Būt gejam Anonīmajos alkoholiķos

Viņa stāsts pierāda, ka atveseļošanās ir iespējama neatkarīgi no tā, kas tu esi.

Ceļš uz AA sapulcēm jau tā ir grūts arī tiem, kas nāk no parastas vides. Tas šķiet vēl grūtāks tādiem cilvēkiem kā es, kas uzauguši ar sajūtu (un dažkārt pat dzirdējuši no citiem), ka esmu “mazāk vērtīgs”, jo piedzimu homoseksuāls – un pēc tam gadiem ilgi centos pārvarēt šo sajūtu, visās dzīves jomās pārspējot pārējos. Tostarp arī dzeršanā.

Es esmu viens no tiem, kas savus vēlīnos pusaudža gadus pavadīja, bēgot no neliela priekšpilsētas rajona uz Filadelfijas spožajām gaismām un lielpilsētas dzīvesveidu, laikā, kad  geju un lesbiešu sabiedriskā dzīve galvenokārt norisinājās bāru un klubu vidē. Tas bija aizraujošs laiks, kad seksuālā brīvība tika aktīvi popularizēta – gan reklāmās, gan tolaik populārajā deju mūzikā, gan uz ielām. Mani draugi un es pavadījām nedēļas nogales, dzerot, dejojot un svinot to, ko uzskatījām par brīvību, kas bija liegta mūsu priekštečiem, vismaz līdz brīdim, kad viņi sāka pretoties bēdīgi slavenajā 1969. gada jūnija naktī bārā “Stonewall Inn”.

Taču brīvība, ko mēs tik ļoti mīlējām 1970. gados, 1980. gados pārgāja globālā (nemaz nerunājot par kultūru) epidēmijā – mūsu draugi sāka saslimt, un daudzi no mums kļuva nihilisti, baidoties, ka jautājums ir nevis, vai mēs saslimsim, bet gan, kad tas notiks. Šāda drūmā perspektīva, savienojumā ar sajūtu, ka mēs tāpat neatbilstam ģimenes, baznīcas vai citu sociālo konvenciju prasībām, tikai pastiprināja izmisuma sajūtu, ko daudzi no mums izjuta. 

Un kā tad ar Dievu? Kaut kas nogalināja mūsu brāļus, un tik daudzi no mums noticēja lozungiem, kas kļuva populāri starp dažiem reliģiskajiem līderiem, ka Dievs patiesi par mums nerūpējas (tolaik lietotā valoda bija daudz skarbāka).

Tieši tāpēc, ka man kā jaunam gejam vienmēr bija jāpierāda, ka esmu labāks par visiem pārējiem, es ļāvos alkoholismam. Domāju, ka degvīns sniedz man to mieru, kas man bija nepieciešams, lai tiktu galā ar saviem “unikālajiem” dzīves apstākļiem. Diemžēl es sajaucu mieru ar nejūtību. 1992. gadā atkarības smagums lika man nokrist uz ceļiem.

Tā paša gada janvārī apmeklēju savu pirmo sapulci AA klubā Fīniksvilā, Pensilvānijas štatā. Par to pirmo sapulci nevaru pastāstīt neko, izņemot, ka pēc tās pie manis pienāca divi cilvēki un aicināja atgriezties rīt. Kaut kādā veidā ar to pietika, lai es atnāktu uz otro sapulci. (Vienmēr jāatceras, cik svarīgi un vērtīgi ir sveicināt jauno dalībnieku. Tie divi vecbiedri, kas mani laipni uzņēma, bija mana biļete uz jaunu dzīvi).

Uzskatu, ka daudzos veidos esmu svētīts, bet viens no vissvarīgākajiem bija mans sponsors, kurš skaidrības sakumā man iemācīja divas svarīgas lietas. Pirmkārt, nebija nozīmes, vai es esmu gejs vai heteroseksuāls – es atradīšu cilvēkus, kuri labprāt sniegs man palīdzīgu roku, ja es to lūgšu. Un, otrkārt, vissvarīgākā lieta, ko es varu darīt AA (neskaitot nevainojamu darbu pie Pirmā soļa katru dienu), bija “pāriet” uz Otro soli. Tik daudzi cilvēki nāk uz sapulcēm, apzinoties, ka viņi ir bezspēcīgi pret alkoholu, taču nekad netiek tālāk par šo posmu un ir nolemti atkal dzert. 

