Visu mūžu viņš pretojās tam, ko būtībā vēlējās viskvēlāk, – Augstākā Spēka klātbūtnes sajūtai.
Esmu dzimis rīdzinieks, uzaudzis pilnvērtīgā ģimenē, kur alkoholismu nepiedzīvoju. Manējie dzēra reti, alkohols plauktos krāja putekļus. Tēvu tikai vienu reizi redzēju piedzērušos, mammu – nekad. Man nebija ne saskarsmes ar šo slimību, ne arī domas, ka man nākotnē varētu būt problēmas ar dzeršanu. Par alkoholiķiem uzskatīju cilvēkus tur ārā, uz ielas. Neatceros, kad tieši pirmo reizi pagaršoju alkoholu – tas varēja būt, kad man bija gadi četrpadsmit. Iedzērām ar draugiem vienu vīnu, tas šķita negaršīgs un skābs. Tagad, iespējams, saprotu, ka mana reakcija uz alkoholu, vai, pareizāk sakot, alkohola reakcija uz mani, bija citādāka nekā citiem.
Skolas laikā nebiju ne teicamnieks, ne huligāns. Atceros, ka tēvs mani sargāja no alkohola, proti, ja citiem draugiem vecāki šķita liberālāki, iedeva naudu dzērienam un atļāva šad un tad iedzert, man tādas iespējas nebija. Tieši pretēji – ja biju iedzēris, tas bija jāslēpj. Tēvs to nedrīkstēja sajust. Divi aliņi un ne vairāk – biju izveidojis savu dzeršanas limitu, pat ja gribējās vēl. Savukārt, ja saņēmu atļauju doties uz ballīti un ierasties nākamajā dienā, gandrīz vienmēr pamatīgi piedzēros, lai gan nekad neplānoju to darīt. Bija iespēja atlaist bremzes.
Kad man bija deviņpadsmit, tēvs saslima un neilgi pēc tam nomira. Mamma aizbrauca strādāt uz ārzemēm, lai atbalstītu mani, jo biju iestājies universitātē. Sāku dzīvot viens, parādījās pirmās attiecības, un man šķita, ka tagad gan ir sākusies brīvība un īstā dzīve. Studentu dzīve, ballītes, vasara un tam visam pa vidu – alkohols. Nezināju, ko īsti iesākt ar dzīvi, bet šķita – kad izmācīšos, gan jau tad zināšu. Bija ambīcijas, plāni, šķita, ka mani sagaida kaut kas īpašs, es nebūšu mietpilsonis. Līdzīgi kā Bils savā stāstā: “Pabeidzis jurisprudences kursus, es sapratu, ka tas nav domāts man.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 2. lpp.) Šis, Bila pieminētais, “tas nav domāts man” bija kļuvis arī par manu moto. Uzsākot alkohola lietošanu, mani vienmēr vadīja šī doma! Kad pabeidzu pamatskolu, izlēmu, ka jāmācās citur, vidusskolā nomainīju veco skolu uz prestižu Rīgas centra vidusskolu, pēc tam iestājos žurnālistos, tad vēlējos mainīt to uz citu virzienu, beigu beigās – iestājos prestižā ārzemju mākslas skolā, mamma mani atbalstīja. Mācījos, bet radās tā pati doma – tas nav domāts man. Atgriezos Rīgā, man bija divdesmit četri gadi, jau bija pirmās bezfilmas, bet arī tas nešķita traki. Sāku strādāt, bet pēc pāris mēnešiem – “tas nav domāts man”, un tā es turpināju… Man šķita, es pats sapratīšu, atradīšu savu īsto vietu, un tad tā dzīve sāksies! Tajā laikā alkohols bija kļuvis par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu, parādījās fiziskas nianses – roku trīce un aizpampusi seja no rītiem. Likās, ka dzeršana varbūt mazliet jāierobežo, bet atklāju, ka nevaru to izdarīt. Iztiku vienu dienu, otru, bet trešajā dienā satiku kādu draugu, ielavījās doma: “Paņemšu aliņu vai dzeršu tikai sarkanvīnu, tas ir veselīgs, labs sirdij.” Iedzēru glāzi, un bailes un iepriekšējie nodomi uzreiz pazuda. Uzreiz atkal šķita: “Nu ko es te vispār ņemos, paņemšu otru glāzi un dzēršu tālāk.” Tajā laikā par dzeršanas pilnīgu pārtraukšanu gan nekādu domu nebija.
