Ja parādījās nemiers, trauksme, viņš apmeklēja sapulces, zvanīja biedriem, un tas palīdzēja vismaz kādu laiku.
Alkoholu pamēģināju jau ļoti agrā vecumā. Neatceros precīzi kad, bet, ja pieaugušie svinējās pie galdiem, tad es ar draugiem mēģināju nozagt kādu glāzīti. No 15 gadu vecuma lietoju alkoholu katras brīvdienas. Tad arī sākās problēmas. Mani draugi iebilda, ka es taču varot atmest dzert alkoholu jebkurā laikā… Un es tam ticēju! Bet tā nebija. 17 gadu vecumā pirmo reizi mēģināju atturēties no alkohola, un man izdevās noturēties vienu mēnesi. Vēlāk dzerošajā laikā man tik ilgi atturēties neizdevās vairs nekad! Dzēru es plostiem, nodzēru naudu, mēbeles, neatturēja arī tas, ka man bija trīs bērni. Ārstējos, vairākas reizes kodējos, biju reanimācijā un īslaicīgās aizturēšanas kamerā – tas viss notika dzeršanas dēļ. 35 gados es atnācu uz Anonīmajiem alkoholiķiem, par kuriem pirmo reizi lasīju grāmatā “Vīna un rožu dienas”. Pēcāk narkologs Dr. Brokāns, pie kura kodējos, man iedeva brošūru “Anonīmie alkoholiķi”, kur īsumā bija aprakstīti arī Divpadsmit soļi. Mājupceļā es to izlasīju, un mani pārņēma izbrīns – kā viņi par mani tik daudz zina?!
Pirmoreiz kodēšanās līdzēja noturēties septiņus mēnešus, bet, tiklīdz parādījās tieksme, es uzreiz dzēru. Otrajā reizē kodējoties, izturēju vienu dienu! Atkal kodēšanās un brošūras lasīšana. Šo es stāstu tāpēc, lai parādītu, cik neveiksmīgi (citreiz ilgāki, citreiz – īsāki) bija mani mēģinājumi nedzert. No visa beigās bija palikusi tikai Dr. Brokāna brošūriņa – nolasīta no viena gala līdz otram neskaitāmas reizes. 1993. gada novembrī iedzēru pēdējo reizi, kārtējo reizi viss bija beidzies ar traumām, un es sajutu, ka nākamā dzeršanas reize man beigsies letāli – morgā. Aizgāju uz savu pirmo sapulci un, neticami, bet uzreiz saņēmu dvēseles mieru.
Pagāja mēnesis, gāju uz sapulcēm. Kādā skaistā, vēlā rudens dienā, ejot uz sapulci, izjutu pēkšņas bailes bez iemesla. Bailes bija no neticības – kā gan tas iespējams, ka es jau mēnesi esmu skaidrā! Aizdevos uz sapulci un, par laimi, bailes atkāpās. Tādu avansu es saņēmu pirmajā skaidrības pusgadā – gandrīz bez bailēm un dvēseles miers. Dzīve bija skarba, bet iekšēji jutos ļoti labi – kā pusi metra virs zemes. Vēlāk, ja parādījās nemiers, trauksme, es apmeklēju sapulces, zvanīju biedriem, un tas palīdzēja vismaz kādu laiku. Pēc pusgada skaidrā man sākās “nopietns darbs ar sevi” – es to saku pēdiņās. Man kaut kas bija jādara, lai saglabātu šo jauniegūto mieru, lai tas kļūtu pastāvīgs. Jo pirms tam tā bija tīra Dieva dāvana par to, ka es pieņēmu lēmumu. Turpmākos gadus gāja visādi. Izjuka laulība. Bija pat brīži, kad jau biju iegādājies alkoholu, viss bija apnicis, jo alkoholiķu manā pilsētā bija maz. Pirmā grupa izjuka, tad izveidojās atkal, mēs bijām tikai divi, dažkārt – trīs, alkoholiķi, kas kurināja krāsni sapulces telpā un gaidīja jaunatnācēju. Sapulcēs lasījām grāmatu “Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas”. Tā bija pirmā grāmata, kas bija izdota latviešu valodā. Apspriedām, dalījāmies pieredzē par izlasīto, mēģinājām iet soļus grupā, izrunāt soļus arī divatā. Domāju, ka bez soļiem es nebūtu skaidrā. Pamazām izveidojās mūsu AA grupa. Tas nebija viegls ceļš, jo bija daudz neskaidra.
Skaidrā es esmu, tikai pateicoties AA. Dzīvs es esmu, tikai pateicoties AA. Tik daudzi mani biedri, kuri pārtrauca iet uz sapulcēm, ir miruši. Es esmu spītīgs, es nepārtraucu iet uz sapulcēm, kalpoju arī cietumos sapulcēs, ikdienā man arī palīdz pārlasīt vēlreiz un vēlreiz Divpadsmit soļus. Sadraudzība man ir galvenais, viens es nevarēju, bet kopā ar citiem es varēju palikt skaidrā.
Pēteris, skaidrā 29 gadus
Stāsts pierakstīts sapulcē “Maratonsapulce online”.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.