Cīnoties ar Dieva izpratni, jo īpaši ņemot vērā manu reakciju uz to, ka draugi mirst no AIDS izraisītām slimībām, es uztvēru Otro soli kā aicinājumu izprast Augstāko Spēku, kam acīmredzami bija kāds lielāks nodoms attiecībā uz mani. Aplūkojot savu pagātni, es sapratu, ka mana dzīvība tika pasargāta, neraugoties uz manu kaprīzo un pārmērīgo alkohola un narkotiku lietošanu, kā arī bezatbildīgo seksuālo dzīvi. 

Man personīgi Otrais solis kļuva īsts tajā dienā, kad pierakstījos uz savu pirmo AIDS testu. Laikā, kad aktīvi dzēru, es no tā izvairījos, galvenokārt tāpēc, ka nevēlējos, lai ārsts man apstiprinātu to, ko jau gadiem ilgi biju nojautis. Taču pa vidu manam pirmajam gadam programmā sponsors mani pārliecināja, ka ir ļoti būtiski šo testu veikt. Laika posms starp pieteikšanos testam un rezultātu saņemšanu man lika saprast, ka ar Dieva palīdzību un ar dažiem labiem cilvēkiem manā dzīvē, ar kuriem es varu būt atklāts (un uz kuriem varu paļauties), es varu tikt galā ar jebkuru iznākumu. Uzzināt, ka mans rezultāts ir negatīvs, nebija tik daudz iemesls svinībām, cik uzaicinājums apgūt vienu no daudzajām mācībām, ko man ir skaidri un pārliecinoši devis mans Augstākais Spēks.

Taču AIDS tests nebija ne tuvu vienīgais gadījums, kad bija jāstrādā ar Otro un Trešo soli. Viena no daudzajām lieliskajām atziņām, ko man iemācījusi skaidrība, ir tā, ka dzīve nav viegla, bet vienmēr izturama. Un tā kļūst izturama, paļaujoties uz Dievu un dažiem tuviem draugiem. Un tieši no šiem tuvajiem draugiem esmu iemācījies, ka man ir jāstāsta viss, kas ar mani notiek – gan labs, gan slikts, gan neitrāls. Jaunībā es uzskatīju, ka savas drošības labad man ir jāslēpj sava seksuālā orientācija no citiem, tāpēc iemācījos kļūt par meistaru tajā, kā neļaut citiem uzzināt, kas īsti ir Karls. Šis svarīgais pašaizsardzības līdzeklis no maniem agrīnajiem gadiem kļuva par cilpu, kas gandrīz nogalināja mani trīsdesmit gadu vecumā. Tu nevari būt skaidrā, ja tev ir noslēpumi. 

Mācīšanās paļauties uz Augstāko Spēku bija mans ceļš, lai atkal iemācītos paļauties uz citiem. 

Nesen es atzīmēju savu 32. nepārtrauktās skaidrības jubileju. Šajā laikā AA sapulcēs daudz kas ir mainījies. Un daudz kas ir mainījies arī manī. 

Tikai pēdējo pāris gadu laikā es sāku sevi identificēt kā geju AA sapulcēs. Daudzus gadus man tas šķita pilnīgi nenozīmīgi – “mēs visi esam vienādi, alkoholiķi, kas tiecas nodzīvot vēl vienu dienu bez alkohola,” es sev teicu.

Taču esmu iemācījies novērtēt to, cik svarīgi ir parādīt citiem LGBTQ (un atbalstošajiem) brāļiem un māsām, ka atveseļošanās ir iespējama neatkarīgi no apstākļiem. Un, lai gan visu AA sapulču dalībnieku atbalsts ir vitāli svarīgs mūsu ilgstošai skaidrībai, esmu attīstījis ļoti izteiktu izpratni,  ka, ņemot vērā mūsu unikālās cīņas, izolācijas sajūtu un citu bagāžu, ko mēs nesam līdzi uz sapulcēm, bieži vien ir noderīgi nepārprotami zināt, ka pēc sapulces ir kāds, ar ko parunāt, kurš varbūt spēj mazliet labāk saprast konkrēto ceļu.

Esmu atradis vietējo grupu, kurā pulcējas tādi paši vīrieši un sievietes kā es un kuru apmeklēju regulāri (vienlaikus apmeklējot arī citas sapulces, jo ir ļoti svarīgi, lai mēs uzklausītu visus stāstus un dalītos savā pieredzē ar visiem sadraudzības biedriem, kuri cieš). Es arī mēģinu izveidot jaunu grupu savā kopienā, lai tādējādi atlīdzinātu programmai, kurā man bija tā laime ieķerties.

Karls M., Fīniksvila, Pensilvānija

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (February, 2011). Reprinted with permission.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.