Iedomas, ka viņš dzers citādāk nekā tēvs un dzīvos kā skaistajos romānos, nepiepildījās. Dzīvot viņš iemācījās ar AA programmas palīdzību.
Manā skaidrības dzimšanas dienā grāmatā “Ikdienas pārdomas” ir šāds citāts no mūsu Lielās grāmatas: “Viegli ir pamest novārtā garīgo darbības programmu un atdusēties uz lauriem. Tā darot, mums draud nepatikšanas, jo alkohols ir viltīgs ienaidnieks.” (“Ikdienas pārdomas”, 314. lpp.) Nu gluži kā par mani!
Piedzimu laukos, strādnieku ģimenē. Tētis bija alkoholiķis, bet mamma – līdzatkarīgā. Diemžēl tāda diezgan tipiska situācija. Jau agrā bērnībā mani uzskatīja par apdāvinātu bērnu un lika apmeklēt mazpilsētas mūzikas skolu, lai es apgūtu vijoļspēli. Godīgi sakot, ienīdu šo instrumentu, jo pasniedzējs, kurš bija arī mūzikas skolas direktors, bija alkoholiķis. Bieži rāja mani. Tikko biju beidzis pirmo klasi pamatskolā, vecāki nomainīja dzīvesvietu (tagad dzīvojām Salaspilī), un nu man jau agrā vecumā bija jāiemācās vienam nokļūt līdz mūzikas skolai Rīgā.
Mana ģimene bija disfunkcionāla. Kad atklājās, ka man ir māsa un vēlāk vēl audžumāsa, man nekas netika paskaidrots, kāpēc tā, kāpēc ģimene nedzīvo kopā!? Tētis dzēra, mamma viņu mēģināja noganīt, man tas viss nepatika. 11–12 gadu vecumā piedzīvoju situāciju, kad mamma runāja par pašnāvību, jo tēvs atkal dzēra, viņa devās prom no mājām un es paliku pilnīgi viens šādā brīdī. Raudāju, biju izmisis, nezināju, kam lūgt palīdzību. Mamma atgriezās pēc kādas stundas, jo bija devusies pie kaimiņienes. Atceros, citreiz tēvs gulēja piedzēries, no kabatas bija izkritušas kārtis ar porno bildēm, ar lielu interesi pacēlu dažas kārtis un izpētīju, tas atstāja lielu iespaidu uz manu turpmāko seksuālo pieredzi. Manā pusaudža prātā nostiprinājās doma, ka seksam jābūt tādam, kā attēlots uz porno kārtīm. Arī mācībām koncentrēties bija aizvien grūtāk. Nespēju nokārtot ieskaites klavierspēlē. Visbeidzot, laikam septītajā klasē, man ieteica turpināt mācības parastā skolā, savā apkaimē. Ceļamaizē iedrošinot, ka es dzīvē nepazudīšot, jo esot gana talantīgs, tikai paslinks. Man tiešām bija laba balss, un es skaisti zīmēju.
Jezga un bardaks mājās man bija piegriezies, skolā par to dalīties nevarēju un nemācēju, biju pilns kompleksu un baiļu, gribēju pēc iespējas ātrāk tikt prom no vecākiem! Biju izplānojis, ka jāatrod viena jauka meiča, jāapprecas un tas būs legāls veids, kā tikt prom. Pēc 10. klases ieklīdu kādā studentu ballītē, biju salietojies tabletes un alkoholu. Noskatīju visskaistāko meiteni un pēc divām nedēļām pus pa jokam mēs jau sastādījām kāzu viesu sarakstu. Vidusskolu nepabeidzu, jo bija gaidāms bērniņš. Gatavojāmies kāzām. Sāku strādāt un izglītību pabeidzu vietējā vakarskolā. Sapratu, ka ģimene jāuztur, jābūt atbildīgam, vienlaikus jau plānoju, kā notīties no vecākiem, jo dzīvojām kopā. Augusta beigās nosvinējām kāzas. Decembrī piedzima meita.
Alkohols man palīdzēja pārvarēt kautrīgumu, atraisīties. Bija sajūta, ka alkohols manī atraisa dažādas jaukas īpašības, kuras citādi nevaru parādīt. Tas mani mudināja dzert biežāk un vairāk. Ar laiku sāka parādīties situācijas, kad iedzēru ar vieniem draugiem, tie otrajā dienā atjēdzās un beidza dzert, bet es devos pie citiem un turpināju. Plosti pamazām iestiepās uz vairākām dienām. Mēdzu pazust no mājām. Tikai vēlāk sapratu, ka mani tuvinieki pārdzīvoja to pašu, ko izjutu bērnībā, kad tētis pazuda bez ziņas un miņas. Uzvedos tieši tāpat. Neviens nezināja, cik ilgi būšu prom, kad pārradīšos, kādā paskatā. Visas manas iedomas, ka ar mani gan būs citādāk, ka dzīvošu kā skaistajos romānos, – tas viss nepiepildījās.
