AA biedrs dalās, kā iepazinās ar Trešo tradīciju.
Gribu padalīties par pieredzēto kādā AA sapulcē Frankfurtē nu jau ļoti tālajā 1999. gadā. Biju nepilnus divus gadus skaidrā, jau tīri labi apbružājies AA. Regulāri gāju uz sapulcēm, apmeklēju visus AA pasākumus, biju iesaistījies kalpošanā. Soļos un tradīcijās īpaši neiedziļinājos, tos nekādā gadījumā nenoliedzot. Lielā grāmata vēl nebija iztulkota. Aptuveni sapratu, ka, pateicoties Pirmajam un Otrajam solim, esmu dzīvs un skaidrā. Pamatā izpratu Septīto tradīciju.
Bija pirmdienas vakars. Kopā ar iepriekš iepazītu vācu AA brāli devāmies uz sapulci hospitālī Frankfurtes nomalē. Bijām kādi astoņi cilvēki. Jau lasot soļus, manu uzmanību piesaistīja kāds brālis X, kurš sevi nenosauca par alkoholiķi, bet teica, ka vēlas atmest dzeršanu. Nedaudz vēlāk viņš, daloties pieredzē, teica, ka piektdien atkal pavadījis vakaru ar ģimeni, nevis bārā, un saņēma viena mēneša medaļu. Daudzus gadus brālis X katru piektdienu gāja uz bāru iedzert pāris mēriņus. Dzēra tikai piektdienās. Piedzērās ļoti reti. Izrādās, tā viņam bija problēma.
Mans alkoholiķa prāts momentā sāka vārīties. Ak Dievs! Viņš taču nav alkoholiķis! Ko viņš šeit meklē??? Tas taču ir ideāls variants. Ja es tā varētu, manas kājas te nebūtu! Tā man toreiz likās. Jau savā mājas grupā biju sācis dalīt alkoholiķus īstajos un ne tik īstos. Sevi, protams, pieskaitīju īstajiem. Kā īpašu atzinību uztvēru kāda vecbiedra teikto pēc mana pirmā dzīvesstāsta: “Tu gan esi kārtīgi rāvis!” Skeptiski raudzījos uz tiem, kuri nāca no rehabilitācijas.
Nevarēju sagaidīt sapulces beigas, lai visas šīs domas izgāztu pār savu vācu draugu, kurš tobrīd bija skaidrā 11 gadus. Kad iekāpām mašīnā, devu vaļā. Viņš mani noklausījās nepārtraucot, tad izvilka no somas lapiņu ar soļiem un tradīcijām. Pasniedza man un teica, lai izlasu Trešo tradīciju. Kaut ko tādu nebiju gaidījis. Kā apstulbis blenzu tajā dzeltenajā lapelē un vairākkārt pārlasīju Trešo tradīciju: “Vienīgais noteikums, lai kļūtu par AA dalībnieku, ir vēlēšanās atmest dzeršanu.” Pēc pauzes viņš pajautāja: “Ko tu tur redzi?” Biju pamatīgi uzkāries, bet pamazām man sāka pielekt, ka galvenais nav tas, cik bieži, cik daudz un ko mēs dzeram, galvenā ir vēlēšanās pārtraukt dzeršanu un dzīvot skaidrā.
Sadraudzībā –
Andris
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.