Divpadsmit soļi sniedz mums veidu, kā labot un atjaunot pagātni.
Vai kāda no šīm frāzēm tev izklausās pazīstama? “Cilvēks, kuru es dzerošajā laikā sāpināju visvairāk, biju es pats.” “Es atlīdzinu ar to, ka esmu skaidrā.” “Kad es sastādīju sarakstu ar cilvēkiem, kuriem biju darījis pāri, es tā augšgalā ierakstīju sevi.”
Šīs frāzes bieži izskan AA sapulcēs, kad runa ir par Astoto un Devīto soli. Tomēr tām, tāpat kā lielai daļai no mūsu sadraudzībā vispārpieņemtajām gudrībām, nav nekāda sakara ar AA programmu.
Zīmīgi, ka soļos nekas nav teikts par piedošanu – ne par dievišķo, ne cilvēcisko. Tajos nekas nav teikts par “atlīdzināšanu sev”. Nekur nav minēta “piedošana sev”. Daudz svarīgāk ir tas, ka Divpadsmit soļi sniedz man konkrētas instrukcijas par to, kādā veidā labot un atjaunot pagātni, lai man taptu piedots.
Un tas darbojas!
Piedošana ir lieta, par kuru es bieži dzirdēju savas jaunības reliģijā – dievišķā piedošana, tas ir. Tomēr man par pieaugošu izmisumu neviens neparādīja, kā piedzīvot piedošanu. Es nekad neiemācījos, kā sajust, ka man ir tapis piedots. Nebija metodes, kas noņemtu vainas un akūta diskomforta sajūtas aizvien pieaugošo nastu.
Kad ierados AA, neticēju vairs nekam, un te pirmo reizi mūžā izdzirdēju par “Dievu, kā mēs viņu sapratām”. Ar teju sadzirdamu atvieglojuma nopūtu es ieraudzīju, ka AA neviens nestrīdējās par to, kura Augstākais Spēks ir augstāks. Mani jaunie draugi teica: “Vienkārši tuvojies Dievam, balstoties uz savu izpratni.”
Viņu intereses un mīlestības aizkustināts, es sāku dzīvot ar jaunatrastu cerību un virzienu un palēnām sāku strādāt ar Divpadsmit soļiem. Pēc pirmā skaidrības gada uzrakstīta inventarizācija, tad Piektais solis, un es piedzīvoju Dieva apziņu, kas bija jauna un spēcinoša. Nedroši centieni ar Sesto un Septīto soli, šķiet, ieviesa manī dažus uzlabojumus. Manas attiecības ar Dievu un citiem cilvēkiem veidojās uz cita pamata, un mana dzīve bija uzskatāmi labāka.
Nogaidot, cik vien ilgi iespējams, es beidzot pievērsos atlīdzināšanas soļiem – Astotajam un Devītajam. Atvainošanās man nekad nav bijusi iecienīta nodarbe. Es drīzāk biju iedvesmojies no cilvēka, kurš teicis: “Man, iespējams, ir trūkumi, bet kļūdīšanās nav viens no tiem.”
Beidzot sāpes, mans visiedarbīgākais motivētājs, sarosījās un pieņēma lēmumu manā vietā. Es sastādīju to cilvēku sarakstu, kuriem biju darījis pāri. Uzskatu, ka sarakstam ir jātop uzrakstītam un tajā ir jāiekļauj visi cilvēki, kuriem nodarīts pāri, neatkarīgi no tā, vai viņi ir dzīvi vai miruši, sasniedzami vai nē, neatkarīgi no tā, vai atlīdzināšana “varētu kaitēt viņiem vai citiem”. Domāju, ka mums vispirms ir jāuzraksta pilns saraksts, un tad jāķeras pie lemšanas, ko darīt ar katru atsevišķo gadījumu.
Runājot par jautājumu, ko darīt ar tiem, kas ir pelnījuši atlīdzināšanu, bet ir grūti sameklējami, manam AA draugam no Čikāgas ir konkrēta atbilde. Viņš jautā: “Vai tu viņu varētu sameklēt, ja viņš tev būtu parādā naudu?”
Skaidrības sākumā es izspēlēju pamatīgu teātri, sameklējot citās valsts daļās dažus cilvēkus, kuriem biju parādā naudu no saviem dzeršanas laikiem. Es viņiem atlīdzināju un gozējos glaimojošajās atbildēs par parādu atmaksu. Tāpat kā ar daudzām lietām savā dzīvē es no tā uztaisīju mērenu traci un pamanījos sarunu laikā par to ieminēties lielākajai daļai AA draugu, neatkarīgi no tā, kas tobrīd tika apspriests.
Tomēr, sastādot savu atlīdzināšanas sarakstu, es cītīgi piemirsu sev tuvos cilvēkus, kuri bija pacietuši mani tad, kad neviens cits to vairs nedarīja, kuri bija mani izpestījuši no nepatikšanām, kurus bija aizskāris mans sarkasms, nobiedējušas manas dusmas un šausminājusi mana pilnīgā nerūpēšanās par citiem. Biju tik ļoti aizņemts, “atlīdzinot sev” un “izturoties labi pret sevi”, ka ignorēju pašu būtiskāko atlīdzināšanu.