Meita bija jau gadu veca, kad mani iesauca padomju armijā. Kad atgriezos no tās un biju nostrādājis jau gadu, armijas draugs aicināja mani sākt dzīvi citā vietā, mainīt darbu. Mēs pārvācāmies uz bagātu kolhozu Kurzemē, un es sāku strādāt par kurinātāju kažokzvēru audzētavā. Ideāls darbs alkoholiķim – diennakti strādāju, trīs brīvas, varēju pļēgurot. Alga bija liela, par ko dzert bija atliku likām. Pamanījos pat iestāties rajona vīru korī, kur pēc uzstāšanās reizēm arī mēdzām iedzert… Tai pašā laikā sieva bija spiesta nomainīt labu lietvedes darbu Rīgā uz smago zvērkopes darbu laukos.
Pēc dažiem gadiem pienāca pārmaiņas valstī, un tas skāra arī mūsu kolhozu. Tas bija uz izjukšanas robežas. Pa to laiku Rīgā mani jaunības dienu čomi bija nodibinājuši ienesīgu privāto firmu un atvilināja mani atpakaļ. Jaunajā darbā varēju gan labi nopelnīt, gan vēlāk ļāva arī dzert darba laikā. Ārpus darba laika dziedāju jauniešu kamerkorī. Varēju pēc Ziemassvētku koncerta, ģērbies smokingā, aizdoties iedzert vienu karstvīna glāzi kopā ar ielūgtajiem darba kolēģiem un pēc vairākām dienām atjēgties, guļot kaut kādu daudzstāveņu pagraba siltumtrasē pie bomžiem ar nošu mapi pagalvī.
Vienā brīdī sajutu, ka jāmūk no šīs darba vietas, jo bija jau teksti: “Ko tad brauksi mājās, paliec vien pa nakti, turpināsim, ledusskapis pilns ar šmigu, atpūtas istaba ir.” Jutu, ka aiziešu bojā, nodzeršos. Muku prom. Nezināju, kur likties, darba un naudas vairs nebija. Krampjaini turoties, sausā nodzīvoju apmēram gadu, vienkārši bija bail atsākt. Pabeidzu pat multiplikācijas kursus kā zīmētājs. Taču iekšēji manī nenotika nekādas izmaiņas.
Tad viens sens skolas laiku draugs paaicināja mani līdzi uz spēļu zāli Vecrīgā, lai pasargāju viņu no pārāk lieliem tēriņiem, es taču tagad nedzerot. Tajā vakarā pēc ilga laika atkal iedzēru. Lai gan pirmā glāze bija nejauša, tas bija kā elektrības sitiens! Visa mana apņemšanās pazuda, mājas vairs nevajadzēja, devāmies kopā ar draugu dzert tālāk. Paņēmām taksi, lai nokļūtu pie viņa mājās, bet taksī pa ceļam iekāpa viņa draudzene. Tā nu es nejauši un liktenīgi satiku savu tagadējo sievu. Ticiet vai nē, pēc pāris nedēļām es pārvācos dzīvot pie viņas. Savā ziņā manas jaunās attiecības bija perfektas alkoholiķim – viņa bija viena ar diviem maziem bērniem. Pierunāju, ka būšu atbalsts. Kad iedzēru, biju spēcīgs un varošs, sasolīju visu ko. Man pašam tas likās ideāli – lūk, te ir tā laime, īstā dzīve, jaunas attiecības ar sievieti mākslinieci. Darba man nebija, pelnīju ar gadījuma darbiem, gadījās arī pārkāpt likumu – viltoju zīmogus dokumentos, par ko, par laimi, netiku pieķerts. Nespēju saskatīt bīstamas robežas, iekūlos kriminālās situācijās – tas viss notika, ja biju lietojis alkoholu. Nekad nevarēju paredzēt, kur un kad beigsies mans kārtējais dzerstiņš, es it kā pārslēdzos citā dimensijā.
Tas bija mans pēdējais, smagākais dzeršanas periods, kas ilga apmēram divus ar pusi gadus. Sāku lietot arī narkotikas, lai gan tas mani biedēja, alkohols bija man saprotamāka viela. Pats apzinājos, ka mana dzīve nepavisam neiet uz augšu. Dzeršanas kļuva garākas, un pauzes starp tām īsākas. Pārvācāmies uz citu dzīvesvietu, cerēju, ka tas dos iespēju mainīties, bet notika kā parasti… tie bija tikai māņi.
