Desmit metri miera

Es nokāpu no korķa janvāra beigās. Pirms piedzīvoju skaisto pavasari skaidrā, vēl nācās pāris mēnešus domāt, ko darīt vakaros. Pirms tam šādu jautājumu man nebija, jo visu brīvo laiku aizpildīja alkohols – dzeršana, dzeršanas plānošana, solījumi atteikties no dzeršanas. Domāt par hobijiem būtu smieklīgi. Galvenais uzdevums bija izdzīvot un, vēlams, nepazaudēt seju sabiedrībā. 

Vienā no savām pirmajām AA sapulcēm izdzirdēju ieteikumu, ka skaidrības sākumā vērts atsākt darīt to, ko ļoti patika darīt bērnībā. Tā manā dzīvoklī parādījās klavieres. Gandrīz divdesmit gadus nebiju pieskāries šim instrumentam, bet atkalsatikšanās bija ļoti priecīga un noteikti palīdzēja man kā sava veida meditācija. Un palīdz joprojām – jau vairāk nekā desmit gadus. 

Taču nesen atcerējos, ka pirmajā skaidrības mēnesī arī mēģināju tamborēt. Kāds ieteica, jo tas nomierinot nervus. Tā arī bija. Neko daudz tamborēt nemācījos, tāpēc šī aizraušanās finalizējās ar vairāk nekā desmit metrus garu šalli. 

Maija “Vīnogas” numurs ir veltīts mūsu jaunajām identitātēm un hobijiem skaidrībā. AA biedri stāsta, kā atveseļošanās laikā mainās viņu dzīve. 

“Iepriekš nedomāju par to, kas man patīk, aizrauj, interesē. Es piederēju uzdzīvei. Bāri un to letes, pustumsa un mūzika – tā bija man svētnīca.” Alkoholiķe E.R. rakstā “Mana profesija ir skaidrība” nonāk pie secinājuma, ka jaunajā dzīvē viņai nav vajadzīga kāda konkrēta profesija vai apbalvojumi, bet tieši pašapziņa un pašcieņa. (На русском статя ЗДЕСЬ). 

Latvijas nedzirdīgajiem alkoholiķiem nav, kas sniedz palīdzību. Mūsu Piektā tradīcija saka, ka mēs nesam vēsti tiem, kuri vēl cieš. Bet vai mēs sadzirdam tos, kuri cieš pilnīgā klusumā? Daudzi zīmju valodas apguvi varētu saukt par hobiju, bet Rolandam tā ir identitātes maiņa: “Es mācos nevis tāpēc, lai aizpildītu laiku, bet lai būtu par balsi tiem, kurus sapulcēs bieži “nedzird”.” Par savu pieredzi viņš stāsta rakstā “Jauna identitāte caur kalpošanu klusumā”.  

Savukārt Ieva rakstā “Atgūt zaudēto personību” stāsta, kā dzerošajā laikā no viņas dzīves pazuda grāmatas: viņai likās, ka mūsdienu rakstnieki vairs neprot rakstīt. Arī uz teātri viņa vairs nevarēja aiziet – pulksten septiņos vakarā viņai vienmēr bija jau pāris promiles. Tikai dzīvojot skaidrā, autore saprata, ka pasaule ir laba vieta. Viņa bija atguvusi spēju brīnīties un noformulēt savu viedokli. 

Alkoholiķis A. stāsta par to, kā, pateicoties citam AA biedram, savā skaidrībā uzsāka veselīgo ieradumu. Par to lasiet rakstā “Veselīgais hobijs”. Savukārt, Ivita rakstā “Skaidrības ultramaratons” dalās, kā skaidrība un disciplīna palīdz viņai nopietni nodarboties ar skriešanu. 

“Pēc gandrīz astoņiem skaidrības gadiem patiesība ir ļoti vienkārša: paliekot vienatnē ar sevi, kļūstu pats sev pārāk bīstams.” Alkoholiķis Oskars dalās par to, kā attālināšanās no AA programmas traucē viņam nodarboties ar jaunajiem hobijiem skaidrā dzīvē. Par to viņa rakstā “Bīstamie hobiji”. 

“Mana jaunā reliģija ir disciplīna. Tā vairs nav sevis šaustīšana, bet gan augstākā brīvības izpausme, kas sakārtojusi arī manu cilvēcisko ainavu.” Pie šāda secinājumā rakstā “Identitātes restaurācija” nonāk AA biedrs K.S.

“Kā būtu ar kādu hobiju?”, ieteica terapeits alkoholiķim Džimijam. Viņam bija vajadzīgs kaut kas, ar ko aizstāt visas tās vientuļās stundas bārā. Viņš sāku veidot vecas būdiņas no saldējuma nūjiņām un vecu mēbeļu koksnes. Par Džimija pieredzi lasiet rakstā “Atrodi hobiju”. 

Šajā “Vīnogas” numurā piedāvājam arī dzīvesstāstu. To mūsu redakcijai iesūtīja Illa: “No augšas UI, apakšā FUI”. 

Mēs ļoti priecāsimies saņemt arī tavu stāstu par atveseļošanās pieredzi! 

Redakcijas vārdā –

Dmitrijs