AA biedri atbild uz šādiem jautājumiem: 1. Kā izturējās pret mani kā jaunatnācēju? 2. Kā es izturos pret jaunatnācējiem? 3. Kā, manuprāt, vajadzētu izturēties pret jaunatnācējiem?
1. Es tiku silti un labi uzņemts. Tika izrādīts un pateikts viss, kas vajadzīgs, lai sapulce noritētu pienācīgi. Man visvairāk palīdzēja tas, ka neviens nepateica, kas man noteikti būtu jādara. Ja tas būtu pateikts, es noteikti neatnāktu otrreiz. Manā dzīvē man visu laiku teica, kas man jādara un kā. Bet neviens ar savu piemēru to nespēja apliecināt. Tēvs cietumnieks teica, lai cietumā neeju, bet pats labprāt turp devās.
2. Es attiecos pret jaunpienācēju tāpat kā reiz izturējās pret mani (mantojuma spēks).
3. Viss pēc sanāksmes preambulas, protams, tēja vai kafija un uzkodas, kā arī medaļiņa “tikai šodien” ļoti daudz man nozīmē. Jebkurā gadījumā vajadzētu piedāvāt arī literatūru un ko nozīmīgu, kas uzrunā.
Oskars, 658 dienas skaidrā
1. Pret mani izturējās tik labi, ka pat bērnišķīgi bažījos – ja nebūšu vairs jaunatnācēja, varbūt nesaņemšu vairs šādu uzmanību? Realitātē gan AA palīdzēja man pieaugt un par to vairs nedomāt. Svarīgs brīdis pirmajā AA sapulcē man bija, kad kāds vecbiedrs, kuru zināju arī ārpus AA, starpbrīdī pienāca un mudināja mani otrajā daļā runāt. Šim ieteikumam vienmēr esmu sekojusi, un man ir licies greizs no dažiem AA biedriem (bet tiešām tikai dažiem) dzirdētais pieņēmums, ka jaunatnācējam vismaz kādu pirmo gadu vajadzētu klausīties, muti pavērušam, bet pašam lieki nerunāt. Arī skaidrības laikam augot, (un, iespējams, tad pat vēl vairāk) esmu dzirdējusi no jaunatnācējiem daudz sev svarīgu lietu.
Atceros, ka skaidrības sākumā mājas grupā jutos ļoti gaidīta un īpaša. Man likās, ka cilvēki priecājas, mani redzot, priecājas, ka mana skaidrība aug. Es apmainījos ar telefona numuriem, tiku iesaistīta kalpošanā un saviesīgajā AA dzīvē. Tas viss skaidrības sākumu padarīja man par ļoti īpašu un patiesībā arī priecīgu laiku. Man nebija jāpiespiežas, lai ietu uz sapulcēm vai interesētos par AA programmu, AA cilvēki man padarīja to pievilcīgu un interesantu.
2. Jāatzīst, ka es tiešām atdarinu to, kā izturējās pret mani un kā es redzu citus izturamies pret jaunatnācējiem. Neesmu droša, ka bez laba piemēra un zināmiem pieturas punktiem AA programmā tas man sanāktu organiski. Reizēm man sevi mazliet jāpārvar, lai sapulces pārtraukumā vai pēc tās personiski uzrunātu kādu jaunatnācēju. Bet, kad to izdaru, tas, šķiet, vienmēr ir sagādājis gandarījumu arī man pašai.
3. Manuprāt, pret jaunatnācējiem vajag izturēties aktīvi, bet ne pārspīlēti uzmācīgi. Izskaidrot pamatlietas gan par praktisko, gan garīgo pusi, bet nepamācīt, neizprašņāt, nepārbaudīt, cik “īsts” alkoholiķis viņš vai viņa ir. Esmu jutusies ļoti slikti kādā situācijā, kad AA biedrs, pats cienījamā vecumā un ar gana lielu skaidrības laiku, pavelk uz zoba gados jaunu jaunatnācēju, apsmaidot to, cik tad nu daudz viņš paguvis izdzert un kādus sūdus sataisīt. Par laimi, parasti nekas tāds nenotiek.
