Brīvības paradokss

Šis AA biedrs ir atklājis, ka disciplīna atver durvis uz brīvību.

Esmu dzirdējis, ka senie grieķu filosofi pirms debatēm vienojās par terminiem, to nozīmi un definīciju, lai visi būtu, kā saka, uz vienas lapas. Negribu izlikties, ka esmu vienā līmenī ar grieķu filosofiem, bet šī raksta kontekstā vienojamies par pāris terminiem, ok? 

Kas ir brīvība? 

Manā uztverē brīvība nozīmē spēju rīkoties pēc savas gribas, vienlaikus uzņemoties atbildību par sekām. Brīvība nav visatļautība, bet drīzāk līdzsvars, kas balstās uz noteiktu kārtību, ētiku un likumiem, kuri palīdz nodrošināt, ka viena cilvēka brīvība neierobežo cita brīvību. Respektīvi, manai brīvībai ir jābūt harmonijā ar apkārtējo vidi un cilvēkiem. 

Savukārt brīvība, kurā nav noteikumu, autoritātes vai struktūras, ir anarhija. No malas var izskatīties, ka tāda uzvedība ir absolūta brīvība, bet praksē tas rada haosu, vardarbību un stiprākā diktātu. Anarhijā katrs seko savām vēlmēm, nedomājot par sekām, kā rezultātā rodas konflikti, nevis harmonija.

Vienkārši sakot – brīvība ir atbildīga pašnoteikšanās, kamēr nekontrolēta visatļautība ir anarhija.

Ja vari pieņemt šādu brīvības definīciju, tad esam gatavi runāt par šī raksta tēmu –  

Disciplīna ved uz brīvību! 

Tātad, kā iepriekš vienojāmies, brīvība nenozīmē darīt visu, ko vien vēlos: dzert, tusēt, padoties kārdinājumiem vai bēgt no atbildības. Šāda “brīvība” mani noveda pie dzīves gūsta, kurā biju kļuvis par vergu savai atkarībai. Jā, es mainīju valstis, darbus, draudzenes un vērtības, šajā ziņā domāju, ka esmu brīvs, bet tā arī nekad nejutos piepildīts. Kādā brīdī sapratu, ka, lai arī nevēlos mirt, tā turpināt dzīvot vairs nespēju, kas man lika meklēt palīdzību un rezultātā nonācu Anonīmo alkoholiķu sadraudzībā. Tieši Divpadsmit soļu programma, cita starpā, lika man saprast, ka īstā brīvība ir iekšējs līdzsvars un spēja izvēlēties ceļu, kas ved uz veselību, attiecībām un piepildījumu. Citiem vārdiem sakot, īsta brīvība nav ārējās izpausmēs, bet gan manā sirdī. Un disciplīna, jo īpaši Anonīmo alkoholiķu programmas ietvarā, var būt atslēga, kas atver durvis uz šādu brīvību.

Divpadsmit soļu programma piedāvāja skaidru ceļu, kā soli pa solim attīstīt disciplīnu – atzīt savu bezspēcību alkohola priekšā, meklēt palīdzību pie citiem alkoholiķiem un Augstākā Spēka, mācīties pazemību, atzīt savas kļūdas un labot tās. Katrs no šiem soļiem prasīja ikdienas darbu ar sevi, un šis darbs ir disciplīnas iemiesojums.

Man kā ikdienas dzērājam, kuram piecas alus bundžas un pudele vīna bija minimālā darba dienas vakara deva, iešana ik vakaru uz sapulcēm kļuva par pirmo disciplinēto uzvedību ceļā uz jauno brīvību. Toreiz dzīvoju tālā priekšpilsētā un sapulces notika pilsētas centrā, bet pirmos skaidrības mēnešus katru vakaru devos uz sapulcēm, lai vai kas. Ja padotos gribai, būtu palicis mājās un atsācis dzert, kā to biju darījis gadiem. Tā vietā piespiedu sevi doties uz sapulcēm ik vakaru, un ar laiku sapulču apmeklēšana no piespiešanās pārtapa par veselīgu paradumu, kas dzimis disciplinētā uzvedībā. 

Svarīgi saprast, ka disciplīna AA programmā nav sods vai ierobežojums. Tas drīzāk ir instruments, kas palīdz mums atbrīvoties no haosa, ko rada alkohola atkarība. Kad disciplinēti apmeklēju sapulces, lasu literatūru, dalos pieredzē un ievēroju programmas principus, es pamazām iegūstu to, ko agrāk šķita neiespējami iegūt – iekšēju mieru, cieņpilnas attiecības ar citiem un spēju būt godīgam pret sevi. Tas ir brīvības sākums, jo alkohols vairs nevada manu dzīvi.

Protams, jāatzīst, ka uzsākt disciplinētu dzīvesveidu daudziem no mums nav viegls uzdevums. Piemēram, alkoholiķim, kurš gadiem ilgi dzēris ikdienu un katru rītu modies ar smagām paģirām, sākt dienu ar īsu lūgšanu, dienasgrāmatas ierakstu vai piecpadsmit minūšu pastaigu var šķist smagi un bezjēdzīgi. Sak, kā gan pastaiga vai lūgšana ļaus tādam atmest dzeršanu? Taču, darot to regulāri, viņš pamanīs, ka šāda disciplīna palīdz sazemēties ar realitāti un neļauj iegrimt apātijā, kas noved pie dzeršanas. Šī vienkāršā disciplīna atbrīvo mūs no haotiskām domām un rada jaunu brīvības formu – spēju baudīt dienu skaidrā prātā. Turklāt, piemēram, pastaiga dod svaigu enerģiju, kas ļauj produktīvāk strādāt vai vairāk laika veltīt ģimenei, Dievam, sabiedrībai vai jeb kam citam, kas nav viņš pats. 

Jebkurā gadījumā mana pieredze rāda, ka disciplīna nav pretrunā ar brīvību. Gluži pretēji – Anonīmo alkoholiķu programma, kas prasa disciplīnu, ir par brīvību. Un brīvība no alkohola ir tikai sākums, kam seko brīvība no bailēm, meliem un iekšēja tukšuma.

Ja godīgi, izlasot, ko esmu uzrakstījis, sapratu, ka vēlos izskaidrot kaut ko, ko pats nesaprotu. Es nesaprotu, kā tas strādā, bet tas strādā. 

Disciplīna atver durvis, un brīvība ir balva, kas sagaida aiz tām.

Oskars K.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.