Beidzot vidusskolu, loloju plānus, ka ap 30 gadiem būšu nostabilizējies, atradis sevi. Gāja gadi, bet tas nenotika. Tas mani gan nomāca, gan uztrauca. Nākotne nenāk un nenāk, varbūt tā nemaz nepienāks! Es dzēru vairāk un vairāk, mani turpināja atbalstīt mamma, pabalstīja finansiāli. Es gan arī pats strādāju, bet nauda izkusa restorānos, bāros, parādījās pirmie parādi, nevarēju samaksāt par dzīvokli. Man bija liels kauns, ka es – pieaudzis vīrietis – nevaru sevi uzturēt. Mierināju sevi ar domu, ka esmu radošs cilvēks, tas tā strādā – ka radošajiem sabiedrība palīdz, lai arī neesmu neko šai sabiedrībai iedevis, bet gan jau!
Lai arī fiziskās sekas no dzeršanas nekļuva smagākas, ar laiku līdz ar paģirām uznāca neizturama bezcerības sajūta, milzīgas bailes, trauksme. Šķita, ka viss sabruks, lai gan nezinu, kas tieši. Divdesmit septiņu gadu vecumā aizbraucu pie mammas uz ārzemēm. Sāku dzert no rītiem. Strādāju par viesmīli, viss likās forši: bija mašīna, nauda, bet pēc mēneša uznāca klasiskais “tas nav domāts man”. Spilgti atceros epizodi, kad pēc pamošanās esmu gana adekvāts, taču pēc brīža atveru skapi un ņemu viskija pudeli. Izskrien doma – tas nav īsti labi, tas ir bīstami. Bet jau nākamā doma saka: “Bet es jau tikai tagad, lai tikai būtu spēks izturēt šo darbu. Kad viss nokārtosies, tad jau nebūs iemesla dzert no rītiem, tad dzeršu civilizēti.”
Nezināju, ka civilizētā dzeršana sen jau bija pagājusi. Kāda banketa laikā pamatīgi piedzēros, piedzīvoju ko līdzīgu nervu sabrukumam un nolēmu atgriezties Rīgā. Sākās plosti – dzeršana, kuras laikā neko citu nedarīju, tikai dzēru, lauzu dotos solījumus, neizdarīju darbus. Apkārtējie sāka redzēt, ka tas, kas ar mani notiek, ir ļoti nopietni, tikai man pašam vēl šķita, ka tas ir tikai tāds posms. Bils stāsta: “Te nu es it kā pamodos. Ar to ir jābeidz.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 5. lpp.) Es pieminu Bilu, jo sākumā šķita, ka man ar Bilu nav pilnīgi nekā kopēja. Viņš ir menedžeris, biržas mākleris trīsdesmito gadu Amerikā. Tad, kad sāku saprast viņa alkohola dzeršanas līkni, tad redzēju arī paralēles ar sevi. Sākumā dzēru tonizējoši, tad nevarēju bez alkohola iztikt, tad tas sāka traucēt, un es sāku ar to cīnīties. Jo vairāk cīnījos, jo vairāk dzēru.
