Aizpildīt tukšumu

Darbs, atpūta, mīlestība, garšīgs ēdiens, sekss, grāmatas, mūzika, filmas un seriāli, draudzība, skriešana, nūjošana, trenažieru zāle, bērni, veselība utt. Protams, viss, kas šeit uzskaitīts, pats par sevi ir labs. Kvalitatīvas dzīves komponentes. Taču jebkas no šī saraksta tikpat labi var kļūt par lielu problēmu, ja es esmu alkoholiķis. Proti, jebkas no šī saraksta (un ne tikai) var kļūt par manu apsēstību. Darbs, kuru es sāku “lietot”, lai aizpildītu tukšumu. Ēdiens, kura nekad nebūs par daudz. Sports, kas no rūpēm par sevi var kļūt par sevis iznīcināšanu. Un tā tālāk. 

Protams, tas viss nav alkohols, kas mani var nogalināt. Taču, atmetot dzert, mans tukšums dvēselē kļūst tikai redzamāks. Un manas vēlmes aizpildīt šo tukšumu – ar jebko – kļūst par apsēstību. Tādā veidā jebkas nevainīgs un labs, kļūstot par manu apsēstību, sāk mani nogalināt. Alkoholiķis, kas dzīvo skaidrā, zina – bez Divpadsmit soļu programmas jebkura apsēstība var padarīt dzīvi bezjēdzīgu un depresīvu, gluži kā kādreiz alkohols. 

Tāpēc šo “Vīnogas” numuru mēs veltam apsēstībai. Protams, mēs vairāk koncentrējamies uz apsēstību, ar kuru viss sākas (bet nekas nebeidzas, kā mēs tagad zinām): apsēstība, ka alkohols var “izārstēt” tukšumu, apsēstība, ka es saviem spēkiem varu beigt dzert, apsēstība, ka “šī ir pēdējā glāzīte”.  

No kurienes rodas tukšums, kas šķiet neaizpildāms? Alkoholiķe E.R. ir pārliecinājusies, ka tas rodas dzīvē bez garīga pamata: “Nekādas pasaulīgas lietas vai procesi nav spējuši radīt sātu, kā to dara Dievs.” Par viņas centieniem meklēt ieroci pret apsēstību lasiet rakstā “Izsalkums”. (На русском языке статья здесь). 

Savukārt, kāda cita anonīmā alkoholiķe stāsta par to, ka ļoti ilgi viņa neizbēgami nonāca tādā kā spirālē. Dzeršanas laikā sastrādāto muļķību un neizdarīto darbu dēļ viņa arvien biežāk jutās nomākta, tādēļ arvien biežāk bija iemesls iedzert: “Tā bija ilgstoša, stingra un absolūti neloģiska pārliecība, ka alkohols spēj uzlabot manu pašsajūtu un sniegumu nepatīkamos vai grūtos dzīves brīžos.” Par to lasiet viņas rakstā “Mana apmātība”. 

“Pagāja ilgs laiks skaidrībā, kad mans Augstākais Spēks dāvāja man iespēju saprast, ka es varu izmantot Otro soli un sponsora palīdzību visu šo neprātu apzināšanā un sadzīvošanā ar tiem.” Kāds cits anonīmais alkoholiķis rakstā “Kā programmā atgriežas veselais saprāts” dalās pieredzē par to, ka, ejot pa atveseļošanas ceļu, viņš ik pa brīdim sastopas ar emocijām un izjūtām, kuras nav sapratīgas. 

Savukārt, cits anonīmais alkoholiķis ar ilgstošu skaidrību nonāk pie secinājuma, ka regulāra rakstura trūkumu inventarizācija var palīdzēt atgriezties pie Austākā Spēka, tātad, arī pie veselā saprāta. Par to lasiet viņa rakstā “Labdien kontrole, labvakar bezspēcība, labrīt apsēstība!”

 “Pēc otrā norāviena es joprojām cīnījos ar tieksmi dzert, kas mani ietekmēja gan fiziski, gan garīgi.” Kāds bija šī alkoholiķa ceļš uz atbrīvošanos no apsēstības un tieksmes – par to viņš stāsta rakstā “Atbrīvošanās no tieksmes”, kas sākotnēji publicēts 1981. gadā AA žurnālā “Grapevine”. 

Lai jums patīkama un noderīga lasīšana!

Kā vienmēr daudzus “Vīnogas” rakstus vari arī klausīties.

Aicinām iesūtīt savus pieredzes stāstus, īpaši dzīvesstāstus un rakstus par nākamo mēnešu tēmām:

MĪTI PAR AA – līdz 1. jūlijam 

JAUNA BRĪVĪBA UN JAUNA LAIME – līdz 1. augustam 

AA LITERATŪRA – līdz 1. septembrim 

Rakstus sūti uz e-pastu redakcija.vinoga@gmail.com!

Redakcijas vārdā – Dmitrijs