte – šejienes izpratne par to, vai Eiropa ir vai nav kontinents – tomēr pa īstam to pieņemt es vēl tikai mācos.
Epilogs
Tagad man ir saprotams, kāpēc pirmajā skaidrības gadā ir ieteikums izvairīties no lielām dzīves pārmaiņām. Ja es būtu pārcēlies uz Latviju savos pirmajos nestabilajos skaidrības mēnešos, kad vēl nebiju apjēdzis AA principus, tad mani aizvainojumi uz šejienes “nepareizajām” AA praksēm radītu daudz lielāku risku norauties. Bet, tā kā biju jau 18 mēnešus potēts ar spēcīgu AA sadraudzības poti un biju jau izsoļojis visus Divpadsmit soļus, sapratu, ka man ir jāpieņem vietējā AA prakse pat tad, kad iekšēji jutu diskomfortu.
Es sapratu, ka nedrīkstu paļauties uz sevi un emocijām, kuras man lika instinktīvi apšaubīt te esošo lietu kārtību. Latvijas Anonīmo alkoholiķu sadraudzība tagad bija kļuvusi par daļu mana Augstākā Spēka, un to mainīt nebija nedz mans pienākums, nedz kompetence. Sākās pieņemšanas un pazemības prakse, kuru aizvien mācos un ar dažādiem rezultātiem praktizēju ik dienas, kad sakaros ar atšķirīgu AA principu izpratni.
Esmu intelektuāli apjēdzis, ka Latvijas AA realitāte nav nepareiza, bet vienkārši citādāka. Tagad ir tikai jāiemācās to sajust ar sirdi.
Oskars
*Tas pats, tas pats, bet atšķirīgs – angļu val.