Pienāca diena, kad es tāpat kā Bils sapratu, ka esmu gatavs pamēģināt kādu laiku nedzert. Man bija trīsdesmit gadu, biju izmēģinājis ārstus, narkologus, taču nekas neizdevās. Tajā laikā man bija attiecības, kas man bija ļoti dārgas, negribēju tās zaudēt, taču mana partnere aizgāja, un tas man lika saprast, ka ir jābeidz dzert. Viss, tagad gan! Devos uz rehabilitācijas kursiem, kuros mani slavēja par to, kā progresēju, cik labi uzrakstu mājasdarbus, tos lasīja citiem priekšā, un es biju lepns. Man izdevās nostabilizēties, atguvu cilvēku uzticēšanos, man šķita, ka esmu sakārtojis dzīvi. Tad arī pirmo reizi sastapos ar AA. Nedzēru vairāk nekā gadu. Tad man radās doma, ka jāpamēģina vēlreiz, varbūt nav tik traki. Bija traki, es visu sačakarēju, mēģināju labot, un man iedeva vēl vienu iespēju. Šoreiz nepagāja pat gads līdz nākamajai dzeršanai, pēc kuras atsāku iet uz sapulcēm. Tur man teica – nāc atkal, nepacel pirmo glāzi. Bet man arī nebija plānā to pacelt! Citureiz kāds no grupas teica, ka ar to vien nepietiks, vajag palasīt kopā Lielo grāmatu. Mēs satikāmies un sarunājāmies, tikai man ļoti, ļoti nepatika, kad man pavēstīja: “Ja nestrādāsi ar programmu, tu atkal dzersi.” Tas mani aizvainoja! Kā ko tādu par mani var teikt! Mēs taču neesam pazīstami! Bet šim AA biedram izrādījās taisnība – pēc pieciem vai sešiem mēnešiem man uzradās plāns. Par spīti visam veselajam saprātam – tam, ka es it kā apzinājos, ja sākšu dzert, es neapstāšos – es saplānoju savu dzeršanu. Pirmajā vakarā izdzēru trīs alus. Nākamajā dienā dzeršanu neturpināju, bet jutu, ka fiziskā tieksme jau ir ieslēgusi savu gaitu. Tieši tas arī notika. Starp šiem trim aliem un manu nākamo dzeršanu pagāja varbūt nedēļa, varbūt divas, bet nākamā dzeršana izvērtās septiņu mēnešu garumā – ar starplaikiem, ar mēģinājumiem aizķerties. Gāju uz grupu, gāju arī dzēris. Reiz apmeklēju vienu sapulci pilnīgā bezfilmā. Šie septiņi mēneši bija pilni bezcerības, es jau sapratu, ka cīņu esmu zaudējis, bet nezināju, ko ar to darīt.
Mans pēdējais plosts sākās 2015. gada 29. aprīlī. Šīs dienas rītā man nebija plāna dzert, bet pēcpusdienā es jau dzēru. Tas turpinājās līdz 6. maija vakaram. Es atgriezos AA. Es pārstāju šķirot sapulces. Man vairs nebija citur, kur iet, biju gatavs darīt visu. Tajā laikā “darīt visu” man nozīmēja iet uz sapulcēm, ko arī darīju. Pēc pāris mēnešiem sāku sajust sadraudzības mīlestību, draudzību. Es nebiju priecīgs, nebija tā, ka man viss patika, tas bija izmisuma solis, un pagātnes rēgi nekur nebija pazuduši. Alkohols līdz šim bija mans risinājums, nevis mana problēma. Tagad bija palikušas problēmas, bet risinājuma vairs nebija. Kauns, vainas sajūta, bezjēdzības sajūta – tas viss bija palicis. Esmu pateicīgs cilvēkiem, kas tomēr spēja man iedot cerību, tiem, kuri sapulcēs stāstīja par dzīvi, prieku, baudīšanu skaidrā, ka lietas sakārtojas. Sāku domāt, ka man ir nepieciešami Divpadsmit soļi, taču uzskatīju sevi par ateistu. Biju gatavs rakstīt inventarizācijas, atlīdzināt, bet visas tās lūgšanas, kā ar to? Sapratu, ka būs jāatrod veids, kā palikt AA, jo citur jau man vairs nebija kur iet. Tam jaunatnācejam, kāds es biju toreiz, es droši vien gribētu teikt šādi: “Nebaidies, smadzenes neskalos, tu nekļūsi par reliģisku fanātu. Ja ļausies šai programmai, tu nekļūsi par to, kas tu neesi.”
