AA biedrs aizdomājas, vai mēs paši veicinām Divpadsmit soļu aizstājēju izmantošanu?
Jau no paša sākuma AA izplatījās, vienam dzērājam vienkārši sarunājoties ar otru. 1935. gadā Bils V. apciemoja dakteri Bobu Akronā, un AA bija dzimusi. Dr. Viljams Silkvorts, ārsts, kurš bija intensīvi strādājis ar alkoholiķiem, ātri vien saskatīja šīs metodes izaugsmes potenciālu. Taču viņš arī skaļi un pārliecinoši runāja par mūsu slimības fizisko aspektu. Mūsu ķermeņi nav normāli. Mums ir alerģija pret alkoholu. Bet viņš ticēja, ka atveseļošanās apsolījums piepildīsies ar vienkāršā līdzekļa – divu alkoholiķu sarunas – palīdzību.
Kopš 1935. gada AA ir piedzīvojusi daudz pārmaiņu. Mūsdienās daži ārpus sadraudzības saņem individuālas apmaksātu profesionāļu atveseļošanās konsultācijas. Nerunāju par tiem, kuri meklē profesionāļu palīdzību, lai tiktu galā ar citām problēmām. AA biedri tā ir darījuši vienmēr. Gribu teikt, ka dažos gadījumos mēs, paši to neapzinoties, iespējams, veicinām Divpadsmit soļu surogātu izmantošanu. Sponsorēšana joprojām ir svarīga programmas sastāvdaļa. Taču dažas interesantas izmaiņas AA biedru sastāvā atspoguļojas veidos, kādā sponsorēšana tiek, vai arī dažos gadījumos netiek, veikta.
Domāju, ka viena no AA kā sabiedrības, kura efektīvi tiek galā ar alkoholisma problēmu, stiprajām pusēm ir neformālais, brīvi strukturētais palīdzības nodošanas veids. Nekāda iepriekšēja pieraksta. Nekādas dokumentu pildīšanas. Nav nepieciešama apdrošināšana. Tas ir patiesi ģeniāli. Pavisam atšķirīgi no tā, ko piedāvā citas, profesionālas, palīdzības aģentūras. Un mums ir vislabākie sasniegumi, rādot alkoholiķiem, kā dzīvot skaidrā.
Cilvēki, kuriem ir un kuri strādā ar sponsoru, atkal un atkal uzsver, cik nozīmīga ir sponsora esamība. Un tomēr, cik bieži nācies dzirdēt: “Man ir sponsors, bet mēs nekad netiekamies.” “Mans sponsors nekad nav mājās.” Pārāk bieži sponsorēšanai ir tendence pārvērsties par pasākumu, kas notiek uz labu laimi. Dažu vārdu apmaiņa sapulcē. Telefona balss pastkastītē ierunāta ziņa. Zvans jaunā gada sākumā ar nekonkrētiem solījumiem un apņemšanos “pavisam drīz satikties”.
Atbilde uz jautājumu, kāpēc vairāk biedru nebauda veiksmīgas sponsorēšanās augļus, varētu būt ietverta dažās AA sastāva izmaiņās.
Vairākums cilvēku, kuri šodien ierodas AA, ir jaunāki, veselīgāki un labāk informēti par alkoholismu un narkotiku atkarībām. Bieži AA nemaz nav viņu pirmā saskarsme ar informāciju par atveseļošanos.
Kad iesaistījos programmā, es satiku ikvienu cilvēku, kurš apmeklēja AA Springfīldas apkaimē. Sapulces notika krietni retāk un bija mazākas, un viena un tā paša cilvēka stāstīto varēja noklausīties vairākas reizes nedēļā. Visi pazina visus – dažreiz tuvāk, nekā vajadzētu. Runājot par sponsorēšanu – tā bija dabisks turpinājums tam, ko vispārpieņemti dēvēja par Divpadsmitā soļa sarunu (angliski a Twelfth Step call – AA biedra saruna ar jaunatnācēju par savu atveseļošanos no alkoholisma), atveseļošanās procesa rutīnas sastāvdaļu Rietumu Masačūsetsā sešdesmito gadu nogalē. Tu saņēmi zvanu no AA tālruņa operatora, kopā ar savu sponsoru ieleci automašīnā un devies ceļā, lai sastaptos un runātu ar jaunu atveseļošanās kandidātu. Bieži tu paķēri līdzi pudeli gadījumam, ja kandidāts justos pavisam slims. Iespējams, tu paņēmi viņu līdzi uz mājām, lai palīdzētu atskurbt. Kopā ar draugiem jūs viņu pamīšus uzmanījāt, palīdzot atgūt cilvēciskus vaibstus. Citas metodes nebija. Detoksikācijas centru nebija. Daudzas slimnīcas nevēlējās uzņemt alkoholiķus pamatotu iemeslu dēļ. Jebkurā gadījumā ikdienā nācās daudz personīgi saskarties ar šo slimību tās aktīvajā fāzē un ar fiziski slimu alkoholiķi. Tas varēja būt arī ļoti nepatīkami.
