Atrodi hobiju

Iegūstot skaidrību, viņš atrada unikālu veidu, kā pavadīt laiku un izprast savu pagātni.

Es piedzimu nelielā Rietumvirdžīnijas pilsētiņā, ko sauc par Loganu. Mūsu māja atradās pie upes un netālu no Bigsendijas ogļraktuves. Mēs dzīvojām diezgan vienkāršu dzīvi. Vectēvs bija raktuves strādnieks, bet tēvs mācījās mehāniķu skolā.

Kad man bija astoņi gadi, pārcēlāmies uz Kolumbusu Ohaio štatā, un apmetāmies nelielā apkaimē, ko sauca par Sauternpainsu. Dzīve bija lieliska. Mēs ielās spēlējām sporta spēles. Mūsu mīļākās spēles bija viflbols, kontakta futbols un basketbols. Tagad atskatoties, redzu, ka tā bija ļoti pasargāta dzīve. Tēvs smagi strādāja par dīzeļmehāniķi, mamma – stikla rūpnīcā.

Kad kļuvu vecāks, pamanīju, ka kaut kas nav kārtībā – es dzīvoju pastāvīgās bailēs. Mamma darīja visu, kas bija viņas spēkos, lai mēs būtu paēduši un veseli, bet tēvs vienmēr iegriezās vietējā bārā un nāca mājās, ožot pēc dīzeļdegvielas un vēl kādas citas smaržas. Vēlāk es sapratu, ka tā bija alkohola smaka.

Daži vakari bija jauki. Daži patiesi neparedzami. Man vienmēr bija bail, kad tēva dzeltenais pikaps parādījās aiz stūra. Tad es meklēju sev kādu nodarbošanos, piemēram, devos uz kaimiņu māju.

Pieaugot sapratu, ka vēlos aizbēgt no vecās apkaimes. Tajā laikā es vienkārši pīpēju zāli – biju nolēmis, ka nekad nedzeršu. Man nepatika smaka un arī tas, kā alkohols ietekmēja citu cilvēku uzvedību. Es biju pot head (tulkojumā no angļu val. zālītes cienītājs – red. piezīme), kā mūs tolaik sauca, un man patika būt tādam atslābušam džekam.

Septiņpadsmit gadu vecumā pabeidzu vidusskolu un devos uz koledžu. Nezinādams, ko gribu dzīvē darīt, sāku dzert viskiju, un pēc tam aizbēgu, lai pievienotos ceļojošam atrakciju parkam. Man šķita, ka esmu sasniedzis galamērķi! Es biju “karnevālnieks”. Daudz naudas, katru nedēļu jaunas pilsētas un visa tā sajūsma, ko vien varēju izjust.

Tad es iepazinos ar savu topošo sievu un mēs devāmies ceļā kā divi pirāti. Arī viņai patika šī aizrautība. Bet tad piedzima mūsu pirmais karnevāla bērns – mūsu meita Megana. Tas nozīmēja, ka bija jāsāk dzīvot stabilāk un jāatrod īsta darba vieta. Es sāku strādāt par pārdevēju, pēc tam par pārdošanas vadītāju un galu galā uzsāku savu uzņēmējdarbību.

Tagad es biju patiešām sasniedzis galamērķi: sieva, bērni, automašīnas, māja un pat suns!

Līdz tam laikam es biju funkcionējošs alkoholiķis, bet apmēram 33 gadu vecumā sāku dzert vēl smagāk. Lai garo stāstu nedaudz saīsinātu, galu galā es zaudēju visu un pārtraucu jebkādas attiecības ar ģimeni, bērniem un biznesa partneriem. Vairāk nekā divdesmit gadus es mainīju darbus no pārdošanas uz jebko, ko vien varēju atrast.

Mans hobijs bija doties uz bāriem. Es meklēju savu “draugu” kompāniju. Spēlēju biljardu, šautriņas, derēju uz sporta spēlēm – biju ļoti aizņemts. Man nav ne jausmas, cik daudz stundu esmu pavadījis bāros. Man patika atrasties savā iecienītākajā bārā piecos no rīta. Tur es nodarbojos ar jaunu biznesa iespēju radīšanu. Es iekārtoju savu biroju bārā. Bārā rīkoju mūsu mārketinga sanāksmes. Bāros meklēju savu nākamo mūža mīlestību. Viens no maniem mīļākajiem hobijiem bija plastmasas maisāmo kociņu vākšana. Visa mana dzīve norisinājās bārā.

Līdz piecdesmit gadu vecumam man nebija nekādu problēmu ar likumu. Tad vienā mēnesī trīs braukšanas reibumā pārkāpumi. Mans brālis vienmēr teica, ka tas nāk pa trīs. Bet es, protams, domāju, ka esmu citāds.

Tā rezultātā es nonācu īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, probācijā un tad sešus mēnešus ilgā elektroniskā uzraudzībā, lai gan tās bija mazāk smagu noziegumu sekas. Es domāju, ka esmu guvis mācību. Acīmredzot, tomēr nē, jo es saņēmu savu ceturto sodu par braukšanu reibumā, kas Ohaio štatā ir smags noziegums.

Tā vietā, lai nonāktu cietumā, man palaimējās nokļūt sešu mēnešu intensīvās stacionārās ārstēšanas iestādē ar nosaukumu “Cerības nams”. Kamēr atrados tur, man pazuda apsēstība ar alkoholu. Nezinu, kad tieši tas notika. Es vienkārši nodevos AA un uzticēju to savam Augstākajam Spēkam.

Tagad es biju uz pareizā ceļa! Apmeklēju AA sapulces, lasīju Lielo grāmatu, katru dienu zvanīju sponsoram. Rūpīgi izgāju Divpadsmit soļus. Daudz lūdzos un meditēju.

Nu, ko man darīt, lai sevi nodarbinātu? “Kā būtu ar kādu hobiju?”, ieteica mans terapeits. Man bija vajadzīgs kaut kas, ar ko aizstāt visas tās vientuļās stundas bārā. Tāpēc nolēmu izvilkt vecos arhīvu materiālus par Hetfīldu un Makkoju ģimeņu naidu, kuras, kā izrādās, bija mani bēdīgi slavenie senči.

Sāku veidot vecas būdiņas no saldējuma nūjiņām un vecu mēbeļu koksnes. Es izveidoju Tag upi, kas plūst cauri kalniem, kuri atdala Kentuki no Rietumvirdžīnijas. Man sagādāja milzīgu prieku būvēt mājas, ogļu raktuvi, baznīcas, skolu, krogu un slepeno spirta brūzi, ko Makkoji bija paslēpuši tur kalnos.

Pie šī projekta es strādāju jau vairāk nekā pusotru gadu. Esmu rādījis fotogrāfijas daudziem cilvēkiem AA sapulcēs. Joprojām neesmu izpratis, par ko vecais velns Enss Hetfīlds un Rends “L” Makkojs cīnījās kādus 40 gadus. Daži saka, ka tas bija par cūku, citi – par sievieti, bet daudzi uzskata, ka cīņa notika par ogļu un kokmateriālu bagātajiem kalniem. Es domāju, vai tas nevarētu būt savtīgs, lepns, egoistisks un stūrgalvīgs alkoholisms? Neviens to nekad patiesi neuzzinās. Tomēr dažas labas sapulces un padošanās Augstākajam Spēkam, visticamāk, būtu izglābušas daudzas dzīvības. Tās noteikti ir izglābušas manējo.

Džimijs H. Ohaio 

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (November, 2023). Reprinted with permission.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.