Viņš meklēja vietu, kur iemācīties nedzert, bet iemācījās dzīvot.
Es esmu alkoholiķis parastais – unikāls, neatkārtojams, vienīgais un tāds pats kā pārējie alkoholiķi. Esmu vienīgais bērns ģimenē, prasīju sev uzmanību, bija grūti iekļauties un pārvarēt bailes un nedrošību. Pirmo reizi iedzēru 15 gadu vecumā, īsi pirms skolas beigšanas eksāmeniem. Jau pirmā reize radīja tādas sekas, ka uz skolas eksāmenu devos paģirains, salāpījies. Alkohols man uzreiz iedeva to, kā man trūka – drosmi, atbrīvotību, pašpārliecinātību, pazuda mazvērtības sajūta. Es to nodēvēju par risinājumu un turpināju aktīvi lietot alkoholu, kamēr mani izmeta no skolas un rezultātā izdarīju noziegumu, un mani uz trim gadiem ievietoja slēgta tipa iestādē – cietumā. Tas bija viens no risinājuma blakusefektiem…
Iznākot no cietuma, kur arī turpināju lietot, man radās doma, ka jānodibina ģimene. Man bija 21 gads, mamma bija mirusi, un to es ekspluatēju un lietoju kā labu attaisnojumu savai dzeršanai. Domāju, ka ģimene būs risinājums, man būs kāds blakus, un tad viss būs citādāk. Ieguvu ģimeni, bet tā kļuva par traucēkli manai dzeršanai, jo neko sevī un savā dzīvesveidā netaisījos mainīt. Likumsakarīgi, ka sieva ar bērnu no manis aizgāja, un arī tas man kalpoja par lielisku iemeslu, lai turpinātu dzeršanu! Ar šodienas acīm esmu ļoti pateicīgs savai bijušajai sievai par šo konsekvento lēmumu. Pats es turpināju mainīt darbavietas, dzīvesvietas, un dzeršana tikai pastiprinājās. Beigu beigās es gandrīz atrados uz ielas, dzīvoju mežā kopā ar citiem pudeles brāļiem. Es iepazinu alkoholismu tādā stadijā, ka jau vienkārši negribas pamosties. Pamostos, apzinos savu stāvokli un vienkārši atkal gribu to visu aizliet.
Atceros vienu epizodi. Sēdēju kopā ar savu pudeles brāli (tagad jau nelaiķi) piekalnē, mums bija alkohols un cigaretes, lietojām un spriedām par tiem, visiem pārējiem, cilvēkiem, kuri brauca garām darīšanās, kuriem bija pienākumi, ģimenes – viņi visi nedzīvo īsto dzīvi, mums gan ir sapņi, plāni, mēs zinām, kā vadīt valsti, veidot ekonomiku utt. Mums garām pagāja bērnu bariņš, un kā jau “no bērna mutes taisnība skan”, viņi mūs nosauca par bomžiem. Man tas tā sāpēja! Kāpēc? Tāpēc, ka jau tad sapratu, ka tā ir taisnība.
Ar draugu palīdzību tomēr izkārpījos no šī stāvokļa un ieguvu labu darbu. Izdomāju, ka ar savu kontroli un gribasspēku visu kontrolēšu, turpināšu dzeršanu, bet slēpšu, izveidoju arī attiecības. Vienā darbavietā biju nostrādājis jau gadu, kas man bija rekords, lai gan tolaik man bija 34 gadi. Darbavietā, protams, dzeršanas norāvieni un kavējumi mijās ar pārcilvēcisku darbošanos, lai aizmālētu vainas apziņu. Uzņēmumam nomainījās vadība, kura vairs necieta manus kavējumus. Tiešais priekšnieks izsauca mani uz pārrunām, godīgi izklāstīja patiesos iemeslus un atlaida mani no darba. Es, protams, ārkārtīgi apvainojos, aizvainojums bija milzīgs, sēdos mašīnā un braucu mājās, bet ceļa vidū pašam līdz šim neizskaidrojamu iemeslu dēļ es sāku raudāt. Šobrīd es zinu, ka Augstākais Spēks parūpējās, un es pats ieraudzīju, ka priekšnieka teiktajā ir taisnība, ka man uzsaka darbu dzeršanas dēļ.
Atbraucu mājās, meklēju internetā palīdzību un atradu rehabilitācijas programmu. Tā man šķita izeja, jo biju dzirdējis, ka pēc rehabilitācijas iziešanas varot “dzert normāli”. Tas man der! Līdz rehabilitācijai vēl paspēju divas reizes norauties un pazaudēt vēl vienu darbavietu. Pienāca vasara, kurā es sastapu – kā es pats saku – savu dzeršanu. Sākās suicidālas domas, un es sameklēju informāciju par Anonīmajiem alkoholiķiem. Noķēru brīdi no rīta puses, kamēr vēl ir mazliet sajēgas, un uzrakstīju e-pastu AA. Atklāti pastāstīju par savu dzeršanu, par visu savu situāciju, un liels bija mans prieks, ka saņēmu atbildi, kuras saturu īsumā varētu atstāstīt: “Ar mani bija tāpat, jutos tāpat. Ja vēlies, varam satikties un aprunāties.”