Alkoholisms vēl nebija plaši akceptēts kā slimība, un cilvēki, kuri nesaņēma laicīgu medicīnisku palīdzību, gāja bojā. Pateicība Dievam par informētajiem AA biedriem, kuri veicināja ideju par medicīnisku palīdzību medicīniska rakstura problēmai. Mūsdienās eksistē detoksikācijas centri.
Tomēr vecbiedri atcerēsies, ka starp skaidrajiem biedriem, kuri tajos laikos gādīgi ieskāva drebelīgo un sirgstošo jaunatnācēju, mājoja zināms vienotības gars. Tā bija ļoti īpaša pieredze, un, lai arī tagad tā ir aizstāta ar kaut ko labāku, es priecājos, ka man bija iespēja to piedzīvot.
AA sastāvs mūsdienās ir daudzveidīgāks, mobilāks, un tam pieejams vairāk resursu. Sadraudzībai pievienojas alkoholiķi, kuriem lieli dzīves lēmumi ir tikai priekšā. Ir vairāk, ko darīt. Konferences. Dejas. Randiņi. Karjeras kāpieni. Precību plāni. Mājas, ko iegādāties. Nākotne, kuru uzsākt. Es jūtu mazāku uzsvaru uz pagātni. Man šķiet, ka jaunie cilvēki ir vairāk orientēti uz nākotni. Grupas ir lielākas. Gan sponsoram, gan sponsorējamajam ir vienkāršāk noslēpties vai pazust, steidzoties uz priekšu pretim pašpietiekamai un veiksmīgai skaidrībai. Tomēr man ir sajūta, ka alkoholiķi šodien, tāpat kā allaž, nonāk pie secinājuma – ja mēs neliekam svarīgāko pirmajā vietā, mēs varam nonākt ne gluži tur, uz kurieni bijām iecerējuši doties. Man tā, paldies Dievam, ir gadījies daudzas reizes.
Ja pirms daudziem gadiem AA biedrs bija pārāk slims, lai pats sev palīdzētu, un bija pilnībā atkarīgs no cita AA biedra norādījumiem arī lietās, kurās sponsors nebija līdz galam kompetents, vai nevarētu būt tā, ka mūsdienu jaunie biedri dažkārt ir pārāk veseli un pārāk labi informēti, lai nodotu savu jaunatrasto un vēl trauslo skaidrību sava skaidrības līdzgaitnieka labprātīgajās un dedzīgajās rokās? Ja sponsors jūtas apdraudēts no ārpusē pieejamajiem skaidrības resursiem, kas sacenšas par jaunatnācēja uzmanību, vai varētu būt tā, ka abās sienas pusēs valda viltus lepnums? Esmu par to aizdomājies. Abi varētu justies neērti, un varētu rasties kārdinājums meklēt profesionālu aizstājēju.
Izskatās, ka tās vienlaikus ir gan pārmaiņas, gan izaicinājums mūsu sadraudzībai. Tās ir pārmaiņas, kas atspoguļo daudzveidīgāku un mobilāku, vairāk uz sevi vērstu AA sabiedrību. Domāju, tas ir izaicinājums mums visiem AA, kuriem citi risinājumi nav palīdzējuši, – nodrošināt to, ka sponsorēšanas tradīcija turpina pastāvēt un plaukt mūsu pašu labad, jo mums tā ir nepieciešama, gan lai stiprinātu mūsu pašu skaidrību, gan sadraudzības izaugsmei.
Sponsorēšana ir dalīšanās garīgā tuvībā, kas nelīdzinās nevienai citai. Tā ir dzīvi bagātinoša pieredze, kuru mums nekad nav ērtības labad jāatdod apmaksātiem speciālistiem. Tā ir vienkārši neatņemama atveseļošanās sastāvdaļa, kāda tā bijusi iecerēta sākotnēji, un ir pierādīts, ka tā darbojas.
Sponsorēšana nekur nepazudīs. Bet mums AA, iespējams, nāksies mazliet atkāpties no pašreizējā ceļa, lai nodrošinātu, ka tā paliks tur, kur sākusies un iesakņojusies, – atveseļošanās sirdī kopā ar soļiem.
Džims N., Rietumu Springfīlda, Masačūsetsa
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (June 1989). Reprinted with permission.