Vai kalpošanā pieļaujams lūgt reģistrēties un atklāt arī uzvārdu?
Diez vai daudzi šo izlasīs līdz galam. Tāpēc sākšu no otra gala. Ar atbilžu variantiem uz virsrakstā uzdoto jautājumu. Pēc tam došu pāris piemērus iz dzīves. Tad arī dažus argumentus atbilžu pamatojumam.
Piedošanu par nepiefrizēto domas plūdumu. Negribas būt tik didaktiskam, ka citkārt.
Atbildes variants Nr. 1: tas pārkāpj manu personisko anonimitāti, par ko runā AA tradīcijas.
Atbildes variants Nr. 2: tas NEpārkāpj manu personisko anonimitāti UN ARĪ NAV PRETRUNĀ ar tradīcijām – AA anonimitātes tradīcijas runā par ko citu.
Runa ir par kalpotājiem. Par tiem, kuri piekrīt būt vēlētā amatā. Kāds teiks: tāpat jau mums ir grūti atrast, kas kalpotu! Tagad vēl arī uzvārdu prasa!?...
Manas mājas grupas komiteja man tikko piedāvāja kandidēt grupas Vispārējās kalpošanas pārstāvja vietnieka amatam. Uzņēmumu reģistrā savulaik jau biju. Kā AA valdes loceklis. Vairs nevēlos. Pašreizējais darbiņš to īsti nepieļauj. Arī cietumā kalpot tā paša iemesla dēļ tagad neeju. Kaut agrāk, kad strādāju privātpraksē, gāju gan. Pats izvēlos, cik daudz personiskas anonimitātes man kurā brīdī ir nepieciešams.
Mūļgrāmatā esmu, bet manu saistību ar AA lūdzu nepubliskot. Pilnībā paļaujos uz to, ka AA un biedri manu anonimitāti ievēros. Taču…
Uz AA nāk daudzi Andri. Brīžiem šķiet, ka pat vairāk nekā Jāņi. Kā lai viņus atšķir citu no cita? Pēc uzvārda pirmā burta? Kādu laiku tas tā arī strādāja. Viens tiek dēvēts par Balto. Cits vienmēr visur savstarpēji saukts uzvārdā. Arī pirms savas aiziešanas Tai Saulē.
Koordinēju Attīstības darba grupas darbu pie Pilnvaroto padomes. Rakstu atskaiti par paveikto. Grupā darbojas divi Andri. Abiem uzvārds sākas ar “K” un abi no Rīgas. Labi, ka mājas grupas dažādas… Konferencē savukārt mēdz būt vairāki Raimondi un gadās, ka abi no Rīgas… Labi, ka mājas grupas dažādas.
Ir liela grupa, kurā daudz Juru. Tad nu Juriem tika dotas iesaukas vai piekabināti cipari. Lai grupas iekšienē varētu atšķirt, par kuru Juri ir runa. Vienu dēvē par Skaistuli, tikai citā valodā. Tā viņš manā kontaktu sarakstā arī reģistrēts, kaut arī zinu viņa uzvārdu.
Viens no Juriem – Astotais – nu jau labu laiku aizsaukts pie Tā Kunga. Zaudēja cīņu ar kovidsērgu… Vienmēr būs gaišā piemiņā. Ne tikai savā mājas grupā. Tajā lielajā mājas grupā, kuru apmeklēja un kurā kalpoja daudzus gadus, laikam jau nevienu vairs nekad nesauks par Juri Astoto. Tapat kā hokejistiem izlasē vairs nedod to numuru, kura krekls ir pie “Arēnas Rīga” griestiem...
Kad dodos uz kalpošanas konferenci Polijā vai kalpošanas sanāksmēm Eiropā un pasaulē, nevaru nepamanīt, ka visur reģistrējamies un neslēpjam savu uzvārdu. Lai vieglāk pēc tam citam citu atrast. Taču – tās ir ārvalstis.
Šeit, kad kāds meklē palīdzību, dodam savus tālruņu numurus. Bet ko rakstīt klāt? Katru
reizi jāpiedomā.
Vai šāda pseidoanonimitātes putra mūsu pašu starpā dažkārt neizskatās pēc paslēpēm? Kā to uztver jaunatnacējs un vai tas netraucē vēsts nešanā un savstarpējā saziņā?
AA Vienpadsmitā tradīcija runā par anonimitāti tikai publiskajā sfērā, nevis savstarpējā saziņā. Arī Divpadsmitā mums tikai atgādina. Anonimitāte man nenozīmē slēpt savu identitāti no AA biedriem un tiem, kas meklē palīdzību, kā atmest dzeršanu.
Savus personas datus gan sargāju. Taču ne jau no pašiem anonīmajiem alkoholiķiem. Ziedoju ar bankas pārskaitījumu. Nebažījos, ka banka man nedos kredītu, jo atveseļojos no alkoholisma. Bet saprotu tos, kuri nevēlas, lai banka par viņu zina personiskas lietas.
Uzticos un paļaujos mērķiem, kādiem AA ievāks manus personas datus. Ka ar tiem rīkosies saudzīgi. Nenodos trešajām pusēm. Nepubliskos. Izmantos, lai tikai atvieglotu saziņu. Un nepublicēs. Kaut arī iekšējos materiālos, iespējams, parādīšos ar visu uzvārdu, tas nenozīmē, ka kāds ar to plātīsies medijos vai internetos.
Anonīms autors, Rīga
P.S. Ar savu vārdu neparakstos. Anonimitātes tradīcija, man domāt, aptver arī interneta vēmekļus, kā smej latvieši.