Mana pieredze ir tāda, ka AA Divpadsmit tradīcijas bieži ir bijušas nozīmīgs faktors manas skaidrības saglabāšanā un ir palīdzējušas visās dzīves jomās.
“Vienīgais noteikums, lai kļūtu par AA dalībnieku, ir vēlēšanās atmest dzeršanu.” (Trešā tradīcija)
Kurš var precīzi noteikt, ko jūt cits cilvēks? Kad pirmo reizi ierados AA, neviens neiedomājās, ka spēs izmērīt manu atklātību vai motivāciju atveseļoties. Mūsu Trešā tradīcija balstās grupu pieredzē, un tās viedumu man ir pierādījusi manis paša pieredze. Tas ir spēcīgs ierocis manas atveseļošanās nosargāšanai.
Kad pirms 25 gadiem pirmo reizi ierados AA, nesastapu gandrīz nekādas prasības, lai varētu pievienoties jebkurai kaut cik vērā ņemamai sanākšanai. Iepriekšējos mēnešos biju izjutis tikai dzēruma reibumu, ko pavadīja tādas sirdssāpes, kādas, izņemot alkoholiķus, pazīst tikai retais. Es nebūtu varējis aizpildīt nevienu aptaujas lapu vai pieteikumu. Man nebija adreses, nebija tālruņa numura un nekādu atsauksmju. Daži pēdējie darba devēji būtu brīdinājuši jebkuru, lai nelaiž mani iekšā pa durvīm. Mana atsvešinātā ģimene būtu vienisprātis ar viņiem. Man nebija ne reliģijas, ne darba, ne drēbju, ja neskaita tās, kas mugurā. Es nebūtu varējis iemest pat piecu centu monētu spēļu automātā. Mana iepriekšējā uzvedība nevienam nebūtu kalpojusi par pamatu izturēties pret mani laipni vai sniegt palīdzīgu roku. Es biju netīrs un smirdēju. Anonīmajiem alkoholiķiem es varēju piedāvāt tikai ļoti nevēlamu slimību, un tas bija viss, ko Anonīmie alkoholiķi no manis prasīja.
Iekšēji biju tik atsalis, pelēks un nejūtīgs, ka, neraugoties uz to, ka man nebija mēteļa, nepamanīju skarbos ziemas laikapstākļus tajā janvāra dienā, kad pirmo reizi kā zombijs kāpu augšā pa AA kluba kāpnēm Ņujorkas Rietumu 41. ielā. Izlikos, ka nekontrolējamie drebuļi ir dīvaina, bet apzināta žestikulācija. Mute bija kā ar vati piebāzta. Nebiju dzēris aptuveni 36 stundas. Bēdīgā pagātnes pieredze bija iemācījusi, ka man jāiztur vēl tikai viena minūte, jāliek kājām paspert vēl tikai viens solis, jāmēģina atcerēties kādu laimīgu brīdi pagātnē (vai pat tāds jāizdomā), jānocietina sava griba vēl tikai vienu reizi, un agrāk vai vēlāk es dabūšu iedzert, kad būšu papētījis šo Anonīmo alkoholiķu padarīšanu. Vai arī, kas būtu lielākā žēlastība, es pēkšņi nomirtu. Man nebija spēka prasīt palīdzību. Es biju uzņēmies šo bīstamo risku – pietuvoties svešiniekiem, kuri, kā man stāstīja, neprasa vārdus un paši ir bijuši diezgan pamatīgi dzērāji, tikai lai redzētu, vai es varēšu novērot, kamēr pats palikšu nepamanīts.
Es biju sagatavojies… melot
Lai gan nezināju, ko gaidīt, biju sagatavojies… melot, protams. Tas bija jādara. Ja man kāds vaicāja, cik daudz es dzeru, es vienmēr meloju. Daudzumam nebija saistības ar to, cik ļoti es piedzēros vai kas ar mani notika. Ja man prasītu, ko es būtu gatavs izdarīt, lai dabūtu iedzert, man būtu jāmelo, jo par patiesības atzīšanu mani noteikti sodītu. Ja man prasītu, kā izturos dzērumā, es melotu. Daļēji lai noklusētu bezfilmas, daļēji lai apslēptu tās apkaunojošās patiesības driskas, kuras atcerējos.
Tā kā tas notika 1945. gadā, pirms tika uzrakstīta mūsu Trešā tradīcija, sievietei no AA, kura pirmā ar mani sarunājās nebija nekādu vadlīniju par to, kā izlemt, kuram AA var sniegt palīdzību. Bet viņa bija līdzjūtīga. Viņa nesāka ar tiešu jautājumu: “Vai tu esi alkoholiķis?” Ja man tā pajautātu, es savā ierasti vēsajā tonī teiktu, ka noteikti neesmu. Viņa arī neprasīja: “Vai tu gribi atmest dzeršanu?” Tajā stāvoklī, kādā biju es, šāds jautājums šķistu absurds vai pat neprātīgs. Vienīgais, ko man tobrīd vajadzēja un ko es gribēju, bija kārtīgs mēriņš. Bet es baidījos dzert. Tieši tāpēc kā pielīmēts stāvēju tajās telpās vecajā ēkā un izlikos, ka vērīgi pētu ziņojumu dēli.