Agrāk vairāk satraucos, ja sapulcē, kura kādam ir pirmā sapulce mūžā, kāds no pieredzējušiem AA biedriem runā šķietami beztēmā, biju mazliet bažīga, ja daudz tika runāts par Augstāko Spēku (lai tik nepadomā, ka esam sekta!) vai soļiem, kas, šķietami, vairāk aktuāli lielākā skaidrības laikā. Tagad to uztveru mierīgāk – ja tiek pārkāptas tradīcijas, tad mans pienākums ir iejaukties (tas, ko varu mainīt), ja netiek pārkāptas, tad tam ir tiesības izskanēt. Savukārt Augstākais Spēks taču ir mūsu programmas centrā, līdz ar to nav pamata slēpt vai atvainoties par programmas garīgo dabu. Un man pilnīgi noteikti nav jākontrolē, kurā brīdī par kuru soli kādam vajadzētu runāt vai dzirdēt.
Anonīms
1. Manā pieredzē ir divi piegājieni pievienoties AA. Pirmajā piegājienā es vēl nezināju, vai esmu alkoholiķe. Paspēju apmeklēt četras dažādas sapulces. Visur uzņēma laipni. Vienā no sapulcēm īpašu uzmanību man nepievērsa, divās sapulcēs mani uzrunāja, painteresējās, kā man klājas, aicināja un mēģināja iedrošināt nākt vēl, ceturtajā sapulcē tās vadītājs ierosināja apmainīties telefona numuriem un pāris reizes pat piezvanīja, lai aicinātu turpināt nākt un “nepazust”. Neatceros, ka man kāds būtu stāstījis, kas ir AA un kā man saprast, vai AA man ir vajadzīgs. Man patika sapulcēs dzirdētais, bet kā klausītājai. Man radās iespaids, ka kopā sanākuši smagi dzērāji, kas ar gribasspēka palīdzību spēj ilgstoši nedzert, vai spēj nedzert, jo ir izgājuši rehabilitāciju, vai arī spēj nedzert, jo sākuši ticēt Dievam. Izlēmu, ka man neder neviena no grupām, un turpināju dzert.
Otrajā piegājienā, kad pati jau biju izgājusi rehabilitāciju un zināju, ka AA ir vienīgās iespējamās zāles manai slimībai, sastapos gan ar saprotošiem un pieņemošiem cilvēkiem, gan arī savtīgiem mēģinājumiem iegūt manu draudzību, ko atklāju tikai vēlāk. Man bija svarīgi, lai man ļauj būt sapulcēs, bet liek mieru. Vismazāk es gribēju dzirdēt pamācības vai savas rīcības analīzi no cilvēkiem, kuriem to nejautāju, diemžēl no tā pilnībā nebija iespējams izvairīties.
2. Tagad pati pret jaunatnācējiem cenšos izturēties laipni. Cenšos runāt par Pirmo soli, bet man nav konkrēta rīcības plāna, ko teikt un ko darīt.
3. Esmu sapratusi, ka jaunatnācēju var nejauši nobiedēt gan pārlieku liela uzmanība, gan vienaldzība, gan Dieva pieminēšana, gan netīkama izteikšanās par kādu jūtīgu tēmu vai aizrādījums par kārtības ievērošanu sapulcē. Kuri vārdi nostrādās, nekad nav iespējams paredzēt, kuri aizķersies, nav zināms, tāpēc vienīgais, ko es varu darīt, ir pastāstīt, kā man bija, ko es darīju un kā ir tagad, savukārt grupa var nodrošināt draudzīgu, laipnu uzņemšanu, nedaudz aprunāties starpbrīdī vai pēc sapulces, iedrošināt uzdot jautājumus, atsaukties, ja jaunatnācējs lūdz padomu, bet neuzbāzties, neizdarīt spiedienu – nerīkoties tā, kā pašiem nepatiktu, ja rīkotos citi.
