Sava mājas grupa ir arī jauniešiem, kas izcieš sodu Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Viens no jauniešiem stāsta, kā viņi pēc pašu iniciatīvas izveidoja AA grupu sev un citiem atkarīgajiem. Uz pirmo sapulci ieradās gandrīz visi ieslodzītie.
Esmu alkoholiķis, kas atrodas Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. No šā gada jūlija mums regulāri notiek Anonīmo atkarīgo sapulces, un par to es gribu pastāstīt.
Mūsu iestādē nokļūst daudz jauniešu, kuri iepazinuši atkarību ļoti agri. Lietojot viņi pavadīja brīvo laiku, nemaz neaizdomājoties, ka ir kļuvuši atkarīgi, bet, nokļūstot ieslodzījuma vietās, par šo tēmu tiek plaši runāts, un jaunietis var to visu apdomāt.
Ideja pašiem organizēt un vadīt sapulces radās, apmeklējot atkarību profilakses nodarbības, apspriežot savā starpā mūsu darbu ar sponsoriem un domājot par palīdzības sniegšanu citiem jauniešiem.
Tad kopā ar vēl diviem jauniešiem pieņēmām lēmumu organizēt un vadīt Anonīmo atkarīgo sapulces ieslodzījuma vietā. Daži no mums vērsās pie sava sponsora un lūdza materiālus, lai varētu novadīt sapulces. Saņemot šos materiālus, mēs apspriedām, kādas tad būs šīs sapulces. Anonīmo alkoholiķu vai Anonīmo narkomānu? Jo iestādē ir jaunieši, kuriem ir problēmas ar alkohola lietošanu, kā arī jaunieši, kuriem ir problēmas ar narkotisko vielu lietošanu. Mēs apvienojām saņemtos materiālus, lai sapulces būtu saistošas gan vieniem gan otriem, un nolēmām, ka vadīsim Anonīmo atkarīgo sapulces. Ar psihologa atbalstu mēs nokārtojām formālos jautājumus ar iestādes administrāciju, lai sapulces varētu notikt, un iestādes vadība bija ļoti pretimnākoša.
Pirmo sapulci uzticēja novadīt man. Tā bija ļoti satraucoša pieredze – jutos lepns, ka man uzticēta tik liela atbildība. Esmu vairākas reizes piedalījies sapulcēs, kuras vadīja viesi no Anonīmo alkoholiķu un Anonīmo narkomānu sadraudzības, tāpēc man bija zināms priekštats, kā tas notiek. Bet vienkārši atnākt uz sapulci man bija daudz vieglāk, nekā to novadīt. Stresa līmeni nemazināja fakts, ka uz pirmo sapulci ieradās gandrīz visi ieslodzītie. Šobrīd man ir ne tikai svarīgi smelties atveseļošanas pieredzi no citiem, bet arī svarīgi dalīties ar savu pieredzi, pārdomām un uzskatiem. Laika gaitā vairākiem jauniešiem zuda interese par sapulcēm, bet sapulces notiek katru nedēļu, un ar mums ir palicis daudz jauniešu, kuriem interesē cīnīties pret šo slimību.
Sakumā neviens no atnākušajiem sapulcēs neizteicās, ja neskaita tos, kuri šīs sapulces organizēja, bet mēs centāmies viņus iedrošināt, un jaunieši atvērās un sāka runāt. Sākumā mēs nezinājām, kā viss sanāks, mēs nezinājām, cik liela interese būs par sapulcēm, bet tagad mūsu grupai jau ir savs nosaukums – “Savs ceļš”. Par to mēs nobalsojām mūsu pēdējā darba sapulcē. Tika nominēti kandidāti uz sekretāra, bibliotekāra un saimnieka amatiem, sapulces dalībnieki balsoja un izvēlējās tos, kuri uzņemsies šo kalpošanu. Tagad mēs varam sevi uzskatīt par pilnvērtīgu mājas grupu. Esmu pateicīgs jums par iespēju dalīties ar mūsu grupas dibināšanas stāstu.
Ailands