Tomēr viņa pamanīja manu glūnēšanu un laipnā, bet ne pārlieku saldā balsī vaicāja: “Vai tev ir problēmas ar dzeršanu?” Es biju satriekts. Uz šo jautājumu nebiju sagatavojis atbilstošus melus. Pirms aptvēru, kas notiek, es pateicu patiesību. Ar galvu pamāju “jā”.
“Es arī esmu dzērāja,” viņa atbildēja. “Nāc iekšā, un mēs par tevi parūpēsimies.”
Viņa runāja viegli, bez liekām emocijām. Biju domājis, ka mani vairs nevar pārsteigt, bet es tikai skatījos ar neticības pilnām acīm. Viņa šķita tik mierīga, tik pašpietiekama, tik tīra, tik cienījama. Kā viņa varēja teikt, ka ir dzērāja?
Mēs piesēdām, un tā sākās manis izglītošana. Viņa neuzdeva nevienu jautājumu, tāpēc man nevajadzēja būt uzmanīgam. Es varēju vienkārši uzmanīgi klausīties. Viņa stāstīja par savu slimību, alkoholismu, un atveseļošanos ar AA palīdzību. Tas bija mierinošāk, veldzējošāk un ilgstošāk par jebkura dzēriena iedarbību. Mana seja droši vien palika kā sastingusi, bet mana sirds kusa. Jutu nepieciešamību bieži mirkšķināt acis un šņaukt degunu. Beidzot, kad iekšpusē biju sasilis, sajutu to aukstumu, no kāda biju šeit ienācis.
Baidījos uzdot to jautājumu, kas radās manā sirdī, jo negribēju dzirdēt atbildi: “Vai, lūdzu, ļausiet man pievienoties?” Zināju, ka neesmu to pelnījis, tāpēc ar trenētu nevērību, tā “starp citu” nomurmināju, it kā tas mani maz interesētu: “Kā var pievienoties?”
Viņa atbildēja, ka tas vien, ka nāku, nozīmē, ka vēlos, lai man palīdz. Ja gribu būt AA biedrs, tad tas nozīmē, ka jau tāds esmu.
Ceru, ka nekad neaizmirsīšu to milzīgo atvieglojumu, kas mani pārņēma, izdzirdot šos vārdus. Man šie vārdi īpaši jāatceras, kad man traucē vai rada neērtības “neatbilstoši personāži”, kuri tagad reizēm iztraucē jaukās, tīrās, skaidrās un kārtīgās AA sapulces. No manas mājas netālu esošā grupa savās telpās “aizliedz” ieiet diviem alkoholiķiem. Esmu dzirdējis, ka viņi ir neciešam. Nesadarbojas un nevienam nepatīk.
Šajās izraidīšanās nepiedalījos, bet savu AA gaitu sākumā es reizēm biju priekšgalā baram, kas verbāli izraidīja kādu alkoholiķi no vienīgās vietas, kur viņš tobrīd varēja rast palīdzību. Tolaik mums bija daudz noteikumu, lai varētu piedalīties. Tie bija kaitinoši, jo bija jāmaina teju katru nedēļu, lai “nepareizos” turētu ārpusē, bet “pareizos” varētu ielaist. Reizēm vienas nedēļas lielākais karotājs pats tika nākamajā nedēļā izraidīts, jo bija piedzēries. Tas biju es.
Iespējams, tiem, kuri tagad vēlas rakstīt AA piederības noteikumus vai sargā AA telpas, dzerošās dzīves bija tādā mērā tikumīgas, ka viņi izpelnījās “privilēģijas” uz AA palīdzību. Tomēr neviens no man zināmajiem biedriem sev tādus nopelnus nepiedēvē. Un zinu, ka arī man tādi nepiemīt. Kā redzat, es esmu tikpat netolerants pret noteikumu rakstītājiem, kā viņi pret slimajiem alkoholiķiem, kuri tiem tik ļoti nepatīk.
Būsim godīgi – ja mums būtu jāizpilda kādi stingrāki noteikumi par tiem, kas minēti Trešajā tradīcijā, kurš no mums būtu dzīvs? Padomājiet par visiem tiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, ieskaitot dumpiniekus, ekscentriķus un trakos, kuri ir tik vērtīgi mūsu biedri un kuri nebūtu ielaisti AA, ja vēlme atveseļoties nebūtu mūsu vienīgā prasība piederībai.
