Attiecības kā mūžizglītība

Šim AA biedram izdevās uzsākt skaidrību kopā ar sievu. Tomēr viņam nācās iemācīties, ka kalpošana sadraudzībai nevar aizstāt laulāto draugu kalpošanu viens otram.

Savu pirmo ģimeni dibināju tīrā mīlestībā, bet nepieciešamības mudināts, jo bija pieteicies pirmdzimtais, kaut gan paši vēl bijām divdesmitgadīgi bērni. Kad iepazināmies, bijām padsmitnieki, un jau no paša sākuma mūsu attiecībās bieži piedalījās trešais. Gadiem ritot, šis trešais kļuva arvien svarīgāks, nekaunīgāks un arvien vairāk gribēja spēlēt pirmo vijoli. Kādā grāmatā tas nosaukts par viltīgu, mulsinošu un varenu. Kopumā aina bija diezgan aizraujoša kā jau dzīvē, grāmatās un kino – skaisti, laimīgi un jautri posmi mijās ar dramatiskiem, nelaimīgiem un diezgan briesmīgiem brīžiem. Mūsu stipri disfunkcionālo ģimeni sargāja kāds neredzams vairogs, jo bērni auga un izauga lieliski, bija atbalstoši draugi un vecāki, kā arī mīlestība turējās papluinīta, bet nedziestoša. Es diezgan ilgi turējos pie pārliecības, ka esmu labs tēvs, diezgan nesmādējams vīrs, ļoti izpalīdzīgs un uzticams draugs. Tikai skaidrā dzīvojot, man pieleca, ka bērni bija pārstājuši uz mājām aicināt savus draugus, mani draugi mani vairs neaicināja pie sevis, ka mani ļoti retie sānsoļi tik un tā ir sievas krāpšana... Pienāca brīdis, kad visu pārklāja vienaldzība, trula ļaušanās lejupslīdei un fināla gonga gaidīšana.

Apbrīnojami un negaidīti, kad šis gongs nodārdēja, respektīvi, mans saprāts aizbrauca kopā ar jumtu un tiku iespundēts barakā kopā ar sev līdzīgajiem, pamodās alkas pēc izdzīvošanas, ģimenes saglābšanas un cilvēciskas sejas atgūšanas. Tikpat negaidīti mani iekšējie pārdzīvojumi sinhronizējās ar sievas vētrainajām emocijām, un mēs abi attapāmies AA. Neko dīvaināku neesmu piedzīvojis. Burtiski dažu dienu laikā bijām kļuvuši par pilnīgi citiem cilvēkiem. Ko nu?

Eņģeļu stabulītēm skanot, paradīzes putniem vīterojot, tuksneša smiltīs nogurušām kājām un prātiem, pārguruma nomocīti un cerības zaudējuši attapāmies oāzē. Laimīgo draugu un vecāku smaidu pavadīti, roku rokā devāmies uz sapulcēm. Mājās tikām sagaidīti ar bērnu rokām pagatavotām vakariņām. Pēc tam līdz vēlai nakts stundai sarunas par sapulcē dzirdēto, negaidīto dzīves atmodu un par to, cik brīnišķīgai kompānijai esam pievienojušies. Ka tā nu būs ilgi, ilgi. Kad mūža norietā pašiem būs grūti nokļūt sapulcē, noteikti kāds jaunatnācējs sirsnībā un mīlestībā mūs uz turieni aizvedīs.

Eiforija un idille dīvainā kārtā turpinājās krietnu laiku, bet nebija mūžīgas. Tās pārvērtās tādā kā kalpošanas priekā.

Un te nu pienākusi kārta divām ziņām, vienai labajai un vienai sliktajai. Kalpošana jeb došana tai cilvēku sadraudzībai, kurā tik labi jutāmies, ir tā labā ziņa. Tā otrā ziņa – izpalika laulāto draugu kalpošana viens otram. Izšķīrāmies un minam katrs savu AA taciņu.

Nolēmu uz AA meitenēm vairs neskatīties. Nu, vismaz nesaistīties. Gadi gāja un šis nodoms strādāja. Bet vēsture atkārtojās. Apprecējos, atkal mīlestības vadīts. Un bija jāpiever acis, ka meitene no AA.

Biju rūdīts pirmajā laulībā, tāpēc veikli apgāju dažus zemūdens akmeņus, bet, ak, es naivais – cita upe, citas krāces un bezdibeņi. Mūsu laulība ir kā treniņu poligons, kur tiek pārbaudīts un uzreiz uz savas ādas izjusts, kā ir „(ne)lietot šos principus visās dzīves jomās”.

Man attiecības vienmēr būs kā mīkla, mācību process, mūžizglītība.

Anonīms

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.