Aizvainojumu mantojums

Piedošana salauž rūgtuma ķēdes, kas vērstas pret viņa māti.

Atgriežoties no skolas, jau gaiteņa pusceļā līdz dzīvoklim es sajutu pazīstamo dūmu un  šmigas smakas maisījumu. Ar bažām sirdī es zināju, ko man nāksies ieraudzīt: manu piedzērušos māti nekārtīgā halātā, sēžot uz krēsla virtuvē, neuzkrāsotu, izspūrušiem matiem, ar cigareti rokā un turot glāzi šmigas. Kādreiz mana mamma bija ārkārtīgi skaista sieviete — tik pārsteidzoši pievilcīga, ka, viņai ienākot telpā, cilvēki pagrieza galvas. Vīrieši iemīlējās viņā, un, kad viņa ik pa laikam iegriezās manā skolā, nākamajā dienā es vienmēr saņēmu komplimentus par to, cik skaista viņa ir.

Tas bija pirms tam, kad mamma kļuva par pilnvērtīgu alkoholiķi, katru pēcpusdienu pavadot virtuvē  burtiski smirdīgi piedzērusies. Dažreiz es viņu atradu uz virtuves grīdas, kur viņa bija nokritusi, un dažreiz tur bija asinis no nejauša ievainojuma. Es viņu pacēlu, nosēdināju krēslā un mēģināju pārsiet viņas brūces. Godīgi sakot, pusaudža gados es nekad negribēju nākt mājās no skolas.

Un gandrīz vienmēr mamma piespieda mani sēdēt blakus un klausīties viņas nebeidzamo aizvainojumu sarakstu. Viņas piedzērusies, aizkaitinātā balss bieži vien neapklusa divas stundas vai ilgāk, stāstot par reālajiem vai iedomātajiem nodarījumiem, kas pieļauti pret viņu, mani un manu tēvu. Sēžot tur, ieslodzīts virtuvē kopā ar savu piedzērušos māti, es zvērēju, ka nekad neļaušu pagātnes nodarījumiem saindēt manu prātu ar tik šausmīgiem aizvainojumiem kā viņas. Cik ļoti es kļūdījos par sevi.

Četrdesmito gadu vidū tikai nedaudzi ārsti un citi speciālisti atzina alkoholismu par slimību.  Tāpēc mamma tika atzīta par garīgi slimu, kaut arī nebija, viņa tika hospitalizēta un pakļauta ļoti nepatīkamām šoka terapijas procedūrām. Pēc vairākiem mēnešiem viņas stāvoklis nedaudz uzlabojās, kad slimnīcā atklāja viņas mākslinieces talantu un iedrošināja atgriezties pie gleznošanas. Pēc ārstēšanās viņas alkohola  patēriņš nedaudz samazinājās, taču tā vietā viņa sāka lietot trankvilizatorus un pretsāpju līdzekļus. Joprojām dzerot, mana māte kļuva atkarīga arī no ārsta izrakstītajiem nomierinošajiem līdzekļiem. Diemžēl savas dzīves atlikušos gados viņa nodzīvoja pa pusei nejūtīga. Ja vien toreiz būtu bijis kāds progresīvs psihiatrs, kurš būtu atzinis viņas alkoholismu. Taču tā nenotika, un mana mīļā māte nomira, joprojām esot atkarīga.

Tāpēc, būdams ļoti jauns, piecpadsmit gadu vecumā es sev apsolīju, ka man nebūs tādu pašu aizvainojumu kā manai mātei. Turklāt es biju apņēmies nekļūt par alkoholiķi kā mana māte. Abos gadījumos es kļūdījos.

Man bija lemts kļūt par alkoholiķi ar visu smago nastu, ko alkoholiķi nes sev līdzi. Nākamos  četrdesmit gadus, sākot no manas pirmās piedzeršanās pusaudža gados, mana dzeršana turpinājās nemainīgā tempā, līdz es kļuvu par pilnīgu alkoholiķi. Beigu beigās es kļuvu arī par aizvainotu cilvēku. Es izbaudīju šos aizvainojumus: tie sniedza vienkāršu izskaidrojumu tam, kāpēc es jutos tik nožēlojami. Līdzīgi kā ar solījumu vairs nedzert, man neizdevās atbrīvoties no šiem rūgtajiem aizvainojumiem. Godīgi sakot, man patika just aizvainojumu. Galu galā tas deva man attaisnojumu iedzert vēl vienu glāzi.

Mana atveseļošanās notika  ar AA palīdzību. Pēc tam, kad kolēģi apkaunojoši norādīja uz manu problēmu, es pārstāju dzert, sāku apmeklēt sapulces un domāju, ka “tagad viss būs kārtībā”. Taču pirmie atveseļošanās mēneši joprojām bija pilni ar dusmām un aizvainojumiem. Ar saprotoša sponsora palīdzību es sāku strādāt ar soļiem. Es atklāju arī Dvēseles miera lūgšanas burvību, jo tā man parādīja, ka man ir spēks mainīties. Es sāku strādāt ar Divpadsmito soli.

Tas bija pārsteidzoši: dusmas sāka zust. Arī rūgtie aizvainojumi sāka mazināties gan spēka, gan biežuma ziņā. Es pieņēmu, ka, lai gan es varētu būt mantojis alerģiju pret alkoholu no mammas un viņas pamatiedzīvotāju gēniem, es pats esmu atbildīgs par savu atveseļošanos. Es atklāju, ka viens no atveseļošanās blakusefektiem ir spēja nenožēlot pagātni. Garīgums sāka aizstāt manus aizvainojumus.

Tagad, pēc divdesmitpieciem gadiem nepārtrauktas skaidrības, atbrīvojoties no alkohola važām, mana dzīve ir radikāli mainījusies. Ak, ja esmu pilnīgi godīgs, man joprojām ir dusmu uzplūdi, bet tie ir nelieli kairinājumi, kas ilgst tikai dažus mirkļus. Un, kad manā prātā sāk viltīgi uzkrāties kādi aizvainojumi, es saprotu, ka tas ir atgādinājums par manu slimību un ka man jāturpina strādāt pie savas atveseļošanās, divkāršojot AA sapulču apmeklējumus un paplašinot Divpadsmitā soļa darbu.

Saknē aizvainojumā nav nekā ļauna. Tā ir daļa no cilvēka būtības. Tomēr, ja to neierobežo, tas var nodarīt iznīcinošu kaitējumu garam, jo tas ir pretstats dvēseles mieram un cilvēciskumam. Kad manī valdīja šī apsēstība, es nebija laimīgs cilvēks. Es sāku ienīst gan citu, gan savas pagātnes rīcības. Pateicoties atveseļošanās procesam un AA programmai, tagad esmu spējīgs sasniegt jaunu līmeni – ne tikai brīvību no alkohola lietošanas, bet arī brīvību mīlēt citus un sevi. Esmu pat iemācījies pieņemt savu māti, kuru, lai gan viņas vairs nav starp mums, es joprojām turpinu mīlēt.

Toms L., Ņuorleāna, Luiziāna

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.

Copyright ©️ The AA Grapevine, Inc. (December 2010) Reprinted with permission.  All rights reserved.  To subscribe to AA Grapevine, please visit  https://www.aagrapevine.org.