Lai gan zinu, ka ir neiespējami spriest par to, kas notiek otra cilvēka galvā, un mēģināt to izdarīt ir lepnības izpausme, es reizēm joprojām to daru. Esmu dzirdējis sevi atbildam uz telefona zvaniem starpgrupas birojā un vērtējot potenciālos biedrus, it kā spriestu – ir vai nav viņi mūsu palīdzības un mīlestības vērti.
Kādam dzērājam pat uzdevu tik briesmīgu jautājumu kā: “Vai tiešām vēlies atmest dzeršanu uz visiem laikiem?” Vai arī: “Vai jau iepriekš esi sastapies ar AA?” It kā iepriekšēja dalība būtu prasība vai iemesls nepieņemšanai. Esmu arī bijis neiecietīgs pret norāvienu meistaru, aizmirsdams, ka šis plosts varētu būt viņa pēdējais, tāpat kā bija ar vienu no maniem plostiem (pagaidām).
Patiesībā šodien pieķēru sevi pie domas, ka man nav tīkama kāda biedra neiecietīgā un liekulīgā AA pozīcija. Man nepatīk arī rupjība, ar kādu par garīgām lietām izsakās kāds cits. Un vēl kāda cita AA biedra neīstā taisnprātība man vispār riebjas.
Baidos, ka sirdī es izslēdzu no AA jebkuru, kas neatbilst manām augstajām un varenajām uzņemšanas prasībām. Ir sajūta, ka ikreiz, kad jebkāda iemesla dēļ nicīgi novēršos no kāda alkoholiķa, es pielieku vēl vienu ķieģeli mūrī, kas it kā sargā manu atveseļošanos. Vai arī tas vismaz gādā par manu labsajūtu un ērtību. Ja es turpināšu pievienot savam Drošības mūrim atstumšanas vai izslēgšanas ķieģeļus, jūs zināt, kas mani gaida – izolācija aiz paša uzceltā mūra. Tieši tur, kur es biju pirms atradu AA. Vienatne.
Kāds no maniem pirmajiem paziņām AA izteicās, ka vēlāk varēšu izpelnīties AA biedra statusu, ja vien to vēlēšos. Es to izmisīgi vēlējos, jo jau tā jutos, ka mani nomāc smagās pateicības jūtas, ko esmu parādā AA. Domāju, ka nevarētu pārdzīvot šādas parāda sajūtas, ja AA man ļautu turpināt domāt, ka tas viss tiek darīts manā labā. Bet mani pārliecināja, ka AA biedri, palīdzot man, gādā paši par savu skaidrību. Lielu atvieglojumu sniedza arī ziņa, ka es varu savā veidā atmaksāt šo parādu, vienkārši kādreiz aprunājoties ar kādu citu, tāpat kā kāds bija runājis ar mani. Man neteica, ka varu palīdzēt tikai tīrajiem, kārtīgajiem, skaidrajiem, ne pārāk skarbajiem, patiesajiem, dievbijīgajiem vai nedievbijīgajiem.
Izrādās, ka maksa par AA brālību (Pirmā tradīcija) un mūsu bezbailīgo savstarpējo uzticību (Otrā tradīcija), ja es to vēlos, ir iemācīšanās pilnībā pieņemt citus – mīlestība, ko var saņemt ikviens, kurš to vēlas. Varbūt viņš neteiks, ka to vēlas vai tā neizturēsies, bet, ja viņa sirdī būs tāda vēlēšanās, pat pašam nezināma, ar to pietiks.
Trešās tradīcijas jautājumi sev:
1. Vai savā prātā ātri nospriežu par dažiem jaunajiem AA biedriem, ka tie ir neveiksminieki?
2. Vai ir kāds alkoholiķis, kuru es nevēlos redzēt savā AA grupā?
3. Vai iedomājos, ka esmu tiesīgs spriest – jaunatnācējs ir patiess vai tēlo?
4. Vai ļauju valodai, reliģijai (vai tās neesamībai), rasei, izglītībai, vecumam vai citām tamlīdzīgām lietām traucēt man nest vēsti?
5. Vai mani pārāk iespaido kāda slavenība AA? Ārsts, mācītājs, bijušais cietumnieks? Vai arī pret jaunatnācēju varu izturēties vienkārši un dabiski, kā pret parastu cilvēku, kurš tāpat kā mēs pārējie ir slims?
6. Kad kāds atnāk uz AA pēc informācijas vai palīdzības (pat ja viņš nespēj to palūgt skaļi), vai man būtu jādomā par to, kur viņš strādā? Kur dzīvo? Kādi ir viņa mājas apstākļi? Vai viņš jau kādreiz ir bijis AA? Kādas viņam ir citas problēmas?
B. L., Manhetena, Ņujorka
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (February 1970). Reprinted with permission.