Ilze
1. Savu pirmo AA sapulci izvēlējos pēc principa – kur varētu būt viszolīdākie un normālākie cilvēki. Atradu sapulci Prezidenta pils tuvumā. Pirms iešanas, piezvanīju uz norādīto kontakttelefonu, jo biju iedomājusies, ka mani palūgs atnākt ātrāk, pastāstīs, kā viss notiek, izrādīs telpas un tamlīdzīgi. Sazvanītais vīrietis bija laipns, taču nekādu īpašu uzņemšanu nepiedāvāja. Viņš man pajautāja, vai man ir problēmas ar alkoholu, uz ko es sarkastiski noteicu, ka citādi jau viņam nezvanītu. Tad viņš man pastāstīja, kā atrast sapulci, jo adrese bija mazliet maldinoša. Man izdevās atrast pareizo māju, taču sapulces telpu gan nē. Pulkstenis jau rādīja pāri sapulces sākuma laikam, un es vīlusies devos prom. Jau biju pie ārdurvīm, kad iezvanījās mans telefons. Tas bija tas pats vīrietis, ar kuru biju sazinājusies. Viņš jautāja, vai esmu atnākusi, un nonāca man pretī. Esmu bezgala pateicīga viņam par to zvanu. Nezinu, vai būtu mēģinājusi vēlreiz meklēt AA sapulci. Kad viņš mani pa labirintiem aizveda uz sapulces telpu, ieraudzīju, ka tur ir vieni vienīgi vīrieši, turklāt vairums krietni vecāki par mani. Neviens nebija ģērbts uzvalkā, kā biju cerējusi. Taču tajā brīdī man tas bija pilnīgi vienalga. Es jutos atvieglota, ka esmu tur nonākusi. Vīrieši mani uzņēma ļoti silti, viņi atklāti stāstīja par savu dzeršanu, un es identificējos ar katru no viņiem. Mazliet samulsu, kad arī mani aicināja pastāstīt par sevi; man bija iespaids, ka sākumā es tikai klausīšos. Taču sapulces vadītājs teica: “Mēs arī gribam tevi iepazīt.” Un tā es sāku dalīties jau savā pirmajā sapulcē.
2. Kā kuru reizi, atkarībā no mana garīgā stāvokļa. Ir reizes, kad eju klāt starpbrīdī un aprunājos, dodu savu telefona numuru (sievietēm). Ir reizes, kad esmu tik ļoti pārņemta ar sevi, ka par jaunatnācēju neliekos ne zinis. Pārsvarā vienkārši cenšos būt smaidīga un draudzīga, sapulces ietvaros dalos par savu Pirmo soli un par to, kā AA man ir palīdzējis. Mazāk runāju par savām nedienām, vairāk par pozitīvo.
3. Es apbrīnoju tos AA biedrus (tie pārsvarā ir vecbiedri), kas ar milzīgu entuziasmu sagaida katru jaunatnācēju, ir patiesi ieinteresēti, visādi cenšas atbalstīt, silti uzņemt, pat piedāvājas satikt pirms sapulces un ievest pie rociņas. Man līdz tādam līmenim vēl jāaug. Paldies, ka mūsu vidū ir tādi cilvēki.
Debora
1. Mana pirmā AA sapulce bija ārzemēs un atceros, ka pati biju ļoti nobijusies. Pārsteidza tas, cik sirsnīgi un silti mani uzņēma, nebija nekādu norādījumu, kas man būtu jādara, vai man būs jārunā. Neatceros, ka kāds būtu nosaucis savu skaidrības laiku bet, iespējams, esmu to arī piemirsusi. Pats galvenais ir tas, ka pēcāk turpināju apmeklēt šīs grupas sapulci vēl un vēl, neskatoties uz to, ka rāvos un man vēl bija ilgs ceļš priekšā, līdz nonācu līdz sapratnei par sava stāvokļa bezcerību un bezizeju. Mana otra pirmā sapulce bija jau Latvijā, kur varēju runāt savā dzimtajā valodā. Sajūtas pēc sapulces bija līdzīgas ar ģimenes apciemojumu – kaut kas ļoti tuvs, māju sajūta, nebūt nav tā, ka viss ir ideāli, bet esi kopā ar savējiem. Tas man lika nākt uz AA vēl un vēl, kas nav mainījies līdz pat šai dienai.
2. Jaunatnācējs/-a ir mazi svētki mūsu sapulcē, jo esam neliela grupa un cenšamies sagaidīt viņu ar smaidu un iedrošinoši. Lielākais uzdevums man pašai ir vēlreiz un vēlreiz sev atgādināt, ka jaunatnācēja skaidrība nav manā varā.
3. Man šķiet, ka nevajadzētu jaunatnācēju apbērt ar AA pamācībām, gudrībām. Dažkārt apskāviens, godīgs pieredzes stāsts un sirsnīgs smaids palīdz jaunatnācējam kļūt par grupas biedru. Un pats galvenais, manuprāt, lai manas grupas sapulces vienmēr notiek, lai mēs esam sasniedzami arī pēc nedēļas, gada vai pieciem.
