Uzticības dāvana

Sākotnēji vispārējo kalpošanu uztvēru kā iespēju darboties, piedalīties, iesaistīties, realizēt sevi, būt noderīgai, palīdzēt, bet, laikam ejot, vispārējā kalpošana ir spējusi mani disciplinēt tādā veidā, kā neviens cilvēcisks spēks nebūtu varējis.

Uzsākot savu skaidrības ceļu pirms nedaudz vairāk nekā sešiem gadiem, nevarēju iedomāties, ka tik daudz laika veltīšu pārdomām par kopējo labklājību, vienotību, sirdsapziņu un atbildību. Toreiz priekšplānā bija personiskie izaicinājumi un prieks par vienkāršām lietām: draudzību, sarunām, kopā būšanu, smiekliem un viegluma sajūtu. Tās mazās, tuvās lietas, kas padara gaišāku ikviena dzīvi, bet kas manā alkohola pārņemtajā ikdienā bija kļuvušas tālas un nesasniedzamas.

Uzsākot skaidrību, necerēju, ka tā varētu ieilgt. Es tik tikko vilkos pa dzīvi. Vēlējos atelpas brīdi. Es biju tik nogurusi. Man teica: “Ej uz Anonīmajiem alkoholiķiem,” un es gāju. Es vairs nepretojos, gāju aklā paklausībā, jo man teica, ka tās ir vienīgās zāles, kas varētu man palīdzēt, un nu jau man nebija neviena racionāla argumenta, lai to apšaubītu.

AA mājas grupa man uzticēja vienkāršus kalpošanas darbus, un es tos labprāt pieņēmu. Diezgan strauji nonācu vispārējā kalpošanā. Kalpošana nebija apzināts lēmums, izsverot visus “par” un “pret”. Konkrētā dzīves brīdī, daļēji arī man raksturīgās ziņkārības un aktivitātes dēļ, es vienkārši neteicu “nē”.

Pirmā naudas summa, ko grupas biedri man uzticēja avansā kafijas iegādei, aizkustināja līdz asarām. Tas bija brīdis, kurā saņēmu uzticības dāvanu. Izrādījās- ir vēl kāds šajā pasaulē, kas man kaut ko dod uzticībā, ka es paveikšu solīto, lai gan iepriekš dzerdama biju darījusi visu iespējamo, lai šādu uzticību zaudētu.

Šī pieredze man ir ļoti dārga. Tā palīdz atcerēties, cik traki nožēlojamā stāvoklī es biju, cik tālu no pazemības, pieņemšanas, atbildības, paļāvības, uzticēšanās un pateicības – garīgajām vērtībām, par kurām, laikam ejot, sanāk runāt aizvien vispārīgāk, aizmirstot tos dzīves brīžus, kuros valdīja haoss, aizvainojumi, nolemtība, bailes un nebeidzamas ciešanas.

Vispārējā kalpošana ir tāda pati uzticēšanās un garīgās izaugsmes dāvana, lai gan dažreiz to ir grūti un citreiz pat neiespējami saskatīt. Kad es par to aizmirstu (un man ir nosliece aizmirst diezgan regulāri), kalpošana kļūst par smagu nastu, pienākumu, kas nedod nekādu prieku un gandarījumu, apgrūtinošu ierakstu kalendārā, kuru ļoti gribētos izdzēst. Šādos brīžos gribas raudāt, atmest visam ar roku, ielīst gultā un nodoties sevis žēlošanai. Ja es tā darītu, tad rīkotos tāpat kā dzerošajā dzīvē, kad vismazākās grūtības risināju ar alkoholu. Paldies Dievam, šodien man ir daudz labāks risinājums, ko piedāvā mūsu programma. Pie tās tveros un pamazām spēju ieraudzīt, ka vispārējā kalpošana vairāk ir vajadzīga man pašai un tikai pēc tam, iespējams, būšu noderīga sadraudzībai.

“Taču paradoksāli, mēs nevaram iegūt brīvību no alkohola apsēstības, līdz mums būs vēlēšanās stāties pretī rakstura trūkumiem, kas mūs noveda bezpalīdzīgā stāvoklī.” (“Kā Bils to redz”, 327. lpp.) Rakstura trūkumu man ir pa pilnam. Vispārējā kalpošana ir tā, kas šos trūkumus spoži izgaismo. Nav vairs iespēju izlikties, ka to nav.