Ar ēdamkaroti balzāma pie kafijas iesākās mans pēdējais, liktenīgais plosts. Baisi. Negribas pat atcerēties to reizi. Atminos kā, guļot zem galda, izdzirdu sievas balsi, kura kopā ar bērniem mani tomēr sameklējusi. Viņa saka: “Bērni, ejam, te vairs nekas nespēs viņam palīdzēt.” Dzirdu soļus, viņi aiziet, un durvis aizcērtas kā elles vārti. Man bija sajūta, ka sieva ir ielūkojusies manā ellē un es te palieku. Tas, šķiet, bija mans elles dibens, bija sajūta, ka palīdzība vairs nav iespējama. Virsū mācās instinktīvas bailes nomirt.
Beidzot nokļuvu mājās, bet pagāja vēl daži mēneši, līdz nonācu AA. Biju salauzts, izmisis, nepratu rīkoties – dzīvot skaidrā es nemācēju. Biju dzirdējis par rehabilitācijas programmu alkoholiķiem, bet naudas man nebija, izmaksāt arī neviens netaisījās. Man izdevās sazināties ar kādu AA biedru, kurš ieteica – mēģini noturēties dienu divas skaidrā un tad atnāc uz AA sapulci. Es izdzīvoju divas dienas, devos uz sapulci un nonācu vietā, kur tika svinēta AA grupas jubileja. AA biedri mani biedēja. Man bija teikts, ka sapulcē būšot tādi paši kā es, bet viņi bija sapucējušies, smaidīgi, krita cits citam ap kaklu. Nodomāju, ka esmu piečakarēts – tā taču ir kaut kāda sekta, bet cilvēki apgalvoja, ka esot alkoholiķi. Tad mani pamanīja viena no AA māsām, nopļāpājām kādas divas stundas, un manī ielija miers un drošības sajūta, beidzot sajutos saprasts. Mani iepazīstināja ar AA biedriem no pilsētas, kurā dzīvoju. Nevilcinoties devos uz sapulci, un šī ir mana mājas grupa līdz pat šodienai. Tobrīd jutos fiziski, mentāli un garīgi sabrucis, bet grupas biedri mani pieņēma tādu, kāds esmu. Viņi teica – tu tikai nāc, mēs tev stāstīsim, dalīsimies. Es to arī darīju – nācu, klausījos. Pirmo gadu vispār nerunāju sapulcēs, jo nevarēju domas salikt kopā. Nebiju radis dalīties, izteikties par to, ko jūtu dvēselē, biju visu laiku dzīvojis ar dažādām maskām. Izliekoties, iztopot, mānot sevi un apkārtējos… Bieži jutu, cik ļoti citu stāstītais mani uzrunā un līdzinās manis pārdzīvotajam.
Divpadsmit soļos un to būtībā iedziļinājos daudz, daudz vēlāk. Ilgu laiku lasīju un pārlasīju grāmatu “Anonīmie Alkoholiķi”, turēju to pat zem spilvena. Nevarētu teikt, ka dzīves apstākļi strauji uzlabotos. Man bija emocionālas grūtības, komunicējot ar ģimeni, bet kopumā es sāku justies arvien labāk un labāk. Ar laiku sāku meklēt vairāk. Dzirdēju par kalpošanu, par biroju Rīgā. Man piedāvāja kalpot, sāku AA vasaras nometnēm rīkot sporta spēles. Bija laba sajūta, ka, pat ja tie ir tikai nieki, ko izdaru AA, tas tomēr ir noderīgi. Vienu brīdi man pat uzticēja vadīt Saietu darba grupu. Ka man ir tiesības kļūdīties, bija liels atklājums. Bija liels prieks, ja kas izdevās. Taču vislielākā pateicība ir tam, ka, atveseļojoties ar programmas palīdzību, esmu ieguvis visdārgāko Draugu – savu Augstāko Spēku.
Saskarsmē ar pasauli ārpus AA, ar klientiem un kolēģiem, man palīdz gan AA soļi, gan AA tradīcijas. Ja mani rakstura trūkumi lien ārā, atceros vārdus “es nevaru mainīt vēja virzienu”. Man vajadzīga garīgā darbība katru dienu. Nedrīkstu piemirst, ka esmu alkoholiķis. Jāpieņem situācija, kāda tā ir, un jāierauga sava daļa tajā. Bieži pamanu, ka pats neesmu bijis izdarīgs, godīgs, pats esmu sev radījis nepatīkamas situācijas. Ar šo nevar atļauties koķetēt, nepārtraukti jāstrādā ar sevi. Esmu to pieņēmis, nesūkstos, esmu pateicīgs AA, savam Augstākajam Spēkam, soļiem, tradīcijām un jūsu – citu AA biedru – pieredzei.
Pazemībā un pateicībā Dzintars,
skaidrā no 1996. gada 1. novembra
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.