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka visu mūžu esmu pretojies tam, ko būtībā esmu viskvēlāk vēlējies, – Augstākā Spēka klātbūtnes sajūtai. Nav tā, ka šī klātbūtnes sajūta ir visu laiku, bet tā ir pati svarīgākā. Alkohols, vismaz sākumā, man deva mieru, lika justies normāli, noņēma bailes no dzīves. Ja alkoholu noņem – bailes jau nepazūd. Tagad saprotu, ka jau kopš bērnības esmu meklējis Augstākā Spēka klātbūtnes sajūtu. Meklēju to grāmatās, mākslā, attiecībās, seksā. Uz mirkli varēju to sajust, bet tad tā pazuda. Kā no sajūtas pāriet uz apziņu, ka Augstākais Spēks ir? Varu justies slikti, bet apzināties, ka viss būs labi. Pazīstamais AA biedrs Čaks Č. (Chuck C.), ir teicis, ka ir tikai viena problēma – apzināta nošķiršanās, un ir tikai viens risinājums – apzināta saskarsme. Skan vienkārši, bet, manuprāt, tā tiešām ir.
Kā ir mainījies mans redzējums par sevi un programmu? Tagad redzu, ka Pirmais solis nozīmē vienu: ja esmu alkoholiķis – es dzeršu! Nevis to, ka nedrīkstu dzert, ka tas ir slikti, bet Pirmais solis pasaka, ka esmu bezspēcīgs un dzeršu, ja man nebūs aizsardzības. Kā iegūt aizsardzību? Otrajā solī varu izvēlēties, vai Dievs ir viss vai nekas. Tas ir kā lakmusa papīrs manām attiecībām ar Augstāko Spēku, tā ir mana izvēle – viss vai nekas. Es varu gaidīt Augstākā Spēka pierādījumus, es varu ticēt, ka vakar man tika palīdzēts, bet šodien nē…tā jau ir mana izvēle – ticēt Augstākā Spēka esamībai šodien. Trešajā solī es pieņemu lēmumu – nodot visu Augstākā Spēka rokās. Ceturtajā solī viss sākas – jāskatās patiesībai acīs, cik nu es to spēju! Ne vienmēr tas ir viegli. Mana pārliecība saka, ka es nevaru dzīvot šodien, par pamatu ņemot kādreiz izdarītu Ceturto soli. Man nepieciešama jauna pieredze. Piektajā solī paskatos uz savu nodarījumu īsto dabu, arī tas nav viegli. Seši un septiņi – atkal lietas, kuras varu darīt ik dienu. Astoņi un deviņi – es lasīju, ka mums nepieciešama tālāka rīcība, bez kuras, kā mēs esam sapratuši, ticība būs mirusi. Tas nozīmē, ja es apstājos, ticība arī apstājas. Citādi es gaidu iedvesmu, lai gan ir otrādi – sākumā ir rīcība, un tad nāk iedvesma. Desmito soli es ņemu līdzi katru dienu kā tādu instrumentu. Man ieteica lietot Desmito soli, pirms es kaut ko daru. Vienpadsmitajā solī mans atslēgas vārds ir “apzinātība”: apzināti atvērt grāmatu, apzināti sev atgādināt, ka es te neko nevadu! Divpadsmitais solis – tā ir prakses lieta, es neesmu svētais. Dr. Bobs ir teicis: tīri māju un uzticies Dievam! Vai kā citiem vārdiem ir teicis kāds spīkeris: skaldi malku un sanes ūdeni. Par pārējo parūpēsies.
Andris K., Rīga