AA biedrs dalās, kāpēc psihoterapija viņam nevarēja palīdzēt atmest dzeršanu.
Es izlēmu griezties pēc palīdzības pie psihoterapeita vēl savā dzerošajā dzīvē. Taču mana problēma toreiz vēl nebija saistīta ar dzeršanu. Man traucēja hipohondrija – paniskas bailes, ka es drīz nomiršu vai arī esmu slims ar kaut ko neārstējamo. Tajā laikā man nevarēja ienākt prātā, ka arī šī vēlme kontrolēt savu ķermeni un dzīvi ir saistīta ar manu slimīgo, alkoholisko domāšanu. Protams, es to nevarēju zināt, jo alkohols, kā jau teicu, vēl nebija ieņēmis centrālo vietu manā dzīvē.
Ienācu psihoterapeites kabinetā un gandrīz uzreiz paziņoju, ka man vajag īpašu pieeju, jo nekāda ezotērika man neder. Es palūdzu nerunāt ne par Dievu, ne par garīgumu. Terapeite teica, ka nerunāt par garīgumu būs visai grūti, bet jau pavisam drīz mēs atradām kopīgu valodu – mums abiem patika Sērens Kirkegors, un vairākas sesijas mēs veltījām dāņu filozofa tekstiem. Pēc kāda laika es viņai pajautāju, kā tas var man palīdzēt. Viņa godīgi atbildēja, ka, iespējams, nekā. Taču terapijā viņa runā tikai par to, par ko runā viņas klients, un, ja es esmu gatavs tērēt naudu un laiku filozofisku tekstu apspriešanai, mēs varam to darīt.
Sadusmojos un noliku grāmatu malā. Kāda bija terapija pēc tam, īsti neatceros. Jo šķiet, ka tieši tad es atradu ļoti labu risinājumu. Proti, alkoholu. Sākumā pāris glāzes vīna vakarā, lai nedomātu par bailēm. Pēc tam nedaudz vairāk. Tad draugi man uzdāvināja īpašu korķīti vīna pudelei. Es pajautāju – kāpēc? Viņi paskaidroja, ka es dzīvoju viens un droši vien man grūti vienam pašam izdzert veselu pudeli, tagad es varēšu to taisīt ciet līdz nākamajai reizei. Es patiesi nobrīnījos, jo tajā laikā jau mierīgi varēju izdzert divas pudeles viens pats (viņiem es to, protams, neteicu). Pēc pāris mēnešiem divām pudelēm vīna klāt nāca vēl nedaudz stiprā alkohola. Vēl pēc pāris mēnešiem staigāšana pa pilsētas bāriem. Un pavisam drīz jau arī lāpīšanās no rīta.
Visu šo laiku turpināju iet pie terapeites. Šķiet, hipohondrija man vairs netraucēja, jo man bija savs risinājums (kas tolaik vēl strādāja). Es gribēju pamest terapiju, un tieši tajā brīdī terapeite man ļoti uzmanīgi pajautāja, vai es gadījumā nenodarbojos ar pašdestrukciju. Ko tas nozīmē? Viņa paskaidroja, ka cilvēki mēdz darīt sev pāri. Piemēram, ar pārmērīgu dzeršanu. Es skatījos uz terapeiti, viņa skatījās uz mani. “Protams, ka nē!” es atbildēju. “Vai tiešam tas izskatās pēc manis?” Terapeite paklusēja un tad teica, ka vispār no manis diezgan jūtami “nes” pēc vakardienas dzeršanas. Es atbildēju, ka jā, es vakar iedzēru pāris glāzes vīna, jo nomira mans bruņurupucis, tas bija liels stress, es mazgāju pēc tam terāriju un, iespējams, es smirdu arī pēc mirušā dzīvnieka. “Iespējams,” atbildēja terapeite.
Šī bija pirmā un pēdējā reize, kad viņa mēģināja runāt ar mani par dzeršanu. Drīz pēc tam es pametu terapiju, gandrīz nodzēros un beigu beigās atradu AA.
Jau skaidrā, atceroties savu pieredzi terapijā, es bieži dusmojos uz terapeiti. Aizvainojuma iemesli bija dažādi:
Kāpēc viņa uzreiz neieraudzīja, ka esmu atkarīgais? Hipohondrijas lēkmes bija tik skaidrs signāls vēlmei visu kontrolēt!
Kāpēc viņa nebija uzstājīgāka un necentās mani pārliecināt, ka man ir problēmas ar alkoholu?
Kāpēc viņa neradīja tādu atmosfēru, lai man nebūtu kauns runāt par savu problēmu?
Ilgi mocījos ar visiem šiem “kāpēc” un stāstīju sapulcēs, cik ļoti terapija man nevarēja palīdzēt. Taču, turpinot atveseļoties, es ieraudzīju arī šī aizvainojuma savu daļu. Šobrīd man šķiet svarīgi ar to dalīties kaut vai tāpēc, ka tas paskaidro slimības īpatnības un to, kāpēc mums bieži neviens cits, izņemot citu alkoholiķi, nevar palīdzēt:
Kad teicu terapeitei, ka man nav problēmu ar alkoholu, es nemeloju. Tas ir, pēc būtības es meloju (man bija plosti un es lāpījos no rītiem), bet pats es no sirds ticēju, ka tā nav problēma. Šis viss vēl bija no sērijas “kam negadās”. Es meloju sev un pilnībā (!) ticēju šiem meliem.
Es arī no sirds nesapratu, kāpēc man tagad būtu jātērē nauda un laiks problēmai, kas nav problēma. Tikpat stipri es ticēju (es teiktu, zināju!), ka rīt jau viss būs labi. Tas nekas, ka jau vairākus mēnešus es dzēru gandrīz visu laiku, rīt es to vairs nedarīšu. Nu labi, parīt. Bet 100%!
Man bija liels kauns runāt par to, ka dzeru par daudz, jo biju pārliecināts, ka esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kas izmanto alkoholu kā nervu zāles. Ka es esmu vienīgais cilvēks, kurš, kad piedzeras, dara briesmīgas un apkaunojošas lietas, vienīgais, kas domā par pašnāvību. Biju redzējis alkoholiķus kino, viņi pārsvarā bija ar melnām brillēm un viņi skaisti cieta, jo fonā visu laiku bija liriskā mūzika. Man mūzikas nebija, drīzāk kliedzieni un trokšņi galvā.
Biju pārliecināts, ka visas problēmas cilvēks var atrisināt tikai pats. Neviens nevienam nevar palīdzēt.
Es domāju, ka tikai alkoholiķis sapratīs, ko nozīmē patiesi ticēt šiem meliem. Kad meli kļūst par tik taustāmu realitāti, ka citas vairs neeksistē. Protams, ka es nedzirdēju nevienu, kas man mēģināja norādīt uz problēmu. Bet es sadzirdēju citu alkoholiķi. Droši vien tāpēc, ka viņš zināja, ko nozīmē melot sev un dzīvot šajā sakropļotajā realitātē.
Šobrīd man nav aizvainojuma uz manu toreizējo psihoterapeiti. Tikai loģiski, ka viņa bija bezspēcīga pret manu slimību, kas tik labi apmuļķoja arī mani. Šobrīd šī pieredze man palīdz arī citos jautājumos, kur man nav gatavības kaut ko mainīt. Es zinu, ka, kamēr es pats sev melošu un negribēšu redzēt patiesību, neizkustēšos ne no vietas.
D.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments