Iemesls piederēt noteiktai mājas grupai.
Kādas priekšrocības man ir no piederības mājas grupai? Pastāvīgi un uzticīgi apmeklējot savu mājas grupu, mēs iepazīstam cits citu kā grāmatu. Emocionālās dzīves paisumos un bēgumos mums neizbēgami būs greizas domāšanas periodi. Ja katru nedēļu apmeklēsim mājas grupu, dažiem biedriem būs izpratne un drosme mūs uzmundrināt. “Kas ar tevi šovakar noticis, draugs, tu neizskaties īsti pēc sevis,” ir frāzes, kas var kļūt par iemeslu veikt inventarizāciju, uzskaitīt pateicības, tādējādi, ļaujot uz notiekošo paraudzīties no gaišākas puses.
Protams, mums ir jāizvēlas šo izmeklēšanu uztvert labi. Ja esam tendēti gremdēties tajā, kas mūs uztrauc, mēs aizvainosimies, savāksim savas rotaļlietas (un aizvainojumus) un turpināsim ceļu uz iznīcību. Es personīgi zinu, ka varu apspiest destruktīvus noskaņojumus, ja tos atpazīstu pietiekami agri, taču, palielinot tvaiku, tie kļūst nekontrolējami. Ja nevienā grupā, ko apmeklēju, nekad neesmu vairāk kā viesis, es nevaru cerēt, ka man atskanēs šis smalkais trauksmes zvaniņš. Nelielu lejupslīdi bieži vien vispirms pamana tie, kas mūs labi pazīst, un tikai pēc tam – mēs paši.
Lielākā daļa alkoholiķu ir kļuvuši ļoti nesabiedriski. Piederība mājas grupai un lojalitāte sniedz mums lielisku iespēju atgriezties atpakaļ pie cilvēkiem mūsu pašu tempā. Nepārliecinošs rokasspiediens un vājš sveiciens bieži vien ir viss, ko pirmajās dienās varam no sevis izspiest. Bet, ja tas tiek darīts “manas grupas” kā sirsnīgas un draudzīgas grupas reputācijas vārdā, tas dod nedaudz vairāk drosmes. Turpinot piederēt grupai, dažreiz gūstam gandarījumu, dzirdot, kā tas, kuru tik nepārliecinoši sveicinājām, saka: “Un, kad tas un tas paspieda man roku un teica, ka priecājas, ka esmu atnācis, es sapratu, ka kādam tas rūp!”
Lielākā daļa no mums, kas pirms AA izgājuši standarta kursu, ir aizmirsuši, cik laba sajūta ir būt noderīgam. Kafijas galda klāšana, pelnu trauku atnešana, sanāksmju telpas sakārtošana, krūzīšu mazgāšana, kalpošana komitejās var nebūt pievilcīgas nodarbes, taču tās ir lietderīgas. Ieguldot kaut ko no sevis grupā, mēs atkal praktizējam būšanu noderīgiem. Tas ir vēl viens solis ceļā uz nobriešanu.
Lai AA attīstītos, ir nepieciešama vienkārša organizācija. Doktors Bobs ir plaši pārprasts attiecībā uz apgalvojumu “nesarežģī” (“Keep ir simple”). Tas ir labs un neapstrīdams attaisnojums, kad esi iedzīts stūrī vai mēģini attaisnot izvairīšanos no saviem AA pienākumiem. Esmu pārliecināta, ka viņš daudzkārt ir citēts ārpus konteksta.
Mēģināsim būt saprātīgi. Uzskatu, kad runa ir par kopienas vai valsts mēroga AA jautājumiem, mums vajadzētu būt vienai balsij, un tā būtu jāreģistrē mūsu mājas grupā, nevis katrā sanāksmē, kuru mēs apmeklējam attiecīgajā nedēļā. Grupas vadītāju ievēlēšana un grupas politikas noteikšana būtu jāveic grupas biedriem. “Pastāvīgais apmeklētājs” ir bez balsstiesībām!
Šo teicienu pirmoreiz dzirdēju Sentluisā: “Mūsu intereses seko mūsu naudai.” Saturīga frāze! Piecdesmit centu var segt jūsu kā apmeklētāja sirdsapziņu, taču pirms gadiem es dzirdēju kādu skarbu vecāku biedru sakām: “Ielieciet dolāru savas mājas grupas krājumā un, ja kaut kas tevi attur, nosūti to, ja vēlaties būt pārliecināts, ka tev būs grupa, ko saukt par mājām.” Toreiz biju šokā, bet tagad pilnībā piekrītu.
Mājas grupā lietas ne vienmēr notiks pēc tava prāta. Mūsu ierastais ceļš ir aizvest no turienes savu augsto personu un mainīt savu piederību, attaisnojot to ar dievbijīgiem komentāriem par to, ka mums ir teikts – ja kaut kas mūs traucē, mums ir jāatkāpjas no situācijas. Es apgalvoju, ka – palikt un vai nu mainīt situāciju, vai arī mainīt savu attieksmi pret to – tā ir vairāk vīrieša (vai sievietes) cienīga pazīme. Runājot par sevi, pirms AA es biju hroniska pametēja. Viens no manas AA izglītības papildu ieguvumiem ir tas, ka man izdevās attīstīt noturību.
Dreifēšana apkārt kā slavenībai, kas tiek uzaicināta runāt, izcelta kā spožs paraugs jaunajiem biedriem un no kuras nekad netiek sagaidīta krūzes izmazgāšanai vai krēsla pacelšana, var izskatīties visnotaļ pievilcīgi pēc vairākiem gadiem kalpošanas pie mājas grupas izlietnes. Bet domāju, ja nav vienas sapulces nedēļā, kurā esam daļa no tās darbības nodrošinātājiem, mēs palaižam garām iespēju. Ģimenei, draugiem, līdzgaitniekiem un galvenokārt mums pašiem ir tiesības vismaz vienu vakaru nedēļā zināt, kur mēs atrodamies.
Ada L. V., Ročestera, Ņujorka
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (June 1964). Reprinted with permission.
Kommentare