Anonīms
1. Pret mani kā jaunatnācēju izturējās lieliski! Kā cilvēks, kuram visu dzīvi ir pietrūkusi uzmanība, mani ne vien nemulsināja, bet pat patika uzmanība, ko saņēmu savā pirmajā sapulcē. Kad, iepazīstinot ar sevi, paziņoju, ka šī ir mana pirmā sapulce, telpa piepildījās ar aplausiem, un es sajutu klātesošo prieku par manu klātbūtni sapulcē. Arī turpmākajā nedēļā, kuras laikā apmeklēju vēl vairākas sapulces, jutos pieņemts, tajā pašā laikā neizjutu spiedienu no citiem. Sava AA ceļojuma sākumposmā piedzīvoju gandrīz tikai pozitīvu pieredzi.
2. Pats pret jaunatnācējiem izturos piesardzīgi. Lai gan man bieži liekas, ka citi sapulces dalībnieki nepareizi runā ar jaunatnācēju vai ačgārni pasniedz AA programmas būtību, es pats reti uzņemos iniciatīvu darbā ar jaunatnācējiem. Šķiet, tā ir manu baiļu un slinkuma kombinācija, kas liek stāvēt maliņā, kad reāli vajadzētu ņemt grožus rokās un palīdzēt jaunatnācējiem, jo tieši to viņi šeit meklē – palīdzību. Centīšos laboties šajā sakarā.
3. Manuprāt, pret jaunatnācējiem vajadzētu izturēties pārliecināti, bet ne uzbāzīgi. Teju jebkurš, kurš ir vēris vaļā AA sapulces durvis, šeit ir nonācis, jo viņam vai viņai ir nepieciešama palīdzība. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka jaunatnācējs vēlmē un spējā sev palīdzēt ir trausls kā porcelāns. Visticamāk, viņam ir alkoholiķim ļoti raksturīgā domāšanas disfunkcija, ka citi nesaprot viņa problēmas būtību un dzīves skarbuma cēloņus. Tāpēc – kā gan tie citi varētu tikt galā ar viņa unikālo problēmu?! Dažādiem cilvēkiem strādā dažādas pieejas – kas vienam var likties kā uzbāzība, citam var šķist kā patiesa interese, pēc kā viņš vai viņa izjutuši alkas visu mūžu. Respektīvi, es nezinu, kā ir pareizi. Varbūt tāpēc es pats esmu tik kūtrs savā iniciatīvā ar jaunatnācēju. Lai gan man vienkārši jāatceras, kā izturējās pret mani, un jāmēģina rīkoties līdzīgi, jo man tas palīdzēja, un labākais, uz ko varu cerēt, ir, ka ar kādu citu jaunatnācēju notiks līdzīgi kā ar mani.
O. K.
1. Pirmo reizi uz AA sapulci atnācu piedzēries. Man atļāva tikai klausīties, bet tomēr atļāva palikt. Atceros, ka man patika sajūta, ka tur ir disciplīna, ka sapulcei ir sava struktūra un ka visi pirms izteikšanās nosauca savu vārdu un piebilda, ka ir alkoholiķi. Man paveicās, ka manā pirmajā grupā bija ļoti gaiši cilvēki, viņi smaidīja, un es tiešām gribēju to, kas ir viņiem. Pēc sapulces neviens nerājās par to, ka es nebiju skaidrā. Pat piedāvāja pavadīt līdz mājām. Viena sieviete paņēma mani aiz rokas un teica – mēs te visi savējie! Tas mani ļoti aizkustināja.
2. Laikam pret jaunatnācēju izturos atkarībā no tā, kādā garīgā formā esmu. Ja jūtu, ka jaunatnācējs mani kaitina, ka viņš nerunā pa tēmu vai tēlo upuri, es saprotu, ka problēma ir manī, ka man jānomierinās un jāmēģina vēlreiz. Kad esmu labā formā, jūtu, ka man ļoti gribas izstāstīt jaunatnācējam, cik ļoti man izmainījās dzīve, kopš esmu AA, gribas stāstīt par to, ka tas tiešām strādā un ka varbūt šī diena būs jaunatnācējam labākā viņa dzīvē.
3. Man šķiet, ka vienīgais, kas strādā, ir dalīšanās pieredzē. Nevis dot padomus vai žēlot. Bet stāstīt par to, kā mana dzīve izmainījās un kas man palīdzēja sākt savu skaidrību.
Dmitrijs
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.