Galu galā, pēc divu gadu nedzeršanas, es vairs nespēju turpināt melot par savu neveiksmi, strādājot ar programmu šajā manas dzīves izšķirošajā daļā. Iekšējās sāpes guva pārsvaru pār manu sevis maldināšanas talantu. Es atkal padevos un sāku sekot norādījumiem. Ar milzīgu nevēlēšanos, bet bez citiem variantiem es veicu šīs atlīdzināšanas, un sāka notikt brīnumainas lietas. Es sāku piedzīvot Lielās grāmatas 72. lappusē atrodamos Apsolījumus.
Notika vēl viena būtiska pārmaiņa. Pirms tam es biju spējīgs lūgties, bet nekad – apklusināt domas, lai meditētu. Tagad es varēju sēdēt nekustīgi un meditēt divdesmit minūtes no rītiem un piecpadsmit minūtes vakaros. Dažu mēnešu laikā tās pārtapa par pusstundu no rītiem un divdesmit minūtēm vakaros. Attiecību dziedināšana bija nojaukusi aizsprostu, kas man nebija ļāvis meditēt.
Es varētu bezgalīgi runāt par savu saikni ar Dievu un garīgo izaugsmi un bieži to arī daru, tomēr labākā mēraukla manām attiecībām ar Dievu ir manas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ja tās ir sliktas, tad manas dižmanīgās garīgās runas ir tikai tukša skaņa. Tajā brīdī man ir jāsaslauka sava ielas puse sabojātajās attiecībās. Bez tā manas iespējas tuvoties Dievam līdzinās nullei. Tas viss ir saistīts.
Lielās grāmatas 71. lappusē ir skaidri rakstīts: “Alkoholiķis šķērso citu dzīves, postīdams tās kā orkāns. Lūst sirdis. Jaukas attiecības mirst. Jūtas tiek izrautas ar visām saknēm. Egoisms un nesaudzīgie ieradumi uztur mājās nemieru. Mēs uzskatām, ka cilvēks, kurš saka, ka viņam pietiek tikai ar skaidrību, neko nav pārdomājis. (Slīpraksts mans.) Tāds cilvēks atgādina fermeri, kurš, pēc ciklona izlīdis no pagraba, ierauga savu māju sagrautu. Viņš saka savai sievai: “Šeit nekas liels nav noticis, mīļumiņ. Vai nav lieliski, ka vējš ir norimis?””
Īsi un konkrēti, vēstījums ir skaidrs. Es neatlīdzinu, paliekot skaidrā. Daudzus citus cilvēkus dzerošajā laikā esmu sāpinājis pamatīgi un daudz nopietnāk nekā sevi. Par nelaimi, esmu to darījis arī skaidrā. Astotais un Devītais solis neattiecas tikai uz to, ko esmu darījis dzerošajā laikā. Tie ir par sliktu uzvedību gan dzērumā, gan skaidrā.
Nekur AA programmā nav rakstīts, ka mums vajadzētu atlīdzināt sev vai ierakstīt sevi Astotā soļa sarakstā. Programma neko nesaka par piedošanu, ne dievišķo, ne cilvēcisko. Tā vienkārši ved mūs virzienā, kas ļauj mums sajust, ka mums ir tapis piedots. Mēs piedzīvojam piedošanu, izmantojot soļus, lai atlīdzinātu par pagātnes nodarījumiem. Mūs dziedina mūsu centieni labot citiem nodarītos postījumus, un tas savukārt sadziedē mūsos pašos postījumus, ko radījusi mūsu neapdomīgā, absolūti egoistiskā rīcība.
Mēs varam mainīt pagātni. Divpadsmit soļi sniedz mums ārkārtīgi iedarbīgu paņēmienu kopumu pagātnes atjaunošanai, labojot kaitējumu, ko radījusi mūsu negodīgā, egoistiskā dzīvošana. Tas darbojas. Manā pieredzē garīgajai dzīvei ir mazs sakars ar runāšanu par Dievu, bet liels sakars ar strādāšanu ar soļiem. Katrs no Divpadsmit soļiem ir vienlīdz lielā mērā garīgs.
Atkal un atkal AA biedri, kas ir bijuši skaidrā gadiem ilgi, bet cieš no tādiem simptomiem kā depresija, trauksme, bailes, naidīgums, garlaicība un apātija, atbrīvojas no šiem kropļojošajiem stāvokļiem, satīrot pagātni. Laiku pa laikam AA biedri, kuri nespēja palikt skaidrā, atrod spēku atteikties no pirmās glāzītes pagātnes atjaunošanas rezultātā.
Izmantojot programmas viedumu, mums ir vienkārša, iedarbīga recepte, lai atbrīvotos no negodīgas, savtīgas dzīves sekām. Tā ir vienkārša un elementāra. Ja neveicam šādus uzkopšanas darbus ar soļu palīdzību, pagātne joprojām turpina mūs kontrolēt. No otras puses, kad saskaramies ar saviem nodarījumiem, tos atzīstam un atlīdzinām, kur tas iespējams, mēs pēkšņi kļūstam brīvi. Šodienai vairs neesot vakardienas gūsteknei, mēs sākam dzīvot brīvi un ar prieku, kā Dievs mums to paredzējis.
P. M., Riversaida, Ilinoisa
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (December 1981). Reprinted with permission.