Emocionālā skaidrība ir nevis par manu sajūtu, bet par manu rīcību.
Nesen es pārvācos uz citu valsti. Pagaidām vien uz mēnesi, bet drīz man nāksies pārvākties, tā teikt, pavisam. Esmu te bijis jau iepriekš. Toreiz man kopumā ļoti patika. Bet šoreiz ir citādāk. Es braucu ar savām mantām, bez draugiem un uz jaunu darba vietu. Rīt būs nedēļa, kopš esmu šeit.
Jāatzīst, ka visu šo nedēļu katru dienu izjutu aizkaitinājumu un dusmas. Katru dienu man šķita, ka logi dzīvoklī neļauj man elpot, tāpēc mostos aizpampis. Katru dienu redzēju, cik daudz jauno kolēģi izmanto manu ierašanos, lai sūdzētos par darbu, dzīvi, cilvēkiem apkārt. Uz nedēļas beigām man sāka likties, ka uz mana kabineta durvīm kaut kādas kļūdas pēc ir rakstīts “psihologs”. Vairākas reizes man gribējās pateikt šo joku sejā kārtējam kolēģim, kas savu neapmierinātību izgāž uz mani un gaida no manis kaut kādu risinājumu. Pāris reizes es gribēju kliegt direktorei, lai liek man beidzot mieru, lai ļauj man mierīgi integrēties jaunajā vidē. Pāris reizes es skatījos uz savu koferi ar domu pamest visu un braukt mājās.
Domāju, ka šis ir īstais laiks, lai uzdotu sev jautājumu – vai emocionāli es esmu skaidrā? Mana pirmā atbilde laikam būtu “nē”. Jo esmu bieži dusmīgs, viegli aizkaitināms. Rezultātā man ir krietni mazāk spēka, nekā parasti. It kā viss liecina par to, ka mana emocionālā skaidrība ir ļoti vāja. Taču patiesībā es domāju, ka tomēr esmu skaidrā. Un turklāt ļoti nesliktā garīgā formā. Kāpēc – par to ir šis raksts.
Agrāk es domāju, ka AA programmas mērķis ir padarīt mani nejūtīgu pret stresiem, ļauniem cilvēkiem un nepatīkamiem notikumiem. Es sevi redzēju kā tādu bezbailīgu pārcilvēku, kuru neskar nekas negatīvs. Jo esmu taču lasījis Lielajā grāmatā un dzirdējis sapulcēs, ka Dievs grib mani redzēt priecīgu, brīvu un laimīgu. Tā tas laikam arī ir. Taču nejust neko sliktu – vai tas ir kaut cik reālistisks mērķis? Vēl jo vairāk, tas man atgādina iemeslu, kāpēc es agrāk dzēru – lai nejustu tieši neko. Arī Lielā grāmata mani brīdina, ka būs izaicinājumi, ka es jutīšos savā skaidrībā gan aizvainots, gan nobijies. Tikai ar vienu ļoti svarīgu atšķirību. Es nereaģēšu uz šiem impulsiem tā, kā es to darīju agrāk, pirms programmas.
Citiem vārdiem, kad es gribēšu kliegt sejā direktorei, lai liek mani mierā, man pietiks spēka un veselā saprāta to neizdarīt. Kad gribēšu impulsīvi visu pamest, man pietiks spēka un veselā saprāta to neizdarīt. Galu galā, ja man ienāks prātā doma piedzerties, man pietiks spēka un veselā saprāta neizdarīt arī to. Tātad, es rīkošos citādāk. Es rīkošos tā, kā man būtu jārīkojas skaidrā. Un tā ir milzīga atšķirība. Tas, ko es gribu pateikt, ir, ka emocionālā skaidrība nav tik daudz par to, kā es jūtos, bet par to, kā es rīkojos.
Protams, man var nepietikt spēka un veselā saprāta. Bet par to arī ir mūsu programma. Par to, ka manī šī spēka nav. Un par šī spēka avotu var kļūt tikai Augstākais Spēks. Starp mirkli, kad sāku dusmoties, un manu rīcību (kaut ko pateikt, izdarīt, sākt bezgalīgu sarunu savā galvā, iedzert) ir vien pāris sekunžu. Un no manis ir atkarīgs tikai tas, vai šajās sekundēs es ļaušos dusmu vai baiļu impulsam, vai arī es pievērsīšos Augstākajam Spēkam. Tas ir vienīgais, kas ir manos spēkos tajā brīdī – izvēlēties nevis savus spēkus, bet Dievu. Nekas cits man vairāk nav jādara.
Patiesībā, šīs ir pavisam vienkāršas darbības, ko man māca Desmitais solis. Paņemt pauzi un padomāt par Dievu. Kā jau teicu, visbiežāk man ir tikai dažas sekundes, lai neizdarītu kļūdu. Tāpēc manas lūgšanas tajā brīdī ir ļoti īsas (Dievs, dod man pareizus vārdus. Dievs, dod man pareizas domas. Tava griba lai notiek. Kaut kas no šī “repertuāra”.) Svarīgi to darīt uzreiz. Visu pārējo izdara Augstākais Spēks.
Man bija vajadzīgi daudzi gadi, lai to saprastu. Pārāk vilinoša bija šī vēlme aizvainoties, kārtot attiecības, uzvarēt strīdā, parādīt spēku. Bet visas šīs darbības ved mani prom no programmas, prom no Dieva un arī prom no manas emocionālās skaidrības. Es joprojām mēdzu nokavēt un sākt darboties uz aizvainojuma pamata vai bailēs. Mēdzu iebraukt tādā emociju mežā, ka izkļūt no tā man var palīdzēt tikai saruna ar citu alkoholiķi, kurš tāpat kā es, praktizē garīgu atveseļošanās programmu.
Nesen dzirdēju par vēl vienu programmas instrumentu – nākamā pareizā darbība. Tā ir domāta situācijām, kad savās emocijās nokavēju vēršanos pie Dieva un jau paspēju sastrādāt muļķības. Izrādās, lai cik slikta šķistu situācija, vienmēr var izdarīt nākamo pareizo darbību. Vai tā būtu pauze vai īsa lūgšana, vai arī atvainošanās. Bet šī pareizā darbība vienmēr var kļūt par pirmo soli emocionālās skaidrības virzienā.
D.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.