Tas bija pagrieziens manā dzīvē. Satikāmies, un šīs cilvēks padalījās savā pieredzē, un pēc šīs sarunas es devos “padomāt, vai man tas der”. Nedzēru četrus mēnešus un izlēmu palielīties ar šo faktu šim pašam biedram (kurš vēlāk kļuva par manu sponsoru). Liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka nedzert un dzīvot skaidrā ir divas dažādas lietas. Es tā sadusmojos! Neilgi pēc šīs sarunas, īsi pirms Ziemassvētkiem, man radās visiem alkoholiķiem labi zināmais “plāns” – es tagad iedzeršu, priekšā ir brīvdienas, nodošu uguņus un tad došos uz atkačku, kur nekad vēl neesmu bijis, un tad Jauno gadu sākšu skaidrā. Plānu īstenoju, tikai atjēdzos es neilgi pirms februāra. Šis ir mans pēdējais plosts, ko atceros ar lielu nepatiku, mīlestību un pateicību! Bija pienākusi diena, kad man tika atņemta izvēle – alkohols vairs nestrādā, un brīdis bija tāds, ka glāze ir pilna, es negribu dzert, bet es to daru. Tieši kā teica Bils – alkohols bija noteicējs pār manu dzīvi.
Pie manis atbrauca AA biedri, lasījām kopā grāmatu, es biju noraudājies, man bija puse polša. No vienas puses, es domāju, kaut viņi ātrāk aizbrauktu un es varētu iedzert, no otras puses, izmisums un vēlme beigt dzeršanu. Turpināju dzert, zvanīt savam AA biedram, kurš vienīgi noteica: “Izlasi no grāmatas pirmās četras nodaļas un tad zvani.” Pienāca mana pirmā skaidrības diena. Nesaprotu kādā veidā, bet pēc mēnesi ilga, smaga dzeršanas posma es izlasīju pirmās četras nodaļas un tad zvanīju… Un mēs kopā aizbraucām uz sapulci. Kopš tās dienas es neesmu dzēris.
Sākās dzīve bez alkohola, jutos labi, sapulcēs gan neticēju, kā var būt tādi skaidrības laiki – divi gadi, četri gadi, cilvēki atbraukuši uz sapulci ar labām mašīnām. Tie, kuriem bija skaidrība tikai pāris mēnešu – ar tiem varēju asociēties daudz labāk. Ieguvu labu darbu, dzīvesvietu, viss sāka sakārtoties, bet man pašam atkal kļuva aizvien sliktāk. Man nekas nepatika, visi cilvēki sāka šķist neciešami, pat AA sāku visus iekšēji kritizēt, par katru man bija savs viedoklis. Ko darīt? Atkal zvanīju sponsoram un sākām iet soļus. Negāja viegli un gludi, bet vienmēr, kad es darīju, man kļuva vieglāk. Soļojām uz priekšu. Par pārbaudījumu kļuva Trešais solis, mana attieksme bija duāla, man bija daudz jāstrādā, lai pieņemtu vienkāršo, pazemīgo nokrišanu uz ceļiem. Savukārt Ceturtais solis man atklāja, ka es nemaz neesmu tāds miermīlīgs un piedodošs cilvēks, par kādu sevi uzskatīju.
Savā pirmajā skaidrības gadā uzsāku attiecības. Teiciens, ja gribi ātrāk iet soļus, uzsāc attiecības, tas ir par mani. Attiecības parādīja, ka es nemaz neesmu balts un pūkains, man bija bieži jāzvana sponsoram. Līdz šim pārvarēt bailes, tikt galā ar nedrošām situācijām mācēju tikai un vienīgi ar alkohola palīdzību. Tagad mācījos to darīt skaidrībā. Trīs gadi skaidrā bija brīdis, kad patiesi novērtēju, ko nozīmē skaidrība, programma, soļi. Darbā bija sarežģīts projekts, draudzene gaidībās, un man diagnosticēja slimību. Atkal braucu pie sponsora un sapratu, ka esmu atvirzījies no sava Augstākā Spēka un sācis vadīt dzīvi pats. Vēlreiz un vēlreiz izvērtēju, kuri mani rakstura trūkumi dzen mani šādās situācijās. Caur Ceturto un Sesto soli izvērtēju, kāpēc esmu aizgājis no Trešā un Vienpadsmitā soļa. Piebildīšu, ka darbā projektu nodevām, slimību izārstēja un bērniņš piedzima. Turpināju atveseļošanās ceļu, izveidoju sapulci, ja bija problēmas – parādījās cita veida risinājumi. Nokļuvu dzīvē situācijā, kad patiešām piepildījās, ka starp mani un pirmo glāzīti ir tikai tas, cik daudz esmu gājis uz sapulcēm, gājis soļus, kalpojis. Godīgums it visā un, pirmkārt, pašam pret sevi – tas man ir ļoti svarīgi.
Divpadsmitā soļa būtība šogad manā dzīvē ieguva jaunu vērtību un pieredzi – sapratu, ka garīgajai atmodai ir jābūt visupirms, tikai tad var nest vēsti citiem alkoholiķiem. Bija iespēja parakāties savā lepnībā un vēlmē iegūt atzinību. Garīgā atmoda ir arī kalpošana tad, kad to pavisam negribas darīt, tā ir arī labvēlīga un pieņemoša attieksme, nevis tikai sapulcēs un AA vidē, bet tieši sadzīvē, ikdienā. Pielietot šos principus visur! Visa mana dzīve ir saistīta ar AA programmu, es cenšos to pielietot. AA ir vieta, kur var atveseļoties, es meklēju vietu, kur iemācīties nedzert, bet iemācījos dzīvot.
I.
Dzīvesstāsts pierakstīts sapulcē “Maratons onlainā”.