Sākotnēji vispārējo kalpošanu uztvēru kā iespēju darboties, piedalīties, iesaistīties, realizēt sevi, būt noderīgai, palīdzēt, bet, laikam ejot, vispārējā kalpošana ir spējusi mani disciplinēt tādā veidā, kā neviens cilvēcisks spēks nebūtu varējis. Es nerunāju par disciplīnu, ko nosaka atskaišu iesniegšanas termiņi. Mamma jau no bērnības par mani teica, ka esmu briesmīgi spītīga un, lai ko man teiktu, vienmēr darīšu pa savam. Arī vispārējā kalpošanā gribējās neklausīt nevienu, darīt pa savam ne vienreiz vien, tomēr ar šādu attieksmi Anonīmajos alkoholiķos diezgan ātri var uzdauzīt sāpīgus punus un to nu man vairs nemaz negribas, tāpēc ir nācies disciplinēt savu ekspansīvo dabu. Daudzos brīžos tas nozīmē vienkārši paklusēt tā vietā, lai skaļi paustu attieksmi vai klusībā sapūstos. Ne vienu reizi vien ir nācies ķerties klāt Ceturtā soļa inventarizācijai, lai noskaidrotu savu dusmu, aizvainojumu un baiļu patiesos iemeslus un izlaistu gaisu no uzpūstā ego.

Pamazām ir izveidojusies izpratne, ka vispārējā kalpošana nav par to, ko es pati gribētu darīt un kas man patiktu, bet par to, kā es varu būt noderīga. Ja es visu laiku darītu tikai to, kas man patīk, piemēram, piedalītos sapulcēs, diez vai uzzinātu, kā darbs ar sponsoru vai sponsorējamo, lūgšana vai meditācija var palīdzēt atrisināt situāciju, kura man kļuvusi par smagu. Es nekad negūtu šo pieredzi, ko pēcāk varētu nodot tālāk citiem. “Kad vēroju apkārtējos, lai viņus “pārbaudītu”, es bieži vien atklāju, ka mani motivēja bailes, paštaisnums un pat klaja neiecietība pret to, ko viņi darīja. Tā nu man reti izdevās ko mainīt. Es tikai uzcēlu aizvainojuma barjeras, kas šķīra mani no jebkura ieteikuma, piemēra, izpratnes vai mīlestības.” (“Kā Bils to redz”, 183. lpp.) Tas nebūt nenozīmē, ka es gribu atteikties no lietām, kas man patīk, tas vienkārši nozīmē, ka laikam katrai lietai ir savs laiks un nozīme.

Vismazāk vispārējā kalpošanā es gaidīju, ka, laikam ejot, aizvien vairāk cilvēku vērsās pēc padoma, idejas, risinājuma vai tamlīdzīgi. Šķiet, tikai nupat pati jautāju: “Ko nozīmē burti VKP?” Tāpēc no sākuma ļoti samulsu, bet pamazām aptvēru, ka, pašai nemanot, esmu kļuvusi par puzles gabaliņu Latvijas AA kopējā pieredzē. Šajā atskārsmē ir kaut kas patiesi aizkustinošs. Narkoloģe komentēja manu pozitīvo AA pieredzi: “Jums laikam tā piederība ir svarīga, ja?” Un mana atbilde ir – jā, piederība man ir svarīga. 

Anonīmie alkoholiķi ir atgriezuši mani dzīvē, un es ļoti gribētu, lai to piedzīvo vēl citi alkoholiķi, kuri nāks pēc manis. Tas savukārt nozīmē, ka nevaru atļauties būt pavirša kā mājās, slaukot putekļus. Visticamāk, manu haltūru ne pamanīs, ne nojautīs. Tomēr es pati zināšu, ka viss nav izdarīts, un tas mani grauzīs kā daudzi citi gruži, kurus dzīvē esmu paslaucījusi zem dīvāna. Ja vēlos būt labs AA biedrs un arī turpmāk būt piederīga, tad ar tādu pašu pacietību, kādu izrādīja man, pieredze jānodod atkal tālāk. 

Kādreiz mani izbrīnīja AA biedru pateicība par iespēju kalpot, it sevišķi no tiem, kuri ieņēma “vadošos amatus”. Pie sevis domāju, ka atbilstošāk būtu teikt – paldies, ka mani novērtējat, vai paldies par uzticēšanos. Un, jā, apstiprināšana kādā kalpošanas pozīcijā ir gan novērtējums, gan uzticēšanās – skaidrības balva. Redzot, kādu pienesumu kalpošana ir devusi manai dzīvei, tik tiešām jāsaka paldies, ka šāda iespēja ir. Pagājušajā gadā sadraudzība man uzticēja kalpošanu kā starptautiskajai delegātei. Par to esmu bezgalīgi pateicīga. Esmu tikai kalpošanas pirmajā gadā, taču jau tagad varu teikt, ka tā ir brīnišķīga kalpošanas pozīcija.

