Atbildīga sponsorēšana

AA augot, nezaudēsim priekpilnās personīgās attiecības.

Es NEGRIBĒJU iet uz sapulci. Nespēju iedomāties sevi AA. Nekad nebiju uzskatījis sevi par alkoholiķi. Man bija problēmas, bet nekas tik banāls kā alkoholisms. Tomēr es tāpat aizgāju uz sapulci. Vīrietis blakus gultā teica, ka sapulcē var dabūt cigaretes, tāpēc viņš turp iet, lai gan pats nav alkoholiķis. Viņš iedeva manam ego vajadzīgo attaisnojumu. Un tā es devos.

Es svēru 110 kilogramus un īsti nesapratu, ko tur daru. Taču, nākot ārā, sajūta bija tāda, it kā svērtu tikai kādus septiņus kilo. Ieraudzīju cerību – varbūt. Varbūt man tiešām bija kāda cienījama slimība? Varbūt es biju... Tas neskanēja nemaz tik slikti. Varbūt es biju... Viņi izskatījās pēc jaukiem cilvēkiem. Varbūt es biju... (pavisam klusiņām)... varbūt es biju alkoholiķis.

Es to sev atkārtoju vēl un vēl. Sajutu iekšā iemirdzamies pirmo gaismas staru. Es biju alkoholiķis.

Pametot ārstniecības iestādi, domāju, ka varbūt man vajadzētu apmeklēt AA sapulces arī ārpus tās. Domāju par to veselu nedēļu. Mājās. Vienatnē. Trīcot. Bez darba. Nespējot aizmigt. Es to apdomāju un ļoti gribēju aiziet, bet vilcinājos veselu nedēļu. Beidzot saņēmu pietiekami daudz drosmes, lai dotos uz savu pirmo sapulci “brīvībā”.

Bija ziema. Katrs trotuāra centimetrs bija klāts ar ledu. Es svīdu. Stāvēju pie ieejas. Pie durvīm bija neliela izkārtne, uz kuras skaidri rakstīts “AA”. Tā atradās tikai divu kvartālu attālumā no manas dzīvesvietas. Tā tur bija bijusi visu šo laiku, bet es to nekad nebiju pamanījis. Vilcinājos. Domāju par bēgšanu. Visbeidzot pārkāpu slieksnim – iegāju sapulču telpā un savā jaunajā īstenībā.

Kāds laipns vīrietis sāka ar mani sarunāties. Viņš mani iepazīstināja ar pārējiem, iedeva sapulču sarakstu un teica, ka AA patiešām palīdz. Joprojām biju ļoti apmulsis – nekas, ko viņš teica, man nebija saprotams. Es domāju, ka var apmeklēt tikai vienu sapulci nedēļā.

Tā bija vientuļa nedēļa. Man neizdevās atrast darbu. Sajūta bija, it kā man ap kaklu būtu zīme, uz kuras rakstīts: ”Nedodiet darbu šim cilvēkam.” Nākamajā sapulcē es kautrīgi jautāju: “Saki, Gerij, vai es drīkstu apmeklēt vairāk nekā vienu sapulci nedēļā?”

Viņa acis iemirdzējās. “Nu, protams! Vai tu neatceries to sarakstu, ko tev iedevu? Tu vari nākt kaut katru vakaru.”

Mana sirds līksmoja. Brīnišķīgi! Tagad  zināju, ko darīt brīvajos vakaros. Pagāja ilgs laiks, līdz apjēdzu, kādās briesmās biju nonācis – līdz es sapratu, ka man izmisīgi vajadzēja sponsoru. 

Kad jau kādu laiku biju skaidrā, parādījās neskaitāmi daudz cilvēku, kuri bija gatavi kļūt par maniem sponsoriem. Šķiet, ka visi labprāt kļūst par sponsoru cilvēkam, kurš dedzīgi apmeklē sapulces un ir skaidrā. Taču neviens nebija uzrunājis mani, kad biju jaunatnācējs, kad biju ievainojams un man ļoti vajadzēja iedrošinājumu.

Kāpēc?

Pat pēc aptuveni mēneša, kopš biju pievienojies, man joprojām trūka virziena. Pēc aptuveni gada man vajadzēja draugu un uzticamu cilvēku. Bet tajās pirmajās pāris nedēļās man bija vajadzīgs īsts sponsors – kāds, kas palīdzētu man izvairīties no bedrēm, ar kurām sastopas jaunatnācēji.

Mēs visi pazīstam tos ilggadējos AA dalībniekus, kuri šeit pavada laiku, bet nekad neizveido draudzīgu saikni ar tiem biedriem, kuri ir stabili un ilgstoši skaidrā. Viņi nav AA, lai sasniegtu skaidrību vai labāku dzīvesveidu. Viņi pa daļām izcieš savu mūža ieslodzījumu viskija pudelē. Viņi vēlas tikai īslaicīgu atbrīvošanos no nepatīkamajām sajūtām, bet neko tik radikālu kā skaidru un produktīvu dzīvi. Bieži vien viņi pieķeras tieši jaunatnācējiem. Ja jaunatnācējs patiešām vēlas palikt skaidrā, viņš automātiski šķirsies no šādiem cilvēkiem.

