Al-Anon dalībniece dalās, kā ar Divpadsmit soļu palīdzību piedzīvo emocionālo skaidrību.
Mana dzīve ar dzerošu alkoholiķi līdzinājās amerikāņu kalniņiem. Kad viņš dzēra, es jutos piekrāpta, sāpināta un vīlusies. Tā kā viņš parasti pazuda no mājām, baidījos, ka būs noticis ļaunākais un viņš būs sakropļots vai miris. Trauksme tādās reizēs bija tik spēcīga, ka es nespēju koncentrēties ne uz ko citu. Savādā kārtā man šķita, ka mana raizēšanās viņam kaut kādā veidā varētu palīdzēt.
Kad mīļotais, plostam beidzoties, atgriezās mājās, es vienlaikus jutos gan atvieglota par to, ka viņš ir dzīvs, gan ārkārtīgi nikna par to, ka viņš mani ir sāpinājis. Mēģināju izdarīt kaut ko tādu, lai nekas šāds nekad vairs neatkārtotos – vai nu sodīju viņu, izgāžot dusmas, vai biju ārkārtīgi mīļa, laipna un saprotoša. Sekoja vētraina salabšana ar vai bez solījumiem nekad vairs nedzert, fāze, kad mans mīļais visādi centās man izpatikt un izlabot dzeršanas laikā izdarīto postu. Es jutos kā uzvarētāja. Lidinājos rožainās fantāzijās par to, cik brīnišķīga būs mūsu dzīve. Mēs taču tik stipri mīlam viens otru! Viņš visu ir sapratis un nekad vairs nedzers! Tad lēnām, lēnām vilcieniņš sāka braukt atkal uz leju. Iespējams, es jutu nākamā plosta tuvošanos vēl ātrāk kā mans dzīvesbiedrs, mēģināju visiem spēkiem to novērst, bet alkohols vienmēr izrādījās stiprāks. Cikls sākās no sākuma. Pa vidu es vēl izmisīgi centos uzturēt mūsu ģimenes fasādi, slēpjot dzeršanu no draugiem un radiniekiem, melojot cilvēkiem, kuriem mans dzīvesbiedrs bija kaut ko apsolījis vai no kuriem aizņēmies naudu.
Laikam ejot, dzeršanas periodi kļuva biežāki un baisāki, eiforijas brīži īsāki, un pamazām es sāku atskārst, ka šo cīņu esmu zaudējusi. Jutu rūgtumu un bezcerību. Gremdējos vainas apziņā un sevis neieredzēšanā – ja es būtu pietiekoši laba, gudra un sievišķīga, tad taču mans vīrietis nedzertu… Man bija pilnīgi skaidrs, ka Dievs mani ienīst, citādi taču Viņš man to nenodarītu. Bija domas par pašnāvību, bet nebija spēka to izplānot vai realizēt. Spēka man vispār nebija, es knapi vilku kājas. Vēlējos, kaut varētu vienkārši izbeigties, vienīgais, kas mani turēja pie dzīves, bija bērni un apziņa, ka esmu viņiem vajadzīga.
Mīļotais pārstāja dzert, atrada AA un sāka veseļoties, bet mani amerikāņu kalniņi turpināja virpuļot. Skaidrā dzīve šķita pelēka, tukša un bezmērķīga, iekšējā trauksme nemazinājās. Dzīvesbiedrs pat nedomāja atlīdzināt par visām ciešanām, ko bija man sagādājis. Viņš pavadīja laiku ar AA biedriem un nāca mājās priecīgs, bet es jutos nemīlēta, vīlusies un aizvainota. Lai izraisītu strīdu, varēju izmantot kādu no aizvainojumiem, kuru man bija milzum daudz, tad uz brīdi radās sajūta, ka dzīvei ir kāda jēga, vismaz es par kaut ko cīnos, bet cīņas nevainagojās ar panākumiem, un es atkal grimu apātijā un bezcerībā. Atceros, kā naktīs raudāju – pietiekoši klusi, jo histērija manuprāt bija bezgaumīga, vienlaikus pietiekoši skaļi, lai blakus guļošais to dzirdētu un beidzot saprastu, cik nelaimīga es esmu. Man bija pilnīgi skaidrs, ka viņa uzdevums ir padarīt mani laimīgu.
Siltums, pieņemšana un mīlestība, ko es atradu Al-Anon grupā, lēnām atkausēja mani, un Divpadsmit soļu programma izrādījās tieši tas, kas man vajadzīgs. Trešajā solī es ieguvu kontaktu ar savu Augstāko Spēku, un man vairs nevajadzēja spiest cilvēkus, lai viņi mani mīl. Manam Augstākajam Spēkam bija mīlestības pārpārēm, es varēju to dabūt jebkurā laikā, cik vien man vajag. Ceturtajā solī es pamanīju, cik ļoti man patīk sevi žēlot un cik ļoti manas idejas par citu cilvēku glābšanu patiesībā bijušas egocentriskas. Trūkumi bija kļuvuši man kā otrā āda, bet pamazām Augstākais Spēks mani no tiem atbrīvo. Vecie aizvainojumi ir izzuduši, un Desmitais solis man palīdz nesakrāt atkal jaunus. Bailes ir mazinājušās, padziļinot kontaktu ar Augstāko Spēku.
Pateicoties programmai, spēju mazāk egocentriski paraudzīties uz notikumiem savā dzīvē. Ja vīrs ir īgns, es pieņemu, ka tas saistīts ar procesiem, kas notiek viņā pašā un nekādi nav saistīts ar mani, tādēļ man uz to nav jāreaģē. Es mēģinu ļaut cilvēkiem būt tādiem, kādi viņi ir, un necenšos viņus pārveidot. Kopš esmu sākusi atšķirt lietas, ko nevaru mainīt (piemēram, vīra alkoholisms), esmu sākusi pamanīt lietas, ko varu mainīt, un to darīšana man sagādā lielu prieku un gandarījumu.
Katru rītu lūdzu, lai Augstākais Spēks vada manu dienu, un uzticos, ka tā tas arī notiek. Lielākoties es nesaprotu, ko īsti Viņš man grib teikt, bet paļaujos, ka Viņš dod man to, kas man vajadzīgs. Tas nenozīmē, ka ar mani notiek tikai patīkamas lietas, bet arī grūtībās un bēdās es varu sajust Augstākā Spēka klātbūtni.
Zudusi sajūta, ka mana dzīve ir bezjēdzīga, pat manas dzīves trakākie notikumi un lielākās kļūdas ieguvuši īpašu jēgu, kad varu tos stāstīt sapulcēs un dalīties ar citiem alkoholiķu tuviniekiem. Dalīšanās un Divpadsmitā soļa darbs ir tas, kas sniedz vislielāko prieku un gandarījumu. Vērot, kā citi cilvēki atveseļojas un atplaukst, ir viena no labākajām lietām, ko varu iedomāties.
Protams, es regulāri “noraujos”. Es savu skaidrību nevaru mērīt gados, tās visbiežāk ir dažas nedēļas. Kad jūtu, ka sāku sevi žēlot un meklēt vainīgos, tas ir brīdinājuma signāls, ka ar mani nav labi un jāmeklē palīdzība. Tomēr, pateicoties programmai un sadraudzības biedru atbalstam, krīzes nekad vairs nav tik dziļas, ilgas un postošas kā agrāk. Man vairs nav nepieciešams piedzīvot sakāpinātas emocijas, lai justos dzīva. Nezinu, kā to saukt – par veselo saprātu vai emocionālo skaidrību, bet Augstākais Spēks man to ir uzdāvinājis.
Pateicīgā Al-Anon dalībniece Linda
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.