Kādreiz domāju, ka kalpošana starptautiskā līmenī ir tāda lietišķa Latvijas sadraudzības pārstāvniecība lielākā struktūrā, kurā  valstu pārstāvjiem ir nodefinētas konkrētas prasības un pienākumi, un to  pienākums ir atbilst šīm prasībām. Iedomājos kaut ko līdzīgu starptautiskam uzņēmumam, kurā mazās filiāles atskaitās par paveikto centrālajam birojam, tikai mazliet maigākā formā nekā, piemēram, finanšu korporācijās. Un kā lai tā nedomā, atceroties bijušās delegātes stāstīto, cik uzcītīgi vairākas dienas ir sēdējusi mājās pie datora (Covid laikā pasaules kalpošanas sanāksme notika tiešsaistē), vai redzot, cik garš un komplicēts ir pasaules kalpošanas sanāksmes ziņojums. Jāatzīst arī, ka skeptiski attiecos pret starptautisko sanāksmju definēto galveno mērķi – palīdzēt alkoholiķiem, kuri vēl cieš. Šis mērķis šķita vairāk deklaratīvs, līdzīgi kā uzņēmuma valdes sēdē izteikts paziņojums – mūsu mērķis ir 100% apmierinātu klientu, lai gan neviens no tās locekļiem nekad pats nav pārdevis nevienu sava uzņēmuma produktu. 

Ja nebūtu pieredzējušu biedru, kas kliedē manas bažas, pastāsta un ievada šajā kalpošanā, diez vai piekristu kandidēt uz starptautiskā delegāta kalpošanas pozīciju. Palīdzēja arī novērotāja pieredze Lielbritānijas vispārējās kalpošanas konferencē, pēc kuras diezgan būtiski mainījās mans redzējums gan par Latvijas AA, gan to, ko līdz tam brīdim biju sapratusi ar vārdu “vienotība”, gan to, kādus jautājumus risina “lielās” valstis. 

Mana pirmā Eiropas kalpošanas sanāksme iepriekšējos priekšstatus un aizspriedumus ir izdzēsusi pilnībā. Esmu ne tik vien pateicīga, bet laimīga par iespēju to piedzīvot.

Šī kalpošana tikai izklausās kaut kā svinīgi, svarīgi un mazliet biedējoši, bet tur uz vietas – sanāksmē, sēžot pie viena galda ar cilvēkiem no visas Eiropas, satiec tādus pašus alkoholiķus kā es – ar tām pašām bailēm, to pašu pateicību un to pašu vēlmi būt noderīgiem. Protams, ir savi praktiskie pienākumi: jāsagatavo prezentācija, jāstāsta par savu valsti, jāpiedalās darba grupās un jāsaprot, kas notiek mūsu pašu Latvijas sadraudzībā. Bet baidīties nav par ko – personīgā pieredze Latvijas sadraudzībā ir pilnīgi pietiekama, lai labi iederētos šajā starptautisko alkoholiķu sabiedrībā.

Šādā vidē galvenais mērķis – nest vēsti alkoholiķiem, kuri vēl cieš visā pasaulē – iegūst jēgu citā līmenī. Tas nenozīmē visiem tūlīt celties no krēsliem un skriet ielās glābt alkoholiķus. Kopā daloties pieredzē, iezīmējas, cik svarīgi ir sargāt pašu Anonīmo alkoholiķu vēstījumu un piedāvātā risinājuma nemainību. Katrai valstij ir sava unikālā pieredze un, protams, savas problēmas, taču pieeja to risināšanai, kas balstīta mūsu tradīcijās, visur ir pārsteidzoši līdzīga. Vēsts ir nemainīga cauri gadu desmitiem, un tikai šādas sanāksmes var nodrošināt, ka tā pati vēsts, kura izglāba manu dzīvi, ja ne pat dzīvību, izglābs vēl kādu pēc manis.Tā ir vienotība ne tikai šodien un šeit, bet pāri gadu desmitiem, pāri paaudzēm, kas nesatiks viena otru, pāri valstu un kontinentu robežām.

Un izrādās, pat angļu valodas nezināšana nav šķērslis būt par delegātu. Protams, tas liedz pilnvērtīgi iesaistīties sanāksmes darbā. Vairākiem biedriem sanāksmē ar to bija problēmas, tomēr viņi savās valstīs ir saņēmuši tieši tādu pašu uzticības dāvanu, kādu savulaik es saņēmu savā pirmajā skaidrības gadā mājas grupā, un var tikai apbrīnot drosmi tik godprātīgi un atbildīgi piedalīties visās norisēs un izpildīt sev uzticētos pienākumus.

Savstarpējā atbalsta, iedrošinājuma un mīlestības gaisotnē tiešām var pacelties kādu metru virs zemes. Novēlētu katram Anonīmo alkoholiķu biedram kādreiz to piedzīvot; tā ir pieredze, kuru negribētu palaist garām.

Ilze V.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.