Taču labs sponsors var palīdzēt ietaupīt daudz laika un, iespējams, raižu – ja vien nopietni noskaņotais jaunatnācējs spēj tādu atrast. Dažkārt tas nav viegli.

Mans pirmais sponsors bija Hitlera tips. (Šobrīd man pret viņu  vairs nav nekāda naidīguma.) Ilgtermiņā viņš man nenodarīja  nekādu ļaunumu. Bet kādu laiku bija grūti. Viņš uz mani dusmojās, jo es sarunājos ar cilvēkiem, kurus viņš neatzina. Viņš apzināti atteicās ierasties uz manu pirmo skaidrības jubileju. (Tad viņš vairs nebija mans sponsors. Viņš atkal sāka dzert.)

Mans otrais sponsors bija vecāks vīrs, kuram bija lielas problēmas laulībā. Pēc tam, kad sieva viņu pieņēma atpakaļ, viņam vairs nebija laika ne sapulcēm, ne man. Viņam vispār nevajadzēja uzsākt manu sponsorēšanu.

Kad beidzot satiku atbildīgu sponsoru, biju skaidrā jau astoņpadsmit mēnešus. Mēs tam piegājām ļoti oficiāli, lai gan tajā brīdī man tas vairs nebija tik kritiski nepieciešams.

Astoņpadsmit mēnešus!

AA strauji augot, tiek izteikti visdažādākie priekšlikumi, kā mums kā sadraudzībai nepazaudēt šo personīgo saikni. Kā būtu, ja mēs pārvērtētu savu attieksmi pret sponsorēšanu?

Aizdomājieties par to uz brīdi.

Vairs neviens nesēž visu nakti kopā ar dzērājiem – vismaz ne mūsu lielajās pilsētās. Slimnīcās viņus atskaidro. Bet kas notiek pēc tam? Cik ilgs laiks ir pagājis, kopš tev bijis tas gods virzīt kādu jaunatnācēju cauri tām pirmajām, izšķirošajām sapulcēm?

Sākumā nepietiek ar to, ka kādam vienkārši iesaka izvēlēties savu sponsoru. Visticamāk, viņš izvēlēsies vietējo bārmeni. Nopietni! Ja jautāsi jaunatnācējam, vai viņš vēlētos, lai tu būtu viņa sponsors, viņš varbūt pat nesapratīs, par ko tu runā. Ja viņš nevēlēsies sponsoru, nekas nav zaudēts. Varbūt viņa vēlme palikt skaidrā nav pārāk spēcīga. Bet vismaz kāds viņam piedāvāja palīdzīgu roku. Sponsora meklējumi var aizņemt daudz laika. Kāpēc gan nepalīdzēt jaunatnācējam to ietaupīt?

Būt par sponsoru nenāk par ļaunu. Tas nozīmē atvērties citam cilvēkam, kam vajadzīga palīdzība – neliela piepūle no tavas puses kāda labā, kas atrodas ārpus tava “Lielā Es”. 

Vai tad AA nav tieši par to?

Kāpēc gan to neizmēģināt? Vai esi pārāk aizņemts ar draugiem, kuri nedzer ilgāku laiku? Vai esi pārāk aktīvs citās jomās? Nu... tad kurš tavā grupā uzņemas sponsora pienākumus?

Es pazīstu vīrieti, kurš savā grupā aktīvi sponsorē trīsdesmit vienu cilvēku. Nu, ja tas nav muļķīgi, tad es nezinu, kas ir. Vai tā ir viņa vaina, ka viņš uzņēmies šādu neiespējamu uzdevumu? Protams. Viņš ir vienīgais savā grupā, kurš, šķiet, tic sponsorēšanai. Tātad arī šī grupa ir atbildīga – un diezgan lielā mērā.

Daudziem jaunatnācējiem nākas meklēt profesionāļu palīdzību tikai tāpēc, ka viņi vairs nevar saņemt atbalstu no vecā, labā AA sponsora.

Es netaisos vaimanāt par to, cik labi viss bija senāk (man pašam ir trīsdesmit deviņi gadi). Bet, kamēr domājam, ko iesākt ar tiem jaunatnācēju pūļiem, kas nāk pie mums no dažādām rehabilitācijas programmām – kāpēc lai mēs neatsāktu pa īstam sponsorēt? Atjaunosim tās priecīgās, personīgās attiecības no vecajiem laikiem, kad mūsu programmas garīgums kļuva dzīvs viena alkoholiķa siltumā un mīlestībā pret otru.

Man šķiet, jaunatnācējam nevajadzētu tik smagi cīnīties, lai vienkārši atrastu sev sponsoru. Vai ne?

E.S., Bruklina, Ņujorka

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (January,  1973) Reprinted with permission. All rights reserved.  To subscribe to AA Grapevine, please visit https://www.aagrapevine.org. 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.