Beidzot sāku dzīvot

Atgriezties pēc norāviena šķita neiespējami.



Mans ceļš uz skaidrību bija akmeņains. Šodien esmu pateicīga Augstākajam Spēkam un Divpadsmit soļu programmai par iespēju dzīvot skaidrā – jau vairāk nekā 12 gadu. Mans moto ir dzīvot dzīvu dzīvi, just, priecāties par katru dienu. Bet sākums bija grūts – pēc rehabilitācijas, kad sāku saprast, ka ar manu dzeršanu kaut kas nav kārtībā, tomēr nenoticēju pirmajai glāzītei un jau pēc pusotra mēneša nolēmu to pārbaudīt, jo uzskatīju, ka pie vainas ir trešā glāzīte. Iekritu jau ar pirmo glāzīti, domājot, ka viņi ir sačakarējuši manu trešo glāzīti, jo pārliecināja mani, ka esmu alkoholiķe. To man stāstīja rehabilitācijā un AA sapulcēs. Vienalga nenoticēju un veselu gadu izmēģināju visas iespējas, lai iemācītos dzert! Biju spītīga un meklēju izeju, bet visas durvis pamazām aizcirtās un nojautu, ka vienīgais ceļš, lai paliktu skaidrā, ir nepacelt pirmo glāzīti. Tā sākās mana pirmā skaidrība – pieci gadi un trīs mēneši. Es regulāri apmeklēju AA sapulces, kalpoju, piedalījos visos AA pasākumos, gāju uz rehabilitācijas centru, kur stāstīju par savu skaidrību, apmeklēju AA sieviešu sapulces cietumā, kur dibinājām grupu. Tas viss man palīdzēja palikt skaidrā, bet pašai ar līdzsvara saglabāšanu gāja grūti, jo regulāri iekritu emocionālos norāvienos, kas atmodināja tieksmi. Bija grūti cīnīties, jo paļāvos tikai uz saviem spēkiem, nevis uz Augstāko Spēku. Mana dzīve kļuva smaga, bija daudz aizvainojumu, dusmu, nespēju saglabāt iekšējo mieru. AA sapulcēs vairs nedzirdēju citu teikto, viss krita uz nerviem. Nolēmu pamēģināt veco metodi – tikai vienu glāzīti! Kādus sešus mēnešus man izdevās regulēt iedzeršanu. Noticēju, ka beidzot pēc piecu gadu skaidrības organisms atgājis un esmu iemācījusies dzert!

Paradoksāli, bet pēc visa, ko zināju par alkoholismu, es noticēju pasakām un mānīju sevi. Viņi tur iet uz AA, runā par nedzeršanu, bet es esmu atradusi metodi – nedzert vairāk par 200 gramiem (jo pirku mazās blašķītes). Un tad pienāca diena, kad savās attiecībās piedzīvoju strīdu un nopirku otru 200 gramu blašķīti, un tad jau gāju pēc 0,7l pudeles, jo sapratu, ka esmu turpat, kur vienmēr! Mēģināju atgriezties AA, stāstīju par savu iekritienu, bet pēc neilga laika – atkal norāviens. Biju nesapratnē, jo AA vairs nepalīdzēja. Bija kauns atgriezties, jo nezināju, kad atkal iekritīšu. Pēc vairākiem mēģinājumiem atsākt skaidrību, sapratu, ka nav jēgas nākt uz AA un justies slikti. Nolēmu vairs neapmeklēt sapulces un mēģināt izdzīvot. Tā sākās mani astoņi pelēkie gadi, jo regulāri ik pēc trīs ar pusi mēnešiem uz vienu nedēļu iekritu plostā. (Es biju plosta dzērāja.) Slēpos no cilvēkiem, dzēru mājās vienatnē, lai neviens nezina. Mainīju veikalus un kafejnīcas, lai tikai neviens nepadomā, ka esmu dzērāja. Viss, ko kādreiz zināju par skaidrību, bija pazudis. Domāju, ja alkoholiķis dzer tikai četras reizes gadā, tad nav tik traki. Tagad saprotu, ka tā bija dzeršana visu cauru gadu, jo pēc norāviena es nokārtoju parādus, izlīdzināju attiecības un sāku pelnīt naudu. Kad viss bija it kā sakārtojies – atkal norāviens uz septiņām dienām. Biju ļoti nogurusi no tā visa, attiecības izjuka, jo ir grūti dzīvot blakus dzerošai sievietei. Paliku viena, sasitu plaukstas, ka beidzot neviens man nepārmetīs, sāku dzert biežāk, jau ik pa pusotru nedēļu. Sapratu – tas ir par traku!

Paģiras kļuva nepanesamas, pašvērtība – viszemākā, juka attiecības ar meitām, klientiem, jo nespēju laikā atdot darbus. Biju nonākusi savas dzīves viszemākajā punktā. Tad atcerējos AA, zvanīju, sarunāju ar vienu brāli tikties un apmeklēt grupu “Apziņa”. Bija nenormālas bailes, panika, jo grupa bija citās telpās, daudz jaunu cilvēku, viss likās tik svešs. Mani burtiski ieveda aiz rokas. Pēc astoņu gadu dzeršanas biju bezspēcīga un viena vairs nespēju, meklēju atbalstu. Atgriežoties biju pazemīga, pieticīga, priecājos, ka grupā atpazinu vairākus cilvēkus, kuri pienāca, apkampa un pieņēma – tas bija tik svarīgi, iedrošinoši. Turpināju cītīgi nākt uz sapulcēm. Toreiz Latvijā sievietēm vēl nebija soļu iešanas ar sponsoru. Vīrieši bija jau iesākuši, bet es maz ko no tā sapratu. Turpināju tikai nākt uz sapulcēm un pēc sešiem mēnešiem atkal norāviens. Es patiesi vēlējos nedzert, bet tikai ar sapulcēm man nepietika. Izmisumā rakstīju vienai AA māsai, kura tolaik strādāja Londonā. Sevi žēloju, jautāju – kāpēc ar mani tā notiek? Viņa atbildēja – gaidi, kad rudenī atgriezīšos, es varēšu tev ko piedāvāt! Es ļoti pieķēros šiem vārdiem, noticēju, ka notiks brīnums. Kad viņa atgriezās, gāju klāt un jautāju – kas ir tas, ko vari man piedāvāt? Viņa teica, ka Anglijā izgājusi Divpadsmit soļus ar sponsori un var man piedāvāt iziet soļus! Biju gatava uz visu, jo vairs nevēlējos būt tur atpakaļ. Darīju visu no sirds un pa īstam. Trešajā solī beidzot sajutu Augstākā Spēka iedarbību – paļāvos, uzticējos un pateicos! Ceturtajā solī izrakstīju visu, ko biju pa gadiem sakrājusi sevī un ar ko netiku galā savās sajūtās. No maniem pleciem nokrita liels smagums. Es beidzot sāku dzīvot, mana dzīve mainījās – apsolījumi no AA lielās grāmatas piepildījās! Tagad varu dzīvot bez tieksmes – tas ir Augstākā Spēka nopelns. Nododu savu pieredzi tālāk, sponsorējot un kalpojot. Turpinu apmeklēt AA sapulces un vienmēr esmu ieguvēja, jo mūs vieno kopēja problēma, kuru risinām kopējiem spēkiem. Apbrīnoju tos, kuri raujas un atgriežas, jo tas ir nenormāli grūti, tāpēc atcerējos mūsu māsas teikto: “Turi savu pirmo skaidrību kā zelta olu!